Vetulikoliju klases pārstāvji brīvi peldēja kembrija perioda seklajās jūrās. Vetulikolijas bija evolūcijas “aklais zars”, jo tām nebija tiešu pēcteču, tām līdzīgu dzīvnieku. 

Pirmā aprakstītā suga Vetulicola cuneata (Hou, 1987) atrasta 541–485 miljonus gadu vecās agrīnā kembrija perioda nogulās Ķīnā. Sākotnēji atradēji šo dzīvnieku uzskatīja par posmkāji (Arthropoda). Līdz 2001. gadam daļa zinātnieku vetulikoliju klases pārstāvjus pieskaitīja pie bezkāju posmkājiem. Pašreiz pastāv uzskats, ka vetulikolijas pieder pie otrmutnieku apakšnodalījuma un ka tās ir agrīnie bazālie otrmutnieki pirms to sadalīšanās galvenajās līnijās. 2014. gadā atrastajās vetulikoliju fosilijās konstatētas hordām līdzīgas struktūras, kas ļāva tās pieskaitīt pie agrīnajiem hordaiņiem (Chordata). Ģints Nesonektris atzīta par klases bazālo grupu. Vetulikoliju klases radniecība un sistemātiskais novietojums joprojām ir neskaidri. 

Vetulikoliju klases pārstāvji bija divpusēji simetriski dzīvnieki, un tām bija tikai viena iedomāta simetrijas plakne, kas sadalīja ķermeni divās vienādās daļās. Vetulikolijas bija otrmutnieki, un tām dīgļa attīstības laikā primārās mutes (gastroporas) vietā veidojās anālā atvere. Vetulikolijām mute veidojās primārajai mutei pretējā zarnu galā. Vetulikoliju ķermenis sastāvējis no priekšējās un aizmugurējās daļas un bija 8 mm līdz 20 cm garš. Priekšējā daļa tām bija ovāla vai maisveida, liela un veidoja divas trešdaļas no vetulikoliju ķermeņa. Priekšējo daļu sedza plāna, elastīga un stingra kutikula. Dažām sugām uz kutikulas konstatētas plātnītes vai sabiezinājumi. Priekšējās ķermeņa daļas sānos vetulikolijām bija simetriski izvietoti pieci pāri atveru apaļā līdz ovālā formā. Tās, iespējams, bija savienotas ar rīkles dobumu. Zinātnieki šīs atveres uzskata par primitīvām žaunu spraugām. Iespējams, šīs atveres nodrošināja ūdens plūsmu caur ķermeni un piedalījās barošanās procesā. Priekšējās daļas priekšpusē vetulikolijām atradās vienkārša mute bez specializētiem žokļiem. Vetulikolijām mute nebija piemērota košļāšanai, un uzskata, ka tās nebija plēsējas. Daudzi zinātnieki vetulikolijas pieskaita pie planktonofāgiem. Aiz mutes atveres atradās liels dobums, ko uzskata par rīkles analogu. Atrasto vetulikoliju fosiliju zarnās konstatētās nogulas ļauj domāt, ka vetulikolijas, iespējams, barojās ar bentosu. Vetulikolijām zarnu trakts atradās līdz astes daļas galam, kur beidzās ar anālo atveri. Ķermeņa aizmugurējā daļa bija šaurāka, cilindriskas formas un posmota. Parasti tā sastāvēja no 5–7 posmiem, bija sāniski saplacināta un pildīja astes funkcijas. Ķermeņa aizmugurējās daļas galā atradās astes spura. Muskulatūra fosilijās nav saglabājusies, bet astes posmojums liecina par posmotu muskulatūru. Uzskata, ka ar asti vetulikolijas veica viļņveida kustības un pārvietojās. Ķermeņa priekšējā daļā posmojums bieži vien nebija izteikts. Vetulikolijām nav konstatētas ekstremitātes, taustekļi un acis, fosilijās nav atrastas arī liecības par elpošanas un asinsrites sistēmām.

Uzskata, ka ģints Yuyuanozoon pārstāvjiem bija primitīvākas pazīmes un mazāk izteikta diferenciācija. Ģints Vetulicola pārstāvjiem bija vislabāk attīstītās sānu atveres. Ģints Nesonektris pārstāvji vetulikoliju klasē bijuši lielākie. Daži zinātnieki uzskata, ka tie bijuši pārejas stadija starp Vetulicolida un Banffozoa klasēm. 

Vetulikoliju klases Vetulicolida (Chen, Zhou, 1997) dzīvnieki mūsdienās ir izmiruši.

Vetulikoliju klases sistemātika joprojām ir neskaidra, vairāku taksonu iedalījums balstās uz ierobežotu materiāla apjomu, dzimtu statuss ne vienmēr ir stabils, un dažādi autori sistemātiku lieto atšķirīgi.

Vetulikoliju klases pārstāvju fosilijas zināmas no kembrija perioda nogulumiežiem pirms aptuveni 520–505 miljoniem gadu, kad notika strauja dzīvnieku daudzveidības palielināšanās. Vetulikoliju klases fosilijas zināmas no kembrija perioda nogulām Ķīnā, Kanādā un Grenlandē. Vetulikolijas dzīvoja seklās līdz mēreni dziļās jūrās, bija brīvi, aktīvi peldošas un barojās, no ūdens filtrējot barības daļiņas.

Uzskata, ka vetulikoliju klases pārstāvji bija filtrētāji. Vetulikolijas palīdz izprast to, kā varēja izskatīties otrmutnieku kopīgie priekšteči. Vetulikolijām ir nozīmīga loma daudzšūnu dzīvnieku evolūcijas un filoģenēzes izpētē. Kembrija perioda beigās vetulikolijas izmira un neatstāja tiešus pēctečus. Tās bija evolūcijas “aklais zars”.