Cilvēkam ir sastopama galvas, ķermeņa un kaunuma utu invāzija.

Medicīniskajā terminoloģijā pedikuloze ir ieteicamais pamatnosaukums, savukārt utainība ir vispārlietojams sinonīms.

Pedikuloze ir visā pasaulē izplatīta ektoparazitoze, kas tiek pārnesta galvenokārt tuva kontakta ceļā. Galvas utainība īpaši bieži ir sastopama bērniem, savukārt ķermeņa utainība biežāk ir saistīta ar apstākļiem, kuros ir ierobežotas iespējas regulāri mainīt un mazgāt apģērbu.

Raksturīgākā izpausme ir nieze, ko izraisa organisma reakcija uz utu barošanos; kasīšanas rezultātā iespējamas sekundāras bakteriālas infekcijas. Epidemioloģiski īpaši nozīmīga ir ķermeņa uts, jo tā var pārnest epidēmiskā tīfa, tranšeju drudža un utu pārnestā atguļas drudža ierosinātājus.

Pedikulozi klasificē atbilstoši tās izraisītājam un invāzijas lokalizācijai.

Galvas pedikulozi (pediculosis capitis) izraisa galvas uts Pediculus humanus capitis. Tā dzīvo galvenokārt galvas matainajā daļā, barojas ar asinīm, bet olas jeb gnīdas piestiprina pie matiem. Visbiežāk invāzija izplatās tiešā kontaktā, īpaši – saskaroties matiem. Tā bieži ir sastopama pirmsskolas un skolas vecuma bērniem.

Ķermeņa pedikulozi (pediculosis corporis) izraisa ķermeņa jeb drēbju uts Pediculus humanus humanus (sin. P. humanus corporis). Atšķirībā no galvas uts tā galvenokārt dzīvo un dēj olas apģērba šuvēs un uz cilvēka ādas pārvietojas, lai barotos.

Kaunuma pedikulozi jeb ftiriāzi (pediculosis pubis, phthiriasis) izraisa kaunuma uts Pthirus pubis. Tā visbiežāk parazitē kaunuma apmatojumā, bet var skart arī paduses, krūšu apmatojumu, bārdu, uzacis un skropstas. Pieaugušajiem izplatīšanās visbiežāk notiek seksuāla kontakta laikā.

Uts attīstības ciklā ir ola (gnīda), nimfa un pieaugusi uts. Utis ir obligāti asinssūcēji ektoparazīti un ārpus cilvēka organisma ilgstoši izdzīvot nespēj.

Utis ir nelieli bezspārnu kukaiņi, kuru ekstremitātes pielāgotas, lai cieši piestiprinātos pie matiem vai apģērba šķiedrām. Galvas un ķermeņa utis ir morfoloģiski ļoti līdzīgas; molekulārie pētījumi liecina, ka tās var uzskatīt par vienas sugas atšķirīgiem ekotipiem. Kaunuma uts pieder citai ģintij un ir īsāka un platāka, ar raksturīgām spīļveida otrā un trešā kāju pāra ekstremitātēm.

Galvas utis visbiežāk izplatās tiešā kontaktā starp cilvēkiem. Pretēji populāram priekšstatam utis nelido un nelec, bet pārvietojas rāpojot. Cilvēka utis nepārnēsā mājdzīvnieki.

Galvenais simptoms ir nieze, kas rodas kā organisma reakcija uz uts siekalām. Pirmreizējas galvas utu invāzijas gadījumā nieze var parādīties tikai pēc vairākām nedēļām. Iespējamas ekskoriācijas, papulas un sekundāra bakteriāla infekcija; daļai cilvēku, īpaši vieglas galvas utu invāzijas gadījumā, simptomu var nebūt.

Diagnozi apstiprina, konstatējot dzīvu nimfu vai pieaugušu uti. Galvas pedikulozes gadījumā tikai vecu, tālu no galvas ādas esošu gnīdu atrašana pati par sevi nepierāda aktīvu invāziju.

Pedikuloze nav uzskatāma par nepietiekamas personiskās higiēnas pazīmi. Tas ir īpaši svarīgi galvas pedikulozes gadījumā, ar kuru var inficēties neatkarīgi no matu tīrības un sociālā stāvokļa. Savukārt ķermeņa pedikuloze epidemioloģiski ir cieši saistīta ar ierobežotām mazgāšanās un tīra apģērba pieejamības iespējām, pārapdzīvotību, bezpajumtniecību, karadarbību un bēgļu kustības apstākļiem.

Cilvēks ir galvenais cilvēka utu saimnieks. Galvas utis neuzskata par infekcijas slimību pārnesējām, taču ķermeņa uts ir medicīniski nozīmīgs vektors. Tā var pārnest Rickettsia prowazekii, kas izraisa epidēmisko tīfu, Bartonella quintana, kas izraisa tranšeju drudzi, un Borrelia recurrentis, kas izraisa utu pārnesto atguļas drudzi.

Pedikulozes ierobežošanā būtiska ir savlaicīga invāzijas atklāšana un ārstēšana, tuvo kontaktpersonu pārbaude, kā arī atbilstoša apģērba, gultas veļas un personīgo priekšmetu apstrāde atkarībā no pedikulozes veida. Ķermeņa pedikulozes kontrolē īpaši nozīmīga ir regulāra mazgāšanās un tīra apģērba un gultas veļas pieejamība.

Galvas pedikulozes ārstēšanā atkarībā no valsts un preparātu pieejamības izmanto permetrīnu, piretrīnus, dimetikonu, malationu, ivermektīnu, spinosadu un citus līdzekļus, kā arī mehānisku utu un gnīdu izķemmēšanu. Terapijas izvēlē arvien nozīmīgāka ir utu rezistence pret tradicionālajiem insekticīdiem.

Kaunuma pedikulozes gadījumā izmanto lokālus pretparazītu līdzekļus; jāizmeklē un nepieciešamības gadījumā jāārstē seksuālie partneri, kā arī jāapsver citu seksuāli transmisīvo infekciju diagnostika.

Pret pedikulozi vakcīnas nav. Profilakse balstās uz kontakta un transmisijas ierobežošanu, agrīnu diagnostiku, efektīvu ārstēšanu un epidemioloģiskajiem pasākumiem.

Utis ar cilvēkiem ir saistītas tūkstošiem gadu, un arheoloģiskie atradumi apliecina pedikulozes pastāvēšanu senajās cilvēku populācijās. Utu pētniecībai ir bijusi īpaši liela nozīme infekcijas slimību epidemioloģijas attīstībā, jo 19. un 20. gs. tika noskaidrota ķermeņa utu loma epidēmiskā tīfa un citu infekcijas slimību pārnesē.

Viens no vēsturiski nozīmīgākajiem pētniekiem bija franču ārsts un bakteriologs Šarls Nikols (Charles Nicolle), kurš 1909. gadā pierādīja utu nozīmi epidēmiskā tīfa transmisijā un par pētījumiem tīfa jomā 1928. gadā saņēma Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā (Nobelpriset i fysiologi eller medicin). Būtisku ieguldījumu utu bioloģijas izpētē 20. gs. devis britu entomologs Patriks Bakstons (Patrick A. Buxton), kura monogrāfija The Louse 20. gs. 40. gados un vēlāk kļuva par fundamentālu darbu cilvēka utu bioloģijas un epidemioloģijas izpētē.

Mūsdienu pētniecības galvenie virzieni ir utu genomika un evolūcija, galvas un ķermeņa utu savstarpējā mijiedarbe, insekticīdu rezistences mehānismi, jaunu pedikulicīdu izstrāde, utu mikrobioms un ķermeņa utu nozīme infekcijas slimību transmisijā.

Pētniecība notiek universitāšu dermatoloģijas, parazitoloģijas, entomoloģijas un infekcijas slimību centros. Epidemioloģijā un sabiedrības veselībā nozīmīgu darbu veic Pasaules Veselības organizācija (PVO) un ASV Slimību kontroles un profilakses centrs (Centers for Disease Control and Prevention).