Ediakara pārstāvjiem nebija cieta ķermeņa apvalka un cieta skeleta, un biota ievērojami atšķīrās no vēlākās dzīvnieku pasaules.

Vecākās zināmās kompleksās daudzšūnu dzīvības formas pirmoreiz atrada Ediakara kalnos Austrālijas dienvidos. No kalnu nosaukuma radies attiecīgā proterozoja eonas perioda nosaukums un tajā dzīvojošo organismu nosaukums.

Ediakara biotas pārstāvjiem bija mīksti ķermeņi, neparasta simetrija un formas, kurām mūsdienās nav tiešu līdzinieku. Ediakara biotu uzskata par pārejas posmu no vienkāršas mikroorganismu dzīvības uz komplicētiem daudzšūnu organismiem.

Ediakara biotas rašanos skaidro ar vairāku lielu pārmaiņu kopumu pirms aptuveni 635–540 miljoniem gadu, kad beidzās kriogēna periods un sākās ediakars. Zinātnieki joprojām diskutē par ediakara biotas veidošanās procesiem. Būtisks priekšnoteikums lielāku un sarežģītāku organismu attīstībai bija skābekļa līmeņa pieaugums. Pietiekams skābekļa daudzums ļāva attīstīties aktīvai vielmaiņai, energoietilpīgiem audiem un uzturēt lielākus ķermeņa izmērus. Pirms ediakara perioda kriogēnā Zemi klāja globāls apledojums (Cryogenian glaciation). Kad ledāji atkāpās, okeānos nonāca daudz minerālvielu, kas veicināja bioloģisko produktivitāti. Ediakara sākumā pieauga Zemes kopējā produktivitāte. Fosfora, dzelzs un citu elementu pieplūdums okeānos veicināja aļģu un mikroorganismu augšanu, kas, iespējams, izraisīja augstu izšķīdušo organisko vielu koncentrāciju okeānos un radīja vairāk barības vielu sarežģītāku organismu attīstībai. Pēc kriogēna klimats kļuva siltāks. Uz seklo, silto jūru gultnes veidojās t. s. “mikrobu paklāji” (microbial mats), uz kuriem vai kuros dzīvoja un barojās daudzi ediakara organismi. Ediakarā gandrīz nebija aktīvu plēsēju. Tas ļāva attīstīties organismiem ar mīkstu ķermeni un neparastām formām. Ediakarā attīstījās gēni, kas kontrolēja ķermeņa simetriju, audu diferenciāciju un embrionālo attīstību. Tas ļāva rasties sarežģītākiem daudzšūnu organismiem. Uzskata, ka pirms 575 miljoniem gadu notika strauja dzīvo organismu dažādošanās un izplatīšanās, ko dēvē par Avalonas sprādzienu (Avalon explosion).

Uzskata, ka pirmie ediakara biotas pārstāvji parādījās aptuveni pirms 600 miljoniem gadu. Ediakara biota dzīvoja dažus desmitus miljonus gadu garā robežšķirtnē (liminal moment, no latīņu valodas vārda limen ‘slieksnis’) pirms kembrija sprādziena. Ediakara biota bija daudzveidīga, bet tās pārstāvjiem nebija minerālvielu skeleta, čaulu vai citu cietu ķermeņa daļu. Šo organismu fosilijas saglabājušās kā nospiedumi smilšakmens nogulumiežos. Ediakara biotas fosilijas ir atrastas visā pasaulē. Pastāv uzskats, ka ediakara biotas pārstāvju fosilizāciju izraisīja globāli, sistemātiski apstākļi.

Ediakarā notika sārtaļģu un makroskopisko dzīvnieku sabiedrību uzplaukums. Šī perioda organismi apdzīvoja vienkāršas ekosistēmas. Uzskata, ka senākie ediakara organismi dzīvoja tumsā uz dziļjūru gultnes, piestiprinājušie pie tās, ar guļošu vai augšup vērstu lapveida ķermeni (piemēram, Charnia). Vēlākie ediakara biotas pārstāvji dzīvoja seklās jūrās, uz jūras gultnes vietās ar mikrobu paklājiem un bija lēni augoši, piemēram, Spriggina (Cephalozoa). Tiem pārsvarā bija sēdošs dzīvesveids, un tie bija piestiprināti pie substrāta, gulēja uz tā; daži, iespējams, lēni pārvietojās. Ediakara perioda beigu daļā strauji samazinājās organismu, kuriem bija mīksts ķermenis, daudzveidība. Šīs biotas pārstāvji bija plāni, plakani un ar lielu ķermeņa virsmu. Tie parasti bija ar radiālo vai fraktālo simetriju, slīdošo spoguļsimetriju un segmentiem līdzīgu uzbūvi. Ediakara biotas pārstāvjiem bija izteikta formu daudzveidība. Diskveida formas pārstāvjus (piemēram, Ediacaria, Cyclomedusa) sākotnēji uzskatīja par zarndobumaiņiem (Cnidaria). Vēlāki pētījumi neapstiprināja šo pieņēmumu. Dažas maisveida organismu fosilijas, piemēram, Pteridinium, pētniekiem joprojām nav izdevies klasificēt. Organismus ar gredzenveida ķermeni, piemēram, Vendoglossa tuberculata, pētnieki uzskata par muguras-vēdera virzienā saplacinātiem daudzšūnu dzīvnieku priekštečiem. Lapveida organismiem, piemēram, Charnia un Swartpuntia, nebija mutes un iekšējo orgānu. Ģints Dickinsonia fosilijās ir atrastas holesterīnam līdzīgas vielas. Tas liecina, ka šie organismi bija dzīvnieki. Ir atrastas arī dažādu cilindrveida, posmotas lentes veida un cauruļveida organismu fosilijas. Retāk šīs biotas pārstāvji bija divpusēji simetriski organismi. Ediakara perioda beigu daļā dzīvojošie sugas Ikaria wariootia pārstāvji bija divpusēji simetriski dzīvnieki. Ediakarā atrastās ihnofosilijas (pēdu fosilijas) bija horizontālas alas, kas liecina par vienkāršu uzvedību. Ediakara organismiem – atšķirībā no agrākajiem, galvenokārt mikroorganismiem – bija diferencēta daudzšūnu uzbūve. Ediakara biotas pārstāvji salīdzinājumā ar agrākajiem mikroorganismiem bija lieli, no dažiem milimetriem līdz diviem metriem. Tas bija milzīgs evolūcijas solis.

Ediakara biotas barošanās veidi bija osmotrofija (uzsūca ūdenī izšķīdušās organiskās vielas caur ķermeņa virsmu), filtrēšana vai barošanās ar mikrobu paklājiem. Barības ķēdes bija vienkāršas, jo nebija aktīvu plēsēju, dominēja baktērijas (Bacteria), vienšūnas eikarioti un sīki daudzšūnu organismi. Daži ediakara organismi, iespējams, bija mūsdienu dzīvnieku agrīni priekšteči, bet daudzi pārstāvēja mūsdienās pilnīgi izzudušas evolūcijas līnijas, kurām nav tiešu pēcteču.

Ediakara biota izzuda pirms kembrija perioda vai tā sākumā. Izzušanas iespējamie cēloņi bija vides izmaiņas, konkurence ar jaunām organismu grupām un aktīvu plēsēju parādīšanās. Pastāv uzskats, ka sarežģītāki, ar cietu ķermeņa skeletu apveltīti dzīvnieki varēja tieši baroties ar relatīvi neaizsargāto ediakara biotu. Ediakara beigās masveidā izmira baktērijas un akritarhi (Acritarcha). Ediakarā parādījās organismi ar radiālu vai divpusēju simetriju un/vai posmojumu. Šādas pazīmes vēlāk kļuva raksturīgas daudzām organismu grupām. Uz ediakara robežas ar kembriju parādījās pirmās organismu fosilijas ar minerālvielu skeletu. Uzskata, ka ediakara biotas uzplaukums radīja priekšnosacījumus kembrija bioloģiskās daudzveidības sprādzienam.

Ediakara biotai bija būtiska nozīme, jo parādījās pirmie lielie daudzšūnu organismi un sākās sarežģītu ekosistēmu veidošanās. Organismi sāka dzīvot sabiedrībās, izmantoja dažādus barošanās veidus un ieņēma atšķirīgas ekoloģiskās nišas. Ediakara biota palīdz saprast daudzšūnu dzīvības evolūciju un agrīno dzīvnieku izcelsmi. Ediakara biota bija pārejas posms no vienkāršas mikroorganismu pasaules uz komplicētu daudzšūņu organismu pasauli.

Pirmās, uz ediakara periodu attiecināmās fosilijas ir Aspidella terranovica (Billings, 1872), ko atrada skotu ģeologs Aleksanders Marijs (Alexander Murray) Ņūfaundlendā (Kanādā) 1868. gadā. Līdz 20. gs. vidum zinātnieki uzskatīja, ka pirms kembrija pastāvēja tikai baktērijas, aļģes un vienkārši mikroorganismi un ka sarežģīti daudzšūnu organismi radās kembrija periodā. Atsevišķas ediakara biotas fosilijas atrada jau 19. gs., bet tās uzskatīja par neorganiskām struktūrām, iežu anomālijām. Tāpat sprieda, ka kembrija perioda sākumā dzīvība “no nekurienes” pēkšņi eksplodēja milzīgā formu daudzveidībā. 1946. gadā austrāliešu ģeologs Regs Sprigs (Reg Sprigg) Ediakara kalnos atrada mīkstu ķermeņu fosilijas. Tas mainīja priekšstatus par agrīno dzīvību. Ediakara biotas fosilijas pierādīja, ka kompleksas dzīvības formas eksistēja jau pirms kembrija perioda.

Ediakara organismu sistemātiskā piederība joprojām ir plašu diskusiju objekts. Nav drošu pierādījumu, ka daudzi ediakara organismi bija dzīvnieki vai pārejas formas no augiem uz dzīvniekiem. 20. gs. beigās pastāvēja uzskats, ka ediakara biotas pārstāvjiem nav dīgļa stadijas, tātad tie nav dzīvnieki. Daļa zinātnieku ediakara biotā saskatīja tārpu, zarndobumaiņu, aļģu, ķērpju vai agrīno posmkāju (Arthropoda) priekštečus, primitīvus daudzšūņus vai milzīgus vienšūņus. Citi zinātnieki uzskata, ka ediakara biota pieder pie īpaša tipa, kas nav radniecīgs citiem Zemes dzīvnieku tipiem un ir uzskatāms par evolūcijas “neveiksmīgu eksperimentu”.

Galvenās pētījumu vietas pasaulē šobrīd ir Ediakara kalni Austrālijā, Baltās jūras reģions Krievijā, Misteikenpointa Avalonas pussalā Kanādā un Namībija Āfrikā. Pētījumos izmanto fosiliju morfoloģiskās metodes, stratigrāfiju, sedimentoloģiju, radiometrisko datēšanu, biomolekulārās metodes, paleoekoloģiju un ihnofosilijas.