Ķemmdziju iela atrodas Bolderājas apkaimes centrālajā–dienvidrietumu daļā un savieno Silikātu ielu un Lielo ielu ar pārrāvumu pie Bolderājas dzelzceļa. Ielai raksturīga 19. gs. beigu industriālā un 20. gs. pirmās un otrās puses vienstāvu un divstāvu dzīvojamā apbūve, galvenokārt koka vai kombinētā konstrukcijā.

Ķemmdzija ir dzija, kas iegūta, ķemmējot šķiedras, piemēram, vilnu vai kašmira vilnu, lai tās kļūtu vienmērīgas, taisnas un gatavas aušanai vai adīšanai.

Ielas fragments ar savu sākotnējo nosaukumu Fabrikas iela avotos minēts vēl pirms 1924. gada 24. februārī Saeimā pieņemtā likuma, kas noteica Bolderājas un Daugavgrīvas, kā arī citu Pārdaugavas apkaimju iekļaušanu Rīgas pilsētas administratīvajās robežās. Līdz pirmreizējai padomju okupācijai 1940. gadā ielas oficiālā numerācija bija vienā gruntsgabalā. Otrā pasaules kara laikā nacistiskās Vācijas okupācijas periodā ielas nosaukums saglabājās, taču tika pielāgots vācu valodas lietojumam – Fabrikas iela (Fabrikstraße). Padomju otrreizējās okupācijas periodā, 1953. gadā, iela pārdēvēta par Ķemmdziju ielu.

Ielas izveidošanās ir cieši saistīta ar 1884. gadā dibināto Alfrēda fon Hertviga (vācu Alfred von Hertwig, krievu Альфред фон Хертвиг) un Eduarda Peitāna (vācu Eduard Peitann, krievu Эдуард Пейтан) džutas un linu vērpšanas un aušanas fabriku.

Ielas garums ir 1005 metri, segums – dažādos periodos klāts smilts un šķembu segums.

Ielai lielākoties raksturīga 19. gs. beigu industriālā un 20. gs. pirmās un otrās puses vienstāvu un divstāvu dzīvojamā apbūve, galvenokārt koka vai kombinētā konstrukcijā. Apbūves dinamika pēdējās desmitgadēs bijusi lēna, notiek pakāpeniska dzīvojamo māju atjaunošana un nelieli infrastruktūras uzlabojumi.

Bolderājas iedzīvotāji, ielas un arhitektūra ir vairākkārt atspoguļota Latvijas Televīzijas ilggadējā raidījumā “Ielas garumā” (sērijās “Bolderājas centrālās ielas”, “Bolderāja”, “Vakarbuļļos un Bolderājā”).