Ēriks Leijeris bija Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs, pretojies baznīcas sovetizācijai, viena no nozīmīgākajām šīs baznīcas personībām 20. gs. Padomju varas represēts, miris apcietinājumā Sibīrijā. 

Ē. Leijera māte bija lietuviete, tēvs – latvietis. Mācījies Biržu Saules ģimnāzijā (Biržų Saulės gimnazija). Studējis teoloģiju Vītauta Dižā Universitātes (Vytauto Didžiojo universitetas) Evaņģēliskās teoloģijas fakultātē Kauņā, absolvējis 1929. gada decembrī. Jaunību un brieduma gadus ietekmējusi slikta veselība. Ticis ordinēts īsi pirms studiju beigšanas pēc Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas latviešu sinodes lūguma (1929. gada 9. jūnijā).

Galvenā kalpošanas vieta Ē. Leijerim bija Žeimeles evaņģēliski luteriskā draudze līdz 1949. gadam, taču vajadzības gadījumā aprūpējis arī Biržu, Pakrojas u. c. luterāņu draudzes. No 1933. līdz 1936. gadam bija Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas latviešu sinodes pārstāvis Konsistorijā, līdz 1938. gadam bija latviešu sinodes vecākais mācītājs. 

Starpkaru periodā Lietuvas luterāņi bija izveidojuši patriotisku organizāciju “Pagalba” (‘atbalsts’, ‘palīdzība’), kuras galvenie uzdevumi bija veicināt lietuvisko kultūru un patriotisku garu iepretim vāciskajai Lietuvas luterāņu baznīcas kultūrai un valodai. Viens no biedrības mērķiem bija atjaunot un veicināt dievkalpojumu vadīšanu lietuviešu valodā. Tajā aktīvs bija arī Ē. Leijeris, un 1936. gada 23. aprīlī viņš pameta Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistoriju, protestējot pret Lietuvas valdības darbības aizliegumu biedrībai “Pagalba”.

Padomju okupācijas laikā 1941. gadā Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistorijas sastāvs bija mazinājies vācu mācītāju izceļošanas un represiju dēļ. 1941. gada aprīlī mācītāji Ē. Leijeris, Jons Kalvāns (Jonas Viktoras Kalvanas), Martīns Preikšaitis (Martynas Preikšaitis) kopā ar laju pārstāvi Miku Preikšaiti (Mikas Preikšaitis) sasauca “mācītāju konferenci”, kas faktiski kļuva par Kauņas Konsistoriju un turpmākos okupācijas gados bija vadošā Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas pārvaldes organizācija. Nacistiskās okupācijas laikā 1941. gada 31. decembrī Ē. Leijeris tika ievēlēts par Konsistorijas priekšsēdētāju, amata pienākumus pildot līdz savam arestam 1949. gadā. 

Padomju okupācijas apstākļos Ē. Leijeris asi iebilda pret padomju reliģijas politiku, aktīvi kritizējot sovetizācijas ietekmi uz Lietuvas evaņģēliski luterisko baznīcu. Nacistiskās okupācijas laikā viņš bija viens no divdesmit cilvēkiem, kas 1941. gada 8. novembrī parakstīja uzsaukumu “Tautieši” (Tėvynainiai), aicinot atbalstīt tos cilvēkus un ģimenes, kas cietušas 1940. un 1941. gada PSRS okupācijas rezultātā. Ē. Leijeris bija viens no lietuviešu komitejas “Savstarpējā palīdzība” (Savitarpio pagalba) vadītājiem.

Otrreizējās padomju okupācijas apstākļos, 1945. gada 5. septembrī, Ē. Leijeris vērsās pie Lietuvas PSR Augstākās Padomes prezidija, asi iebilstot pret Lietuvas luterāņu saistīšanu ar visu vācisko un tādējādi pakļaujot represijām luterāņus. Atšķirībā no Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Gustava Tursa vai Igaunijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāna Kīvita vecākā (Jaan Kiivit), Ē. Leijeris ar padomju varu tikpat kā nesadarbojās. Konsistorijas attiecības ar Lietuvas PSR Reliģijas un kulta lietu padomi veidojās saspringtas.

No 1947. līdz 1949. gadam kopā ar ārsti Biruti Šabanaiti (Birutė Šabanaitė) savā mācītājmājā (pastorātā) slēpa Lietuvas armijas ģenerāļa Staša Raštiķa (Stasys Raštiķis) meitu Elenu, kas bija izsūtīta uz Sibīriju 1941. gadā viena gada vecumā kopā ar Lietuvas prezidenta Antana Smetonas (Antanas Smetona) brāli, savu vectēvu Motieju Smetonu (Motiejus Smetona). Meitene, slēpjoties pie Ē. Leijera, tika uzdota par Meiluti (Mariju) Nerīti (Meilutė Nerytė), bāreni no Raseiņiem. Meitenei tika izveidoti jauni dokumenti, un Ē. Leijeris pats viņai mācīja lietuviešu valodu un citas prasmes, kas bija nepieciešamas dzīvei Lietuvas PSR.

Varas iestādes par meitenes slēpšanu un īsto identitāti neuzzināja. Ē. Leijera aresta iemesls bija t. s. “Mizara memoranda” lieta 1948.–1949. gadā un telegramma Josifam Staļinam (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин) 1949. gadā. 1948. gadā mācītājs Jons Mizars (Jonas Mizaras) sarakstīja pretpadomju memorandu Lietuvas tautas vārdā, ko izplatīja vairākiem baznīcas locekļiem, tai skaitā Ē. Leijerim. J. Mizaru pēc tam apcietināja, tiesāja un izsūtīja uz labošanas darbu nometni uz 10 gadiem par pretpadomju aģitāciju. 1949. gada pavasarī padomju drošības iestādes atklāja “Mizara memoranda” kopiju pie Ē. Leijera, un viņš tika apsūdzēts par neziņošanu par “kontrrevolucionāru” (pretpadomju) darbību. Ē. Leijeris tika arestēts 1949. gada 30. decembrī, pēc tam, kad 11. oktobrī bija nosūtījis atklātu telegrammu J. Staļinam par Jonišķu luterāņu baznīcas atsavināšanu un izmantošanu laicīgiem nolūkiem. 

1950. gada 3. jūnijā Ē. Leijeris tika notiesāts uz 10 gadiem labošanas darbu nometnē un mantas konfiskāciju. Nonāca Gulaga nometnē 1950. gada 24. oktobrī. Veselības dēļ Ē. Leijeris tika ievietots nometnes “invalīdu”/nespējnieku barakā kopā ar citiem ieslodzītajiem, kuriem bija slikta veselība. Barakā komunicējis ar citiem ieslodzītajiem no Lietuvas, tai skaitā četriem Romas katoļu baznīcas priesteriem. 1951. gada decembrī Ē. Leijeris izsūtīja pēdējās vēstules uz Lietuvu, īpaši pateicoties J. Kalvānam par rūpēšanos par baznīcu. 

Starpkaru periodā Ē. Leijerim piešķirts Lietuvas Dižkunigaiša Ģedimina ordenis (IV šķira). Pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas viena no ielām, kas atrodas pie Žeimeles evaņģēliski luteriskās baznīcas, ir pārdēvēta Ē. Leijera vārdā. Izveidota piemiņas vieta, piemineklis pie Žeimeles evaņģēliski luteriskās baznīcas.