Gabriels Narutovičs bija zinātnieks, Cīrihes Politehnikuma (Eidgenössische Polytechnikum) profesors, uzskatīts par vienu no ievērojamākajiem hidroelektrostaciju (HES) būvētāju Eiropā, pirmais Polijas prezidents pēc neatkarības atgūšanas 1918. gada novembrī, Seima ievēlēts 1922. gada decembrī, amatā nostrādāja tikai dažas dienas, jo tika nogalināts labējo radikāļa uzbrukuma rezultātā.

G. Narutovičs dzimis lietuviešu izcelsmes dižciltīgā (šļahtiču) ģimenē. Viņa tēvam Janam (Jan), kurš bija apriņķa tiesas tiesnesis Telšos, piederēja Breviku saimniecība (Telšu apriņķis) Žemaitijā. Māte Viktorija (Wiktoria, dzimusi Ščepkovska, Szczepkowska) bija mājsaimniece, brālis Staņislavs (Stanisław) – jurists, sabiedrisks un politisks aktīvists Lietuvā, Lietuvas Neatkarības akta parakstītājs 1918. gada 16. februārī.

Laikā no 1873. līdz 1883. gadam G. Narutovičs mācījās Liepājas vācu klasiskajā ģimnāzijā (Liepājas Nikolaja ģimnāzija), no 1886. līdz 1891. gadam studēja būvkonstrukciju inženierzinātni Cīrihes Politehnikumā.

1901. gadā apprecējās ar Evu Kšižanovsku (Ewa Krzyżanowska), laulībā piedzima dēls Staņislavs Juzefs (Stanisław Józef) un meita Anna (Anna).

Jaunībā, lai izvairītos no mācībām krievu skolā, G. Narutovičs absolvēja vācu ģimnāziju Liepājā, kur teicami apguva vācu valodu. Studijas G. Narutovičs uzsāka 1884. gadā Pēterburgas Universitātes (Санкт-Петербургский университет) Fizikas un matemātikas fakultātē, taču nepieciešamība ārstēt smagu pneimoniju lika viņam 1886. gadā pārcelties uz Šveici. Pēc Cīrihes Politehnikuma absolvēšanas ar būvinženiera grādu viņš strādāja Šveicē un kļuva par izcilu projektētāju. Zinātnes pasaulē ieguva atzinību, uzbūvējot daudzas lieljaudas HES dažādās Eiropas valstīs. No 1907. gada G. Narutovičs bija Hidrotehnikas katedras vadītājs Cīrihes Politehnikumā, bet no 1913. līdz 1920. gadam – Inženierzinātņu fakultātes dekāns un vienlaikus vadīja arī savu projektēšanas biroju. G. Narutoviča nozīmīgākie darbi bija HES Šveicē – Kubela uz Urnešas upes, Andelsbuha uz Bregenceras Āhas upes un Mīleberga uz Āres upes. Savas inženiertehniskās prasmes viņš apliecināja, projektējot augstkalnu elektrostaciju, kas tika plānota Oberhazli (Bernes Alpos) un ko darbināja no kūstošiem ledājiem iegūtais ūdens (šī pieeja ieviesta pēc viņa nāves 1955. gadā Grandisansas (Grand Dixence) un Movuazēnas (Mauvoisin) elektrostacijās Penīnu Alpos). G. Narutoviča karjeras spilgtākais sasniegums bija priekšsēdētāja amats Starptautiskajā Reinas regulēšanas komisijā (Internationalen Kommission zur Rheinregulierung) no 1915. līdz 1920. gadam.

1895. gadā G. Narutovičs ieguva Šveices pilsonību un 1905. gadā zaudēja Krievijas pilsonību. Kopumā viņš izvairījās no politiskām aktivitātēm. Studiju laikā bija nedaudz saistīts ar kreiso poļu studentu grupu “Proletariat”. Tomēr Pirmā pasaules kara sākums 1914. gada augustā pamudināja viņu rīkoties poļu labā Šveicē. Viņš kļuva par paša dibinātās Poļu pašpalīdzības komitejas Cīrihē (Polski Komitet Samopomocy w Zurychu) prezidentu, kā arī par Polijas kara upuru atbalsta komitejas (Komitet Pomocy Ofiarom Wojny w Polsce), kas atradās Vevē, delegātu šajā pilsētā, ko vadīja poļu Nobela prēmijas laureāts Henriks Senkevičs (Henryk Sienkiewicz) un ievērojamais pianists Ignacijs Jans Paderevskis (Ignacy Jan Paderewski). G. Narutovičs bija biedrības “Polija un karš” (poļu Polska i Wojna, franču La Pologne et la Guerre) biedrs. G. Narutovičs atbalstīja Juzefa Pilsudska (Józef Piłsudski) un Austroungārijas armijas pusē cīnījušos Poļu leģionu politiskās aktivitātes, taču, kad tie nokļuva tiešā Austrijas pakļautībā, viņš vairs neiesaistījās nevienā no karojošajām pusēm Eiropā. Pēc Polijas neatkarības atgūšanas 1918. gada novembrī G. Narutovičs plānoja iesaistīties valsts atjaunošanā, taču viņa ierašanos aizkavēja sievas neārstējama slimība. 1920. gada jūnijā G. Narutovičs tika iecelts par sabiedrisko darbu ministru, 1920. gada septembrī pārcēlās uz Varšavu. Līdz 1922. gada jūnijam bija sabiedrisko darbu ministrs vairākās valdībās, pēc tam līdz 1922. gada decembrim – ārlietu ministrs.

Būdams Sabiedrisko darbu ministrijas vadītājs, G. Narutovičs sekmēja valsts atjaunošanu pēc Pirmā pasaules kara milzīgajiem postījumiem. Pavasarī G. Narutovičs tika nosūtīts uz Viļņu, taču viņam neizdevās normalizēt diplomātiskās attiecības ar Lietuvu, un Viļņas pievienošana Polijai 1922. gada 23. martā izraisīja de facto karastāvokli starp abām valstīm. Kā ārlietu ministrs G. Narutovičs sekmēja pašpārvaldes nodrošināšanu dienvidaustrumu reģioniem un īstenoja dažādas piekāpšanās tur dzīvojošajiem ukraiņiem, kas ļāva 1922. gadā šajā teritorijā rīkot parlamenta vēlēšanas. G. Narutovičs arī normalizēja diplomātiskās attiecības ar Rumāniju, Vāciju un Padomju Krieviju. G. Narutovičs, kuru uzskatīja par valsts vadītāja (Naczelnik Państwa) J. Pilsudska domubiedru, tika ievēlēts par Valsts prezidentu Seima piektajā balsošanas kārtā, kurā piedalījās kreisie, agrāro partiju un etnisko minoritāšu pārstāvji. Tas savukārt izraisīja labējo vardarbīgu uzbrukumu, kuri savos izdevumos apsūdzēja prezidentu nacionālo minoritāšu, īpaši ebreju, pārstāvniecībā. Varšavā uzplauka šovinisma un pogromu noskaņojuma atmosfēra, un ielas pārņēma labējie kaujinieki. 1922. gada 16. decembrī, atklājot izstādi Tēlotājmākslas veicināšanas biedrībā (Towarzystwo Zachęty Sztuk Pięknych), G. Narutoviču nošāva fanātiķis Eligjušs Ņevjadomskis (Eligiusz Niewiadomski), labējās Tautas nacionālās savienības (Związek Ludowo-Narodowy) partijas biedrs.

G. Narutoviča ievēlēšana par prezidentu, neskatoties uz politiskajiem nemieriem valstī, bija kulminācija valsts politisko institūciju pamatu veidošanas procesam, kas sākās ar Likumdošanas Seima (Sejm Ustawodawczy) vēlēšanām 1919. gada februārī, konstitūcijas pieņemšanu Seimā 1921. gada martā un sekojošajām parlamenta vēlēšanām 1922. gada novembrī. Prezidenta politiskā slepkavība lika labējiem aktīvistiem atgūt paškontroli, uz laiku nomierināja politisko situāciju un nostiprināja valsts struktūras. Staņislavs Vojcehovskis (Stanisław Wojciechowski), kurš tika ievēlēts 1922. gada 20. decembrī par nākamo prezidentu, amatu ieņēma līdz 1926. gadam.

G. Narutovičs tiek uzskatīts par izcilu valstsvīru, kurš centās apvienot dažādus politiskos spēkus. Viņš bija prezidents, kurš traģiski zaudēja dzīvību slepkavībā, neskatoties uz savu samierniecisko politikas stilu.

Polijā G. Narutoviča vārdā ir nosauktas daudzas ielas un laukumi Varšavā, Lodzā, Ļubļinā, Ščecinā u. c. Viņa vārds piešķirts, piemēram, II vispārizglītojošajai vidusskolai Lodzā, Krakovas pilsētas slimnīcai, Varšavas Politehnikuma (Politechnika Warszawska, arī Varšavas Tehnoloģiju universitāte, Warsaw University of Technology) auditorijai.

1985. gadā, G. Narutoviča 120. dzimšanas dienā, pie Šveices Federālās Tehnoloģiju augstskolas Cīrihē (Eidgenössische Technische Hochschule Zürich) tika atklāta piemiņas plāksne ar portreta bareljefu (tēlnieks Tadeušs Lodzjana, Tadeusz Łodziana). 2002. gadā Varšavā, Gabriela Narutoviča laukumā, tika atklāts G. Narutoviča piemineklis (tēlnieks Edvards Vitigs, Edward Wittig). G. Narutoviča krūšutēls uzstādīts studentu viesnīcas vestibilā, kas atrodas Gabriela Narutoviča laukumā Varšavā, (2002, tēlnieks Stefans Lisovskis, Stefan Lisowski). Pie Mīlebergas HES Šveicē, sienas, kuru projektējis G. Narutovičs, 2014. gadā uzstādīta Polijas un Šveices kopīgi finansēta piemiņas plāksne. Vēl viens G. Narutoviča krūšutēls atrodas Varšavas Tehnoloģiju universitātes galvenajā ēkā, tieši pretī ieejai Gabriela Narutoviča auditorijā. Krūšutēlu atklāja 2015. gadā, un tā autors ir tēlnieks Marcins Novickis (Marcin Nowicki) no šīs pašas universitātes Arhitektūras fakultātes. 2022. gadā, G. Narutoviča nāves 100. gadadienā, Seimā tika atklāta piemiņas plāksne (mākslinieks Andžejs Tiblevskis, Andrzej Tyblewski), kas atrodas Gabriela Narutoviča zālē (G ēka); tā izstrādāta pēc 1923. gada oriģinālās plāksnes parauga.

2007. gadā piemiņas plāksne atklāta arī Liepājā, pie bijušās klasiskās ģimnāzijas ēkas (mūsdienās Rīgas Tehniskās universitātes Liepājas filiāle), kurā mācījās G. Narutovičs.

Ar Seima 2025. gada 5. decembra lēmumu 16. decembris Polijā ir noteikts par prezidenta G. Narutoviča piemiņas dienu.

Par G. Narutoviču Polijas televīzijā uzņemta luga “Prezidenta septiņas dienas” (Siedem dni prezydenta, 1968, režisors Zbigņevs Kužmiņskis, Zbigniew Kuźmiński) un dokumentālā filma “Es atgriežos mājās” (Wracam do domu, 1972, režisori Lucina Smoliņska, Lucyna Smolińska, un Mečislavs Sroka, Mieczysław Sroka). Vēlāk uz ekrāniem iznāca arī spēlfilma “Prezidenta nāve” (Śmierć prezydenta, 1977; režisors Ježijs Kavalerovičs, Jerzy Kawalerowicz).