Pirmā Rīgas riteņbraucēju biedrība, kas pastāvēja no 1886. līdz 1940. gadam, bija vācbaltiešu biedrība. Tā popularizēja riteņbraukšanu, organizēja sacensības un tūrisma braucienus; biedrībai piederēja pirmais velotreks Baltijā. Popularitātes virsotni biedrība sasniedza 1901. gadā, taču 20. gs. sākumā konkurenci riteņbraukšanā pakāpeniski radīja citu biedrību sportisti, un biedrības popularitāte sāka kristies. 20. gs. sākumā biedrība pievērsās tenisa veicināšanai, bet sākotnējo nosaukumu saglabāja līdz 1939. gadam.

No 1886. līdz 1891. gadam biedrība bija pazīstamā kā Pirmais Rīgas velosipēdistu klubs (vācu Erste Rigaer Velocipedisten Club, 1RVC). Biedrības lietvedībā un dažkārt presē tika izmantots arī nosaukums “1. Rigaer Velocipedisten Verein” un abreviatūra 1RVC. 

Biedrības sākotnējais mērķis bija apvienot visus tā laika riteņbraucējus rīdziniekus. Biedrība nodarbojās ar riteņbraukšanas popularizēšanu, sporta pasākumu un sacensību organizēšanu, kā arī rīkoja tūrisma braucienus Baltijas guberņās un ārpus tām.

Biedrībai bija ģerbonis, ko izvietoja arī ir uz plakātiem, nozīmītēm utt. Tajā attēloti divi riteņbraucēji ar augstratiem, virs viņiem – Rīgas pilsētas ģerbonis un Krievijas Impērijas ērgļi, apakšā burti “R.V.C.” (saīsinājums no Rigaer Velocipedisten Club ‘Rīgas velosipēdistu klubs’). 

Ap 19. gs. 80. gadiem velosipēds un riteņbraukšana piedzīvoja uzplaukumu. Velosports, pārvietošanās ar velosipēdu 19. gs. Krievijas Impērijā, tostarp Latvijas teritorijā, ieguva arvien lielāku popularitāti, līdz ar to riteņbraucēju organizēšanās biedrībās bija likumsakarīga.

Baltijas guberņās velosipēds pirmoreiz parādījās ap 19. gs. 60. gadiem: tie bija pirmie Mišo tipa velosipēdi, vēlāk arī augstrati un “drošie” modeļi. Līdz Pirmajam pasaules karam Baltijas guberņās tāpat kā visā Krievijas Impērijā sports bija galvenokārt pilsētas videi raksturīgs fenomens. 

Sākotnēji lielākā daļa riteņbraucēju bija vācbaltieši, kuri veidoja pārtikušāko un sociāli organizētāko vietējās sabiedrības daļu. Lai apgūtu riteņbraukšanu, bija nepieciešams brīvs laiks un nauda. Tieši vācbaltiešiem bija šie nepieciešamie resursi, lai sasniegtu augstus rezultātus riteņbraukšanas sportā. Rīgas vācbaltieši, velosipēdu entuziasti, ierosināja biedrības organizēšanu pēc Eiropas riteņbraukšanas biedrību parauga.

Pēc A. Leitnera velosipēdu fabrikas īpašnieka un velokustības aizsācēja Baltijā un Rīgā Aleksandra Leitnera (Alexander Leutner) un liela Rīgas tirdzniecības nama īpašnieka inženiera Hugo Hermana Meijera (Hugo Hermann Meyer), kurš arī nodarbojās ar velosipēdu remontu un tirdzniecību, iniciatīvas 1886. gada 24. augustā 14 riteņbraukšanas entuziasti nodibināja Pirmo Rīgas velosipēdistu klubu. 1891. gadā pēc varasiestāžu ierosinājuma un, lai izvairītos no pārpratumiem ar jaundibināto līdzīga nosaukuma biedrību, 1891. gada 3. oktobrī biedrības kopsapulce mainīja nosaukumu uz “Pirmā Rīgas riteņbraucēju biedrība”. Par biedrības pirmo prezidentu kļuva H. H. Meijers, par viceprezidentu – Teo Albrehts (Theo Albrecht). 1887. gadā A. Leitners kļuva par pirmo biedrības goda biedru. Jau pirmajā dibināšanas gadā biedrībā iestājas liels skaits jaunu biedru, 1887. gadā biedrībā bija 52 biedri, 1891. gadā biedru skaits bija 133, bet 1900. gadā biedrības sarakstos bija 331 biedrs. Biedrībā pastāvēja eksaminācijas komisija, kas pārbaudīja riteņbraucēju prasmes un sekmīgajiem piešķīra I klases braucēja statusu.

Biedrība ātri finansiāli nostiprinājās. 1899. gadā tās kapitālu veidoja 80 125 rubļi un 20 kapeikas. Pirmajai Rīgas riteņbraucēju biedrībai piederēja virkne īpašumu, kurus izmantoja gan biedrības pasākumiem, gan arī izīrēja partneriem un citām biedrībām. Viens no tādiem īpašumiem bija kluba galvenā ēka Rīgas Pilsētas dārzā (tagad Viestura dārzs), kas līdz mūsdienām nav saglabājusies. Biedrības centrs ar dārzu galvenokārt tika izmantots sapulcēm un koncertiem. Biedrības veiksmīgās darbības rezultātā turpat tika atvērts moderns un Baltijā pirmais velotreks, kura aplis bija 280 metru garš. Ziemā velotrekā tika izveidota slidotava, kas biedrībai deva papildu peļņu. Jaunais velotreks sniedza lielu ieguldījumu amatieru un vēlāk profesionālās riteņbraukšanas attīstībā Latvijas teritorijā.

1889. gadā tika organizētas pirmās atklātās sacensības 1000 verstu garumā (ap 1200 km) Rīga–Berlīne ar augstratiem, kurās uzvarēja biedrības pārstāvis Heinrihs Mengels (Heinrich Mengel). 19. gs. 90. gados galvenās riteņbraukšanas sacensības Baltijā bija Baltijas guberņu meistarsacīkstes. Tās tika organizētas kā sacensības starp vācbaltiešu riteņbraukšanas biedrībām Rēvelē (tagad Tallina), Rīgā, Tērbatā (tagad Tartu) un Pērnavā. 1891. gadā biedrības riteņbraucēji pirmo reizi piedalījās sacensībās, kuras rīkoja ārpus Rīgas (Liepājā). Laikā no 1892. līdz 1910. gadam biedrības pārstāvji 12 reizes izcīnīja galveno balvu šajās sacensības, kas apliecināja biedrības sportistu augsto sagatavotības līmeni. Lai gan pēc iekšēja konflikta Pirmo Rīgas riteņbraucēju biedrību atstāja 60 biedri, kuri nodibināja jaunu biedrību (“Union”), tomēr biedrība ātri atguvās.

Popularitātes kulmināciju biedrība sasniedza 1901. gadā, kad tajā bija vairāki simti biedru. Turpmāk biedru skaits pakāpeniski samazinājās, galvenokārt tāpēc, ka parādījās alternatīva – jauna veida atvērtās biedrības ar savām jaunajām riteņbraukšanas zvaigznēm. Būtiska nozīme bija arī tam, ka biedrībā pulcējās tikai vācbaltiešu riteņbraucēji.

Pēc Pirmās Rīgas riteņbraucēju biedrības parauga Rīgā ļoti ātri parādījās citas biedrības. Kā pirmā alternatīva vācbaltiskajam riteņbraucēju klubam 1891. gada 27. jūlijā tika dibināta Otrā Rīgas riteņbraucēju biedrība (Zweiter Rigaer Velocipedisten Verein). Vēlāk, 1897. gadā, tika dibināts arī Pirmais krievu Baltijas riteņbraucēju amatieru tūristu pulciņš (Первый Русский Балтийский кружок велосипедистов любителей-туристов), vēlāk pazīstams kā “Kružok” (Кружок). Visbeidzot, 1907. gadā dibināta pirmā latviešu riteņbraucēju biedrība – Rīgas sporta biedrība “Marss”.

No 1906. gada biedrībā tika attīstīts teniss pēc riteņbraucēja Konstantīna Bajena (Constantin Bajen) ierosmes. 1910. gadā, arvien vairāk pievēršoties tenisam, biedrība pievienojās Viskrievijas tenisa savienībai. Teniss kļuva par biedrības galveno sporta veidu.

Pirmā pasaules kara laikā aktīva biedrības darbība nenotika.

20. gs. 20. gadu otrajā pusē Latvijas tenisā dominēja biedrību pārstāvošais Rīgā dzīvojošais anglis Artūrs Makfersons (Arthur Mcpherson), kurš bija dzimis Pēterburgā, pirms Pirmā pasaules kara bijis vadošs Krievijas tenisists, kā pirmais Krievijā dzimušais sportists piedalījies 1920. gada Vimbldonas tenisa turnīrā.

1934. gadā tika slēgta biedrības riteņbraucēju nodaļa, un biedrība kļuva par tenisa biedrību, oficiāli mainot nosaukumu 1939. gada 17. martā uz “1. Rīgas Tenisa biedrība” (Rigaer 1 tennis-Verein). Sākoties vācbaltiešu izceļošanai, biedrība tika likvidēta 1939. gada 6. novembrī.

H. H. Meijers bija tirgotājs, uzņēmuma “Hugo Hermann Meyer” īpašnieks, kurš nodarbojās ar dažādas sadzīves tehnikas pārdošanu, kā arī vācu velosipēdu “Brennabor” izplatīšanu Baltijā. H. H. Meijeram piederēja arī velosipēda patents, kas reģistrēts 1888. gadā. Viņš bija viens no biedrības dibinātājiem un goda biedrs.

A. Leitners bija pirmās velosipēdu fabrikas dibinātājs Krievijas Impērijā un Baltijā, vairāku velosipēdu patentu inženieris un tirgotājs. Viens no biedrības dibinātajiem, sponsoriem un vēlāk – goda biedrs.

Mihaels Beitlers (Michael Beitler) – titulētākais biedrības riteņbraucējs, viens no pirmajiem augsta līmeņa riteņbraucējiem visā Krievijas Impērijā. Vairāk nekā 50 dažāda līmeņa sacensību uzvarētājs Baltijas guberņās, Krievijā un ārzemēs, t. sk. dalībnieks un zeltas lentes ieguvējs 1909. gadā Berlīnes sešu dienu velobraucienā (Berliner Sechstagerennen).

Reinholds fon Vīdens (Reinhold von Wieden) un R. Johansens 1889. gadā bija pirmie velotūristi no Krievijas Impērijas, kuri veiksmīgi aizbrauca uz Berlīni ar augstratiem. Šis ceļojums ilga 10 dienas, maršruts Rīga–Jelgava–Kēnigsberga (tagad Kaļiņingrada)–Berlīne, un tas ir aprakstīts biedrības jubilejas grāmatā.

Pirmā Rīgas riteņbraucēju biedrība bija trešā vecākā sporta biedrība Latvijā un pirmā riteņbraukšanas biedrība Baltijā. Galvenais biedrības sasniegums ir 19. gs. 90. gados organizētās Baltijas guberņu meistarsacīkstes. Tika izveidota arī savam laikam augstā līmenī organizēta un sponsorēta sacensību līga. Lai gan sacensības notika tikai starp vācbaltiešu riteņbraukšanas biedrībām Rēvelē, Rīgā, Tērbatā un Pērnavā, neskatoties uz konkurences trūkumu un ekskluzivitāti, tās bija pirmās šāda līmeņa organizētas sacensības Baltijā un visā Krievijas Impērijā. Biedrības locekļi, pateicoties saviem sakariem ar Vāciju, aktīvi piedalījās starptautiskās sacensībās Vācijā jau 19. gs. beigās. Šajā laikā, riteņbraukšanas sporta pirmsākumos, šādas iespējas sportistiem no citām Krievijas Impērijas pilsētām nebija. 20. gs. sākumā tā bija viena no spēcīgākajām Baltijas tenisa biedrībām.

Biedrība organizēja arī daudzus tajā laikā populārus izklaidējošus riteņbraukšanas pasākumus. Piemēram, 1893. gadā jūlijā notika stafetes brauciens starp no Rēveles uz Rīgu ar mērķi pārspēt vilciena laiku (rezultātā riteņbraucēji izrādījās ātrāki). Biedrība bija aktīva arī pilsētas dzīvē, katru gadu notika vairāki desmiti kluba saviesīgu vakara pasākumu (1891. gadā tādu vien bija 77), kas pulcēja ap 3500 apmeklētāju. Šajos pasākumos notika biedrības deju komisijas organizēti priekšnesumi, tika dziedātas koru dziesmas, bija iespējams pārrunāt notikumus politikā, apspriest jaunākās ziņas, atvestas no citam guberņām, un jauninājumus velosipēdu ražošanā. Pirmā Rīgas riteņbaucēju biedrība pēc 1934. gada kā tenisa biedrība bija viena no vadošajām tenisa organizācijām valstī, Latvijas Tenisa savienības dalīborganizācija. Kopā ar divām citām tās tenisa spēlētāji piedalījās augstākās kategorijas (A klase) turnīros nacionālā līmenī, tās labākie tenisisti regulāri cīnījās par godalgām dažādos turnīros, arī starptautiskās sacensībās. Biedrībai piederēja pieci tenisa korti Viestura dārzā. 1936. gadā, kad biedrība rīkoja 50 gadu jubilejas svinības, laikraksti ziņoja, ka tā izvērtusies par visas valsts tenisa svētkiem. 30. gados pakāpeniski biedrības sportistu dominance Latvijas tenisā mazinājās, attīstoties tenisam visā valstī.