Visbiežāk bazalioma attīstās hroniski saules starojumam pakļautās ādas vietās. Retos gadījumos ir ģenētiskā sindroma pazīme.

Bazalioma ir visbiežāk sastopamais ļaundabīgais ādas audzējs cilvēkam. Tā attīstās no epidermas bazālā slāņa šūnām vai matu folikulu cilmes šūnām. Tai raksturīga lēna augšana, lokāli destruktīva infiltrācija un ļoti zems metastazēšanās risks. Slimība visbiežāk skar saules starojumam pakļautās ķermeņa vietas, īpaši galvas un kakla apvidu. Lai gan bazalioma reti apdraud dzīvību, neārstēta tā var izraisīt plašu audu destrukciju un būtisku funkcionālu un kosmētisku bojājumu. Mūsdienās bazalioma ir viena no visbiežāk diagnosticētajām onkoloģiskajām slimībām pasaulē; tās diagnostikā un ārstēšanā plaši izmanto dermatoskopiju, histopatoloģiju un dažādas ķirurģiskas un neķirurģiskas terapijas metodes.

Bazalioma ir epitēlija izcelsmes ļaundabīgs audzējs ar izteikti lokāli invazīvu augšanu. Salīdzinājumā ar citiem ādas vēža veidiem tai raksturīga ļoti zema metastātiskā aktivitāte, tomēr tā spēj infiltrēt apkārtējos audus, skrimšļus, kaulus un nervus.

Par galveno riska faktoru uzskata hronisku ultravioletā starojuma iedarbību, īpaši cilvēkiem ar gaišu ādu (I–II fototips). Saslimšanas risku palielina arī vecums, imūnsupresija, jonizējošais starojums, arsēna iedarbība, ģenētiski sindromi (piemēram, Gorlina–Golca sindroms) un iepriekš pārciesta bazalioma.

Bazalioma veido aptuveni 70–80 % no visiem nemelanomas ādas vēžiem, un tās incidence pēdējās desmitgadēs pasaulē turpina pieaugt. Slimībai ir būtiska medicīniska un ekonomiska nozīme, jo tā ir viens no biežākajiem ķirurģiskas ārstēšanas iemesliem dermatoloģijā un plastiskajā ķirurģijā.

Bazaliomu klasificē pēc klīniskā izskata, histopatoloģiskās uzbūves, augšanas rakstura un atkārtošanās riska.

Galvenās klīniskās formas ir:

• nodulārā bazalioma;
• virspusējā bazalioma;
• infiltratīvā bazalioma;
• morfejveida (sklerozējošā) bazalioma;
• pigmentētā bazalioma;
• fibroepitelioma (fibroepithelioma of Pinkus).

Histopatoloģiski izšķir:

• nodulāro;
• virspusējo;
• infiltratīvo;
• mikronodulāro;
• morfejveida;
• bazoskvamozo;
• keratotisko un citas retāk sastopamas formas.

Praktiskajā darbā būtiska ir audzēju iedalīšana zema un augsta atkārtošanās riska grupās, ņemot vērā:

• lokalizāciju;
• izmēru;
• histoloģisko apakštipu;
• robežu skaidrību;
• iepriekšējo recidīvu;
• perineirālu invāziju.

Diagnostikā izmanto:

• klīnisko apskati;
• optisko un digitālo dermatoskopiju;
• optisko koherences tomogrāfiju;
• konfokālo lāzerskenējošo mikroskopiju;
• histopatoloģisko izmeklēšanu.

Bazaliomas attīstību skaidro vairākas savstarpēji papildinošas teorijas.

Svarīgākā ir ultravioletās kanceroģenēzes teorija, kas saista hronisku ultravioletā starojuma izraisītu dezoksiribonukleīnskābes (DNS) bojājumu uzkrāšanos ar audzēja attīstību.

Nozīmīga ir arī hedgehog signālceļa aktivācijas teorija, jo lielākajai daļai bazaliomu konstatētas mutācijas PTCH1, SMO vai citos hedgehog signāla ceļa gēnos. Šo atklājumu rezultātā izstrādāta mērķterapija ar hedgehog inhibitoriem.

Mūsdienās bazaliomas pētniecībā izmanto epidemioloģiskos pētījumus, dermatoskopiju, digitālo attēlu analīzi, histopatoloģiju, imūnhistoķīmiju, molekulāro ģenētiku, optisko koherences tomogrāfiju, konfokālo mikroskopiju un mākslīgā intelekta (MI) algoritmus ādas attēlu analīzē.

Bazaliomu kā atsevišķu audzēju 19. gs. aprakstīja īru ārsts Arturs Džeikobs (Arthur Jacob) un vēlāk detalizēti raksturoja amerikāņu patologs Arturs Stauts (Arthur Stout). Ilgu laiku audzēja diagnostika balstījās tikai uz klīnisko izmeklēšanu un histopatoloģiju. 20. gs. beigās dermatoskopijas ieviešana ievērojami uzlaboja bazaliomas atpazīšanu, samazinot nevajadzīgu biopsiju skaitu. Nozīmīgs pavērsiens notika 20. gs. 90. gados un nākamā gadsimta sākumā, kad tika identificēta hedgehog signālceļa centrālā loma audzēja attīstībā.

2012. gadā klīniskajā praksē tika ieviests pirmais hedgehog inhibitors – vismodegibs –, kam vēlāk pievienojās sonidegibs, būtiski paplašinot ārstēšanas iespējas lokāli progresējošas un reti sastopamas metastātiskas bazaliomas gadījumā.

Pašlaik intensīvi attīstās neinvazīvā diagnostika, digitālā dermatoskopija, MI pielietojums un personalizēta ārstēšana.

Starptautiski nozīmīgākās bazaliomas pētniecības institūcijas ir: Nacionālais vēža institūts (National Cancer Institute), Memoriālais Slouna-Keteringa vēža centrs (Memorial Sloan Kettering Cancer Center), Melanomas institūts Austrālijā (Melanoma Institute Australia), Nīderlandes Vēža institūts (Netherlands Cancer Institute).

Svarīgas starptautiskās profesionālās organizācijas ir Eiropas Dermatoloģijas un veneroloģijas akadēmija (European Academy of Dermatology and Venereology), Eiropas Dermatoonkoloģijas asociācija (European Association of Dermato-Oncology), Starptautiskā Dermatoskopijas biedrība (International Dermoscopy Society) un Starptautiskā ādas digitālās attēlveidošanas biedrība (International Society for Digital Imaging of the Skin).

Latvijā bazaliomas diagnostika un pētniecība tiek veikta Rīgas Stradiņa universitātē, Latvijas Universitātē un Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā.

Svarīgākie starptautiskie zinātniskie žurnāli bazaliomas un nemelanomas ādas vēža jomā ir Journal of the American Academy of Dermatology (kopš 1979. gada); JAMA Dermatology (kopš 1882. gada); British Journal of Dermatology (kopš 1888. gada); Journal of Investigative Dermatology (kopš 1938. gada); Dermatologic Surgery (kopš 1975. gada); Acta Dermato-Venereologica (kopš 1920. gada); The Lancet Oncology (kopš 2000. gada); Cancers (kopš 2009. gada).

Bazaliomas diagnostikas, patoģenēzes un ārstēšanas attīstībā īpaši nozīmīgs ieguldījums ir bijis A. Stautam – bazaliomas histopatoloģijas attīstība; Frederikam Mohsam (Frederic Mohs) – mikrogrāfiskās ķirurģijas metodes izstrādātājs; Ervīnam Epstainam (Erwin H. Epstein Jr.) – hedgehog signālceļa un PTCH1 mutāciju izpēte; Džīnai Tangai (Jean Y. Tang) – molekulārā patoģenēze un mērķterapija; Džuzepem Ardženciāno (Giuseppe Argenziano) – dermatoskopijas diagnostiskie kritēriji; Haraldam Kitleram (Harald Kittler) – digitālā dermatoskopija un attēlu analīze.