Visbiežākie ādas vēža veidi ir bazalioma (bazālo šūnu karcinoma), plakanšūnu karcinoma un melanoma.

Ādas vēzis ir ļaundabīgu audzēju grupa, kas attīstās no dažādām ādas šūnām – epidermas keratinocītiem, melanocītiem, ādas piedēkļu epitēlija vai citām struktūrām. Tā ir viena no biežāk sastopamajām onkoloģisko slimību grupām pasaulē, un saslimstība daudzās valstīs turpina pieaugt. Lielāko daļu gadījumu veido nemelanomas ādas vēzis – bazalioma un plakanšūnu karcinoma –, savukārt melanoma sastopama retāk, taču tai ir raksturīga augstāka mirstība metastazēšanās riska dēļ. Galvenais modificējamais riska faktors ir ultravioletais starojums, bet nozīmīga loma ir arī ģenētiskai predispozīcijai, ādas fototipam, vecumam, imūnsupresijai un profesionālajiem riskiem. Agrīna diagnostika un savlaicīga ārstēšana būtiski uzlabo prognozi.

Ādas vēzis ir heterogēna ļaundabīgu audzēju grupa, kurai raksturīga atšķirīga bioloģiskā uzvedība, histoloģiskā uzbūve un klīniskā gaita. Atkarībā no audzēja izcelsmes šūnām atšķiras augšanas ātrums, metastazēšanās risks, ārstēšanas taktika un prognoze.

Visbiežāk sastopamais ādas vēzis ir bazalioma, kurai raksturīga lokāli destruktīva augšana un ļoti reti sastopamas metastāzes. Plakanšūnu karcinomai ir lielāks metastazēšanās potenciāls, īpaši augsta riska lokalizācijās un imūnsupresētiem pacientiem. Melanoma veido nelielu daļu no visiem ādas ļaundabīgajiem audzējiem, tomēr izraisa lielāko daļu ar ādas vēzi saistīto nāves gadījumu.

Ādas vēzis ir viena no nozīmīgākajām sabiedrības veselības problēmām dermatoloģijā un onkoloģijā. Tā izplatība pieaug novecojošas populācijas, dzīvesveida pārmaiņu, intensīvākas ultravioletā starojuma iedarbības un uzlabotas diagnostikas dēļ. Slimības ārstēšana rada ievērojamu ekonomisku slogu veselības aprūpes sistēmām.

Ādas vēzi klasificē pēc histoloģiskās izcelsmes un bioloģiskās uzvedības.

Galvenās ļaundabīgo ādas audzēju grupas ir:

• bazalioma;
• plakanšūnu karcinoma;
• melanoma;
• Merkela šūnu karcinoma;
• ādas piedēkļu (tauku un sviedru dziedzeru, asinsvadu, saistaudu, nervaudu) audzēji;
• ādas limfomas;
• ādas sarkomas;
• citi reti sastopami ļaundabīgi ādas audzēji.

Bazālo šūnu un plakanšūnu karcinomas veidotas no ādas šūnām – keratinocītiem.

Klīniskajā praksē ādas vēzi bieži iedala:

• nemelanomas ādas vēzī;
• melanomā.

Diagnostikā izmanto:

• anamnēzi un klīnisko apskati;
• optisko un digitālo dermatoskopiju;
• visa ķermeņa fotografēšanu (Total Body Photography);
• optisko koherences tomogrāfiju;
• konfokālo lāzerskenējošo mikroskopiju;
• ādas biopsiju;
• histopatoloģisko izmeklēšanu;
• imūnhistoķīmiju;
• molekulāro diagnostiku;
• attēldiagnostiku lokāli progresējošas vai metastātiskas slimības gadījumā.

Ādas vēža attīstību skaidro vairākas savstarpēji papildinošas teorijas.

Ultravioletās kanceroģenēzes teorija uzskata, ka ultravioletais starojums izraisa dezoksiribonukleīnskābes (DNS) bojājumus, mutācijas un audzēju attīstību. Tā ir visplašāk akceptētā teorija keratinocītu audzēju un melanomas patoģenēzē.

Daudzpakāpju kanceroģenēzes teorija paredz pakāpenisku ģenētisku un epiģenētisku izmaiņu uzkrāšanos normālās šūnās līdz ļaundabīgai transformācijai.

Klonālās evolūcijas teorija skaidro audzēja progresēšanu ar selekcijas procesu, kurā dominē agresīvākie šūnu kloni.

Audzēja mikrovides teorija uzsver imūnsistēmas, stromas, iekaisuma un angioģenēzes nozīmi audzēja attīstībā.

Mūsdienu pētniecībā izmanto:

• epidemioloģiskos pētījumus;
• klīniskos pētījumus;
• dermatoskopiju;
• digitālo attēlu analīzi;
• histopatoloģiju;
• molekulāro ģenētiku;
• genoma sekvencēšanu;
• proteomiku un transkriptomiku;
• mākslīgā intelekta (MI) algoritmus medicīnisko attēlu analīzē;
• translācijas medicīnas metodes.

Ādas ļaundabīgie audzēji aprakstīti jau 18. un 19. gs., attīstoties dermatoloģijai un patoloģiskajai anatomijai kā atsevišķām medicīnas nozarēm. 20. gs. pirmajā pusē galvenā diagnostikas metode bija histopatoloģiskā izmeklēšana, bet gadsimta nogalē būtisku nozīmi ieguva dermatoskopija.

Nozīmīgs pavērsiens notika 20. gs. beigās, kad tika identificētas galvenās molekulārās mutācijas melanomā un keratinocītu audzējos. Tas sekmēja mērķterapijas un imūnterapijas attīstību. Vienlaikus strauji pilnveidojās neinvazīvās diagnostikas metodes, tostarp digitālā dermatoskopija, optiskā koherences tomogrāfija un konfokālā mikroskopija.

21. gs. arvien lielāka nozīme ir personalizētajai medicīnai, MI izmantošanai diagnostikā, šķidrajai biopsijai, telpiskajai transkriptomikai un digitālajai patoloģijai.

Par vadošajiem ādas vēža pētniecības centriem pasaulē uzskata Nacionālo vēža institūtu (National Cancer Institute), Memoriālo Slouna-Keteringa vēža centru (Memorial Sloan Kettering Cancer Center), Melanomas institūtu Austrālijā (Melanoma Institute Australia) un Nīderlandes Vēža institūtu (Netherlands Cancer Institute).

Svarīgas starptautiskās profesionālās organizācijas ir Eiropas Dermatoloģijas un veneroloģijas akadēmija (European Academy of Dermatology and Venereology), Eiropas Dermatoonkoloģijas asociācija (European Association of Dermato-Oncology), Starptautiskā Dermatoskopijas biedrība (International Dermoscopy Society) un Starptautiskā ādas digitālās attēlveidošanas biedrība (International Society for Digital Imaging of the Skin).

Latvijā pētniecība un klīniskā darbība norisinās Rīgas Stradiņa universitātē, Latvijas Universitātē un Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā.

Svarīgākie starptautiskie zinātniskie žurnāli ādas vēža jomā ir Journal of the American Academy of Dermatology (kopš 1979. gada), JAMA Dermatology (kopš 1882. gada), British Journal of Dermatology (kopš 1888. gada), Journal of Investigative Dermatology (kopš 1938. gada), Dermatologic Surgery (kopš 1975. gada), Pigment Cell & Melanoma Research (kopš 2008. gada), The Lancet Oncology (kopš 2000. gada), Annals of Oncology (kopš 1990. gada), Nature Cancer (kopš 2020. gada), Cancers (kopš 2009. gada).

Ādas vēža diagnostikas, patoģenēzes un ārstēšanas attīstībā nozīmīgu ieguldījumu ir devuši Viljams Tilberijs Fokss (William Tilbury Fox) – viens no dermatoloģijas kā zinātnes pamatlicējiem; Frederiks Mohss (Frederic Mohs) – mikrogrāfiskās ķirurģijas metodes izstrādātājs; Aleksanders Breslovs (Alexander Breslow) – Breslova audzēja biezuma ieviesējs; Voliss Klārks (Wallace Clark Jr.) – melanomas invāzijas līmeņu klasifikācijas autors; Ervīns Epstains (Erwin H. Epstein Jr.) – bazaliomas molekulārās patoģenēzes pētnieks; Džuzepe Ardženciāno (Giuseppe Argenziano) – dermatoskopijas diagnostikas attīstītājs; Haralds Kitlers (Harald Kittler) – digitālās dermatoskopijas un ādas attēlu analīzes pētnieks; Karoline Robēra (Caroline Robert) – melanomas imūnterapijas pētījumu līdere; Džordžīna Longa (Georgina Long) – personalizētas melanomas ārstēšanas attīstītāja; Ričards Skoljērs (Richard Scolyer) – ādas audzēju patoloģijas un translācijas medicīnas pētnieks.