Termins “seborejas” ir vēsturisks un zināmā mērā maldinošs, jo veidojuma izcelsme nav saistīta ar tauku dziedzeriem vai sebuma veidošanos.

Seborejas keratoze ir viens no visbiežāk sastopamajiem labdabīgajiem ādas audzējiem, un tās sastopamība ievērojami palielinās ar vecumu. Veidojumi pēc izmēra, krāsas un virsmas struktūras var būt ļoti dažādi un reizēm klīniski var atgādināt melanomu, bazālo šūnu karcinomu vai plakanšūnu karcinomu.

Precīza patoģenēze nav pilnībā noskaidrota; nozīme ir vecumam, ģenētiskai predispozīcijai un somatiskām mutācijām, tostarp FGFR3 un PIK3CA. Seborejas keratoze nav priekšvēža stāvoklis, un asimptomātiskiem, tipiskiem veidojumiem ārstēšana nav nepieciešama.

Seborejas keratozes klasificē galvenokārt pēc klīniskajām un histopatoloģiskajām pazīmēm. Klīniskais izskats ir ļoti mainīgs, tādēļ dažādu klasifikāciju robežas nav absolūtas.

Klīniskie varianti ietver klasisko seborejas keratozi, plakano jeb makulāro formu, pigmentēto seborejas keratozi, kairināto jeb iekaisušo seborejas keratozi, stucco keratozi un dermatosis papulosa nigra. Atsevišķās klasifikācijās ar seborejas keratožu spektru saista arī apgriezto folikulāro keratozi, lielo šūnu akantomu un lihenoīdo keratozi.

Histopatoloģiskie varianti ir akantotiskais, hiperkeratotiskais jeb keratotiski papilomatozais, retikulārais jeb adenoīdais, klonālais, kairinātais, pigmentētais un makulārais tips. Raksturīgās histoloģiskās pazīmes ir akantoze, hiperkeratoze, papilomatoze un keratīnu saturošas pseidocistas jeb raga cistas.

Seborejas keratozes parasti sāk parādīties pēc 30–40 gadu vecuma, un to skaits ar gadiem pieaug. Tās ir ļoti izplatītas vecāka gadagājuma cilvēkiem un ir sastopamas abu dzimumu un dažādu ādas fototipu cilvēkiem.

Veidojumi var būt no dažiem milimetriem līdz vairākiem centimetriem lieli. To krāsa variē no ādas krāsas un dzeltenīgas līdz gaiši brūnai, tumši brūnai vai gandrīz melnai. Virsma var būt gluda, vaskaina, keratotiska vai kārpveida. Klasisks klīniskais raksturojums ir iespaids, ka veidojums ir it kā “pielīmēts” pie ādas.

Seborejas keratozes var rasties gandrīz jebkurā ādas vietā, bet nav raksturīgas plaukstām, pēdām un gļotādām. Biežas lokalizācijas ir seja, galvas matainā daļa, kakls un rumpis.

Dermatoskopijā raksturīgas pazīmes ir miliumam līdzīgas cistas, komedoniem līdzīgas atveres, rievas un izciļņi, kas var veidot cerebriformu jeb smadzeņu krokām līdzīgu struktūru. Netipiskos gadījumos seborejas keratozes atšķiršana no melanomas vai keratinocītu ļaundabīgiem audzējiem var būt sarežģīta; tad nepieciešama histopatoloģiska izmeklēšana.

Iemesli nav pilnībā noskaidroti. Seborejas keratozes uzskata par keratinocītu klonālas proliferācijas rezultātu. Daļā veidojumu konstatē somatiskas FGFR3, PIK3CA, RAS, AKT1 un EGFR signālceļu izmaiņas. Ģenētiskai predispozīcijai ir nozīme tiem pacientiem, kuriem ir daudzi veidojumi, bet iespējama arī ultravioletā starojuma un mehāniskas berzes ietekme. Cilvēka papilomas vīruss kā seborejas keratozes pamatcēlonis netiek uzskatīts par ticamu.

Seborejas keratoze ir labdabīgs veidojums, tā nav infekcijas slimība un nav lipīga. Parasti tā neietekmē vispārējo veselības stāvokli. Veidojumi var niezēt, iekaist, tikt traumēti ar apģērbu vai radīt kosmētisku diskomfortu.

Īpaša profilakses metode nav zināma. Tā kā precīza etioloģija nav noteikta un veidojumu skaits pieaug līdz ar vecumu, pierādītas metodes, kas droši novērstu seborejas keratožu rašanos, nav.

Tipiska un asimptomātiska seborejas keratoze nav jāārstē. Veidojumus var likvidēt kosmētisku apsvērumu, atkārtotu traumu, niezes vai diagnostiskas neskaidrības dēļ. Izmanto krioterapiju ar šķidro slāpekli, kiretāžu, elektrokoagulāciju, shave ekscīziju un atsevišķos gadījumos – lāzerterapiju. Ja veidojums ir netipisks vai pastāv aizdomas par ļaundabīgu audzēju, priekšroka dodama metodei, kas ļauj iegūt materiālu histopatoloģiskai izmeklēšanai.

Vakcīnu pret seborejas keratozi nav. Tās nav nepieciešamas, jo slimība nav infekcioza.

Īpaša klīniska situācija ir pēkšņa daudzu seborejas keratožu parādīšanās īsā laikā, ko tradicionāli apzīmē par Leser–Trélat pazīmi un saista ar iespējamu iekšējo orgānu ļaundabīgu audzēju. Šīs asociācijas specifiskums joprojām ir diskutabls, jo gan seborejas keratozes, gan ļaundabīgi audzēji biežāk ir sastopami vecāka gadagājuma cilvēkiem.

Seborejas keratozes pētniecība vēsturiski koncentrējusies uz klīnisko un histopatoloģisko klasifikāciju, bet mūsdienās – uz molekulāro patoģenēzi un neinvazīvo diferenciāldiagnostiku. Īpaši nozīmīgi ir pētījumi par FGFR3, PIK3CA un citu signālceļu mutācijām, kas pierādījuši, ka seborejas keratoze nav tikai nespecifiska, ar novecošanu saistīta epidermas hiperplāzija, bet gan klonāls un labdabīgs keratinocītu audzējs.

Seborejas keratoze nav slimība, kuras izpēte būtu koncentrēta dažos specializētos pasaules centros; pētījumi galvenokārt notiek universitāšu dermatoloģijas, dermatopatoloģijas, ģenētikas un ādas vēža pētniecības struktūrās. Būtiski pētniecības virzieni pašlaik ir molekulārā ģenētika, dermatoskopija, digitālā attēlu analīze un mākslīgā intelekta (MI) izmantošana seborejas keratozes diferenciāldiagnostikā no melanomas un citiem ādas audzējiem.