Balfūra deklarācija bija publisks britu valdības paziņojums 1917. gada 2. novembrī vēstules formā lordam Volteram Rotčaildam (Lionel Walter Rothschild, 2nd Baron Rotschild). Šajā dokumentā A. Balfūrs informēja par britu valdības lēmumu atbalstīt ebreju tiesības uz “nacionālo mājvietu” (national home) Palestīnā.

Dokumenta mērķis ir diskutabls. Viens mērķis būtu britu politiskās elites reliģiskajā pārliecībā balstīts mēģinājums izteikt atbalstu ebreju tautas centieniem pēc savas vēsturiskās teritorijas; šis atbalsts bija aktuāls jau kopš 20. gs. sākuma. Otrs mērķis būtu nostiprināt Lielbritānijas ģeopolitiskās pozīcijas un iegūt ebrejus par sabiedrotajiem Tuvo Austrumu reģionā laikā, kad bruka Osmaņu Impērija un radās jauni valstiski veidojumi.

Dokuments tika pieņemts Pirmā pasaules kara laikā, kad Rietumu sabiedrotās lielvalstis bija kara stāvoklī ar Osmaņu Impēriju. Osmaņu Impērija piedzīvoja sabrukumu, plašās teritorijās uzliesmoja arābu revolūcija. Kara potenciālais iznākums radīja problēmas par tās teritorijas, tai skaitā Palestīnas, tālāko likteni. Kopš 19. gs. beigām pasaulē vērsās plašumā un arvien lielāku autoritāti ieguva cionisma kustība. Cionisma kustības ietekme un ebreju kopienas aktīvisms pieņēmās spēkā arī Lielbritānijā. 1897. gadā Bāzelē notika Pirmais cionistu kongress, kas pieņēma Bāzeles programmu. Tā noteica, ka cionisma kustības mērķis ir panākt vispāratzītu ebreju tautas mājvietu Palestīnā. Vienlaikus kopš 19. gs. beigām noritēja ebreju izceļošana no Eiropas un nometņu veidošana Palestīnā. To cita starpā veicināja antisemītisma saasināšanās Austrumeiropā.

Tiek atzīmēta pazīstamā cionistu līdera un vēlākā Izraēlas prezidenta Haima Veicmana (Chaim Azriel Weizmann) un Nauma Sokolova (Nahum Sokolow) aktīvais lobēšanas darbs un ietekme uz britu politiķiem. To vidū bija Herberts Semjuels (Herbert Louis Samuel) un A. Balfūrs. Kādu laiku 20. gs. sākumā izplatījās ideja par ebreju apgabala izveidi Ugandā (British Uganda Programme), tomēr ebreju kustība deva priekšroku Tuvajiem Austrumiem. Ideju par ebreju mājvietu Palestīnā sāka atbalstīt arī Rotčaildu finansistu dinastija. Lords Rotčailds bija neoficiāls britu ebreju kopienas līderis.

Deklarācija tika ilgstoši apspriesta starp ebreju pārstāvjiem un britu valdību. Šis process kulmināciju sasniedza 1917. gada otrajā pusē. Konsultāciju rezultātā tika panākti kompromisi, piemēram, dokumentā minēta ebreju mājvieta, nevis valsts. Deklarāciju izskatīja vairākās kabineta sēdēs. Nozīmīgi tās atbalstītāji bija britu premjerministrs Deivids Loids Džordžs (David Lloyd George) un ārlietu ministrs A. Balfūrs. Neskatoties uz ietekmīgu ministru, kuru vidū nozīmīgākais bija lords Kērzons (George Nathaniel Curzon, 1st Marquess Curzon of Kedleston, Lord Curzon), pretestību, 1917. gada 31. oktobrī tika lemts deklarāciju pieņemt. 2. novembrī A. Balfūrs nosūtīja dokumentu vēstulē lordam Rotčaildam uz viņa mājas adresi Londonā. Cionistu kustības pārstāvji centās pārliecināt arī citu valstu valdības. Krievijā Pagaidu valdība izturējās bez entuziasma. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) prezidents Vudro Vilsons (Woodrow Wilson) simpatizēja ebreju kustības centieniem. Tika īstenota aizstāvības kampaņa Francijā, Itālijā un Vatikānā.

67 vārdu garais deklarācijas teksts sastāvēja no trim rindkopām. Vispirms tajā atzīts, ka Lielbritānijas valdība atbalsta ebreju tautas nacionālās mājvietas dibināšanu Palestīnā un veicinās šī mērķa sasniegšanu. Vienlaikus dokumentā atrunāts, ka nav pieļaujama citu Palestīnā dzīvojošo kopienu pilsoniskās un reliģiskās brīvības ierobežošana, kā arī ebreju tiesību un politiskā statusa ierobežošana jebkurā citā valstī.

Balfūra deklarācija izraisīja entuziasmu ebreju kopienās Eiropā un ASV. Ebreju organizācijas atbalstīja un veicināja ebreju pārcelšanos uz Palestīnu. Deklarācijas principi tika atbalstīti lielvalstu diplomātijā pēc Pirmā pasaules kara, piemēram, 1920. gada aprīļa lielvalstu Sanremo konferencē. 1922. gadā Lielbritānija ieguva Tautu Savienības mandātu pārvaldīt Palestīnu, šis dokuments ietvēra atsauci uz Balfūra deklarāciju. Ebreju ieceļošana turpinājās un pieauga. Palestīnas arābu un arābu valstu diplomātijas iebildumi pret Balfūra deklarāciju bija gandrīz tūlītēji, tomēr neguva panākumus. Britu administrācija Palestīnā atbalstīja ebreju ieceļošanu, atbalstam mazinoties kopš 30. gadiem

Rezultātā ebreju ieceļošana, konflikti ar vietējiem arābiem un ebreju bruņotā cīņa pret britu pārvaldi pēc Otrā pasaules kara nostiprināja ebreju pozīcijas. Holokausts Eiropā padarīja spēcīgāku ebreju kustības pārliecību par sava valstiskuma nepieciešamību. 1947. gada 15. maijā tika nodibināta Izraēlas valsts. No ebreju kustības viedokļa tas uzskatāms par ievērojamu panākumu. A. Balfūrs un viņa darbības piemiņa ir ļoti populāra mūsdienu Izraēlā.

Ebreju un arābu konflikti, kas pārauga Izraēlas un arābu valstu sadursmēs, lika pamatus neatrisināmajam Tuvo Austrumu konfliktam, kura laikā ir notikuši vairāki plaši Izraēlas un arābu kari. Deklarāciju nosoda un tās sekas uzskata par postošām arābu pasaulē un Rietumu valstu kreisie, kuri uzlūko ebreju ieceļošanu Palestīnā par Eiropas koloniālisma piemēru. Deklarācija tiek kritizēta, piemēram, Arābu līgas un Palestīnas pašpārvaldes dokumentos.

Balfūra deklarācija pamatā attēlota dokumentālajā kino. 2017. gadā tika uzņemta režisores Katrīnas Čērčeres (Katherine Churcher) dokumentālā filma “Balfūra deklarācija: solījums Svētajai zemei” (The Balfour Declaration: The Promise to the Holy Land), filmā atainota BBC žurnālistes Džeinas Korbinas (Jane Corbin) ceļojums pa Izraēlu. 2017. gada režisora Daga Dalgliša (Doug Dalgleish) dokumentālā filma “Vēstule no Londonas” (A Letter from London) rāda Izraēlas vēsturi kopš 1917. gada. Savukārt kritiski Balfūra deklarāciju un tās sekas vērtētas režisora Muhammeda Salameja (Mohammed Salameh) televīzijas Al Jazeera dokumentālajā filmā “Balfūra deklarācijai 100: nesaskaņu iedīgļi” (Balfour Declaration: Seeds of Discord, 2017).