Jūrnieku iela atrodas Bolderājas apkaimes centrālajā daļā un savieno Lielo un Miglas ielu. Tai raksturīga 20. gs. pirmās un otrās puses vienstāvu un divstāvu vienģimeņu māju apbūve, galvenokārt koka vai kombinētā konstrukcijā. Apbūves dinamika pēdējās desmitgadēs bijusi lēna, notiek pakāpeniska dzīvojamo māju atjaunošana un nelieli infrastruktūras uzlabojumi.

Jūrnieks ir kuģa apkalpes loceklis.

20. gs. sākumā ielas nosaukums bija Akas iela. Rīgas administratīvajā teritorijā iekļauta saskaņā ar 1924. gada 24. februārī Saeimā pieņemto likumu, kas noteica Bolderājas un Daugavgrīvas, kā arī citu Pārdaugavas apkaimju iekļaušanu Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. 1925. gadā pārdēvēta par Jūrnieku ielu, jo agrākais ielas nosaukums dublēja jau esošo ielas nosaukumu Rīgas pilsētas statistiskajā rajonā – Vidzeme (mūsdienās – daļēji Vidzemes priekšpilsēta). Līdz padomju okupācijai 1940. gadā ielas oficiālā numerācija bija divos gruntsgabalos. Nacistiskās Vācijas okupācijas periodā nosaukums saglabājās – Jūrnieku iela (Schifferstraße).

Precīzs ielas izveidošanas laiks un apstākļi nav zināmi. Iela savieno Lielo ielu un Miglas ielu. Tās garums ir 140 metri, segums – neasfaltēts, grants un šķembu.

Jūrnieku ielai, līdzīgi kā citām Bolderājas apkaimes centrālās, ziemeļu un ziemeļaustrumu daļas ielām, ir raksturīga vienstāvu un divstāvu 19. gs. otrās puses, kā arī 20. gs. pirmās un otrās puses vienģimeņu māju apbūve, bieži koka vai kombinētā konstrukcijā.

Šajā apkaimes daļā lielākoties norisinās pakāpeniska dzīvojamo māju atjaunošana, nelieli būvniecības projekti un lokāli infrastruktūras uzlabojumi, nevis intensīvs apbūves blīvuma pieaugums.

Bolderājas apkaimes iedzīvotāji un ielas Otrā pasaules kara laikā epizodiski ir atspoguļoti Jāņa Zariņa atmiņu romāna “Kāvu gados” (1971–1973) 2. daļā (1972).

Bolderājas iedzīvotāji, ielas un arhitektūra ir vairākkārt atspoguļota Latvijas Televīzijas ilggadējā raidījumā “Ielas garumā” (sērijās “Bolderājas centrālās ielas”, “Bolderāja”, “Vakarbuļļos un Bolderājā”).