Pēteris Lāčkājs bija viens no vecākās paaudzes Krievijas armijas virsniekiem, kurš dienesta laikā sasniedza pulkveža pakāpi; Latvijas armijā dienēja neilgu laiku līdz savai nāvei sabojātās veselības dēļ.

Dzimis māju saimnieka Jāņa un Edes Lāčkāju ģimenē. Dokumentos nepārrēķināšanas dēļ uz jauno stilu kā dzimšanas datums nepamatoti norādīts 10.03. Kristīts Vecpiebalgas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Mācījies Vecpiebalgas draudzes skolā, Rīgas pilsētas reālskolā nokārtoja savvaļnieka zināšanu pārbaudījumu. 08.1882.–08.1885. mācījās un ar II šķiru beidza Viļņas kājnieku junkurskolu (Виленское пехотное юнкерское училище).

Precējies 19. gs. beigās, dēls Leonīds; otrreiz precējies ar Annu Dubensku.

P. Lāčkāja dzimtās mājas ar nosaukumu “Vēveri” mūsdienās ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija.

04.1882. kā savvaļnieks iestājās obligātajā Krievijas armijas dienestā, 101. Permas kājnieku pulkā Grodņā. Pēc junkurskolas beigšanas no 22.08.1885. podpraporščiks savā iepriekšējā 101. kājnieku pulkā. 02.1886. paaugstināts par virsnieku (podporučiku), iecelts par rotas jaunāko virsnieku. Poručiks (03.1890.). 28.06.–13.08. komandējumā 2. sapieru brigādē Viļņā iepazīšanās nolūkā ar sapieru dienestu. Sākot ar 04.1897. vairākkārt ilgstoši rotas komandiera vietas izpildītājs. 07.–09.1899. pulka mācību komandas priekšnieka vietas izpildītājs, no 04.1900. – priekšnieks. Ķīnas karagājiena laikā 22.07.1900. pārvietots uz jaunsaformēto Portarturas cietokšņa kājnieku pulku Tālajos Austrumos (07.09.1900. ieradās jaunajā dienesta vietā Portarturā). Štābkapteinis (11.1900.), 30.12.1900.–19.01.1901. piekomandēts Portarturas cietokšņa Inženieru pārvaldei kancelejas darbu veikšanai. 13.02.1901., cietokšņa kājnieku pulka sastāvu samazinot no četriem uz diviem bataljoniem, pārvietots atpakaļ uz 101. kājnieku pulku Grodņā (dienesta sarakstā ierakstīta piedalīšanās konfliktā ar Ķīnu), 13.05.1901. ieradās pulkā Grodņā. Vairākkārt rotas komandiera vietas izpildītājs. No 09.1901. bija 6. rotas komandieris. Kapteinis (28.04.1902.). 18.10.1903. 26. kājnieku divīzijas izdalītās rotas sastāvā pārvietots uz jaunformējamo 28. Austrumsibīrijas strēlnieku pulku Irkutskā. 11.1903. pulka sastāvā ieradās Krievijai 1898. gadā nomā nodotajā Luojanā, Mandžūrijā (tagad Ķīna), no turienes 03.02.1904. – Portarturas cietoksnī. 08.–09.02.1904. piedalījās pirmā japāņu uzbrukuma atsišanā cietoksnim. Kara laikā ar Japānu 02.–28.04.1904. bija 3. rotas komandieris. 16.06.1904. piekomandēts Mandžūrijas armijas kara satiksmes pārvaldei, sevišķu uzdevumu virsnieka vietas izpildītājs. No 27.10.1904. bija dzelzceļa stacijas II šķiras etapa komandants Ķīnā, Mandžūrijas apgabalā. Pēc kara nobeiguma 03.12.1905. iedalīts Armijas aizmugures etapu pārvaldes rezervē, no 11.12. Mandžūrijas dzelzceļa stacijas I šķiras etapa komandants. 09.1906. pēc Mandžūrijas stacijas etapa izformēšanas atlaists četru mēnešu atvaļinājumā slimības dēļ. 13.02.1907. atgriezās dienestā savā 27. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā Irkutskā. No 10.06.1907. piekomandēts Irkutskas kara hospitālim, hospitāļa pārziņa vietas izpildītājs. Apakšpulkvedis (10.1910.; par apzinīgu dienesta izpildīšanu). 03.1912. slimības dēļ atvaļināts rezervē, paaugstinot par rezerves pulkvedi (šādos gadījumos, atgriežoties aktīvajā dienestā, virsnieks dienēja iepriekšējā pakāpē). Dzīvoja Vecpiebalgas pagasta Vecvēveros pie tuviniekiem. Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 02.11.1914. mobilizēts armijā, iedalīts 356. Vidzemes kājnieku (zemessargu) družīnā, apakšpulkvedis. No 03.1915. družīnas komandieris, no 08.1916. etapu bataljona komandieris. 04.1917. iecelts par etapu līnijas priekšnieku. Palika dienestā arī pēc vecās Krievijas armijas pilnīga sabrukuma pēc 02.1918., atvaļināts no Padomju Krievijas Sarkanās armijas satiksmes struktūrām 06.1918. kā pārsniedzis 43 gadu vecumu. Dzīvoja Gatčinas apriņķī. 10.1919. apriņķi uz laiku ieņēma Nikolaja Judeņiča (Николай Николаевич Юденич) komandētā Krievijas Ziemeļrietumu armija, tādēļ cauri Igaunijai atgriezās Latvijā, dzīvoja Vecpiebalgas pagastā.

Kauju laikā ar Bermonta armiju 22.11.1919. Rīgā brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā (pulkvedis), ieskaitīts Armijas virspavēlnieka štāba Inspekcijas daļas virsnieku rezervē, 03.12. piekomandēts Apsardzības ministrijai, bet jau 12.12.1919. piešķirts atvaļinājums uz nenoteiktu laiku veselības uzlabošanai. Dzīvoja Vecpiebalgas pagasta Vecvēveros pie tuviniekiem. 31.08.1920. iecelts par Aizputes–Kuldīgas apriņķa apsardzības priekšnieku. 20.05.1922. saslima, 07.06. ievietots Rīgas Kara slimnīcā, kur miris.

Par kaujas un dienesta nopelniem Krievijas armijā P. Lāčkājs apbalvots ar Svētā Vladimira ordeni (IV šķira), Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira), Svētās Annas ordeni (III šķira).