Vilnis Detlovs bija latviešu matemātiķis, ilggadējs mācībspēks Latvijas Universitātē (1948–2005), viens no pirmajiem latviešu datorzinātniekiem. Starptautisku matemātiķu atzinību guva kā rekursīvo funkciju un Markova normālo algoritmu ekvivalences pierādījuma autors (Detlova teorēma). Veica mūzikas, tai skaitā latviešu tautasdziesmu melodiju, kodēšanu un analīzi.

V. Detlovs dzimis Arvīda Kārļa un Annas Detlovu ģimenē. 1948. gadā viņš apprecēja astronomijas studenti, vēlāko skolotāju Ellu Šubi, 1955. gadā ģimenē piedzima meita Dace (vēlāk Dace Jāgere, tulce).

No 1937. gada V. Detlovs mācījās Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijā, kuru beidza 1942. gadā. No 1938. gada līdz 1943. gadam mācījās arī Rīgas valsts mūzikas skolā. Pēc ģimnāzijas beigšanas viņš strādāja par praktikantu aptiekā, pēc tam bija strādnieks rūpnīcā Telefunken GmbH, 1944. gadā un 1945. gadā – noliktavas pārzinis rūpnīcā “Radiotehnika”. Padomju otrreizējās okupācijas laikā 1944. gada decembrī viņš iestājas Latvijas Valsts Universitātes (LVU, mūsdienās Latvijas Universitāte, LU) Fizikas un matemātikas fakultātē, kuru beidza 1948. gadā. Tā paša gada rudenī kā asistents viņš uzsāka matemātikas lektora darbu fakultātē. 1951. gadā V. Detlovs iestājās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Zinātņu akadēmijas V. A. Steklova Matemātikas institūta (Математический институт им. В. А. Стеклова АН СССР) Ļeņingradas nodaļas neklātienes aspirantūrā, tomēr pēc gada viņš pārgāja klātienes aspirantūrā. V. Detlova zinātniskās intereses piesaistīja matemātiskā loģika un algoritmu teorija. Šajā laikā viņam bija jāapgūst jauns matemātikas virziens, kas Latvijas PSR vēl nebija pazīstams. V. Detlova zinātnisko pētījumu vadītājs bija ievērojamais krievu matemātiķis Andrejs Markovs (Андрей Андреевич Марков). V. Detlovs sekmīgi pabeidza aspirantūru un 1953. gada 26. jūnijā aizstāvēja fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta disertāciju “Normālie algoritmi un rekursīvās funkcijas” (Нормальные алгорифмы и рекурсивные функции). 1992. gadā viņu nostrificēja kā matemātikas doktoru, bet 1993. gadā LU Senāts viņam piešķīra emeritētā docenta nosaukumu.

No 1948. līdz 1953. gadam V. Detlovs bija LVU asistents. Pēc disertācijas aizstāvēšanas viņš atgriezās Rīgā un turpināja lektora darbu Fizikas un matemātikas fakultātē kā vecākais pasniedzējs. 1954.–1956. gadā V. Detlovs bija fakultātes dekāns, 1955. gadā viņu ievēlēja par docentu. V. Detlovs turpināja strādāt LU līdz 2003. gadam. Mācībspēka darba gadu laikā lasīja kursus augstākajā algebrā, lineārajā algebrā, matemātikas vēsturē, analītiskajā ģeometrijā, kopu teorijā, matemātiskajā loģikā un diskrētajā matemātikā.

Pēc neatkarības atjaunošanas V. Detlavs regulāri publiskajā vidē rosināja diskusijas par sabiedriskām problēmām, zinātnes (un pseidozinātnes), kultūras un baznīcas attiecību jautājumiem.

V. Detlova zinātniskie pētījumi veikti divos pilnīgi atšķirīgos virzienos – algoritmu teorijā un mūzikas statistiskajā analīzē un sintēzē.

Starptautisku matemātiķu atzinību V. Detlovs guva algoritmu teorijā kā rekursīvo funkciju un Markova normālo algoritmu ekvivalences pierādījuma autors (Detlova teorēma, publicēta 1953. gadā). A. Markova izveidotā normālo algoritmu teorija ir algoritma intuitīvā jēdziena precizējums uz būtiski plašākas efektīvo pārveidojumu bāzes nekā rekursīvo funkciju teorija. Normālie algoritmi ir nozīmīgs mēģinājums tuvināt precizēto algoritma jēdzienu intuitīvajam. Ja izdotos ar stingri matemātiskiem līdzekļiem pierādīt abu precizēto algoritma jēdzienu ekvivalenci, tas būtu būtisks arguments par labu fundamentālajai Čērča-Tjūringa tēzei par iespēju formāli precizēt intuitīvo algoritma jēdzienu. Šo uzdevumu V. Detlovs sekmīgi paveica savā zinātņu kandidāta disertācijā, sniedzot efektīvu konstrukciju pārejai no normālajiem algoritmiem uz rekursīvajām funkcijām un otrādi.

Mūzikas statistiskajā analīzē un sintēzē pētniecības darbus V. Detlovs uzsāka 20. gs. 60. gadu sākumā. Pamatus izpratnē par mūziku viņš ieguva mūzikas skolā, kur apguva pamatzināšanas mūzikas teorijā un klavierspēlē. V. Detlovs mūzikas statistiskajā analīzē un sintēzē publicēja vairāk nekā 20 darbus, kuros sniedza pētījumu rezultātus par datora lietojumu mūzikā.

V. Detlovs sarakstīja grāmatu “Matemātiskā loģika” (1974), kas bija pirmā grāmata latviešu valodā, kurā aplūkoti jēdzieni, objekti un teorija par šo diskrētās matemātikas pamatnozari. Šajā darbā viņš ļoti uzskatāmi un veiksmīgi izklāstīja matemātiskās loģikas un algoritmu teorijas pamatjēdzienus un šo teoriju lietojumus. Par šiem jautājumiem viņš sarakstīja arī mācību līdzekli matemātikas studentiem “Matemātiskās loģikas un kopu teorijas elementi” (1967, 1970).

2002. gadā par mūža ieguldījumu datorzinātnēs un informātikā V. Detlovs saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas Eižena Āriņa balvu.