Īstās medūzas ir visā pasaulē sastopami jūras zarndobumaiņi ar želejveidīgu, lietussargam līdzīgu ķermeni. To taustekļiem ir raksturīgas dzeļšūnas. Īstajām medūzām dzīves ciklā ir sēdoša polipa un kustīgas medūzas stadijas.

Precīzu īsto medūzu rašanās laiku ir sarežģīti noteikt, jo medūzu ķermenis sastāv no mīkstiem audiem un fosilijas saglabājas reti. Uzskata, ka to priekšteči varēja dzīvot ediakarā jau pirms kembrija perioda. Kembrija periodā aptuveni 539–485 miljonus gadu vecās nogulās ir atrastas īstajām medūzām līdzīgu organismu fosilijas. Daļa no tām varētu būt saistīta ar īsto medūzu attīstību, tomēr to piederība pie scifozojiem ne vienmēr ir droši pierādāma. Iespējams, īstās medūzas attīstījās no seno zarndobumaiņu evolūcijas līnijas, kuras pārstāvjiem bija starainā simetrija, taustekļi un dzeļšūnas. Evolūcijas gaitā attīstījās īstajām medūzām raksturīgā ķermeņa forma, veidojās medūzas stadija, spēja pārvietoties ūdens vidē un strobilācija.

Īstajām medūzām ir raksturīga starainā simetrija. Tām ir viena centrālā ass, kas iet caur “lietussarga” centru un muti, un ap to ir radiāli izvietotas ķermeņa struktūras. Īstajām medūzām parasti ir raksturīga četrstarainā simetrija. Starainā simetrija ļauj uztvert barību un vides kairinājumus no dažādām pusēm. Īsto medūzu ķermenis ir apaļa lietussarga vai zvana formā un 2 cm–2 m diametrā. Vairumam sugu ķermenis ir krāsains un caurspīdīgs, jo audos, īpaši mezoglejā, ir daudz ūdens. Dažām sugām ūdens ir pat 97,5 % no ķermeņa masas. Ķermeņa sieniņas veido ārējais šūnu slānis jeb epiderma, kas pārklāj ķermeņa virsmu, un iekšējais šūnu slānis jeb gastroderma, kas izklāj gremošanas dobumu un kanālus. Starp šiem slāņiem atrodas bieza un želejveida mezogleja. Tā ķermenim piešķir elastību un ļauj saglabāt formu. “Lietussarga” iekšējās ieliektās puses centrā uz izauguma atrodas četrstūraina mute. Mutes stūri ir izstiepti četros mutes lēveros, kas noder barības satveršanai. Mutes lēveros atrodas gļotas izdalošas šūnas, kas palīdz uztvert barību. Lēveru skaits un forma ir sugām atšķirīga. Caur muti notiek barības uzņemšana un nesagremoto atlieku izvadīšana. Aiz mutes atrodas gastrovaskulārais dobums, kas aizņem “lietussarga” centrālo daļu un veido četras gastrālās kabatas. Tajās atrodas valnīši ar gastrālajiem pavedieniem, kas palielina uzsūcējvirsmu. No gastrovaskulārā dobuma uz ķermeņa malām atiet radiālu kanālu sistēma. Kanāli ir izvietoti regulāri, un to ārējie gali savienojas ar gredzenkanālu, kas apņem medūzas “lietussarga” malu. Gastrodermas šūnas izdala gremošanas fermentus.

Pie “lietussarga” malas atrodas taustekļi. Daļai sugu tie ir labi izteikti, bet citām reducēti vai gandrīz nemanāmi. Daži taustekļi izmainās un pārvēršas par malas ķermenīšiem jeb ropālijiem, kuros attīstās redzes un līdzsvara orgāni. Katrā ropālijā ir viena statocista, vienkāršas actiņas un nervu šūnas, kas koordinē kustības un reakciju uz kairinājumu. Uzskata, ka šādas actiņas izšķir tikai gaismu un tumsu. Taustekļos un citās ķermeņa daļās atrodas dzeļšūnas, kas satur dzeļkapsulu. Tās galā ir dzeļpavediens. Uz dzeļšūnas ārējās virsmas atrodas tieva viciņa – maņu orgāns knidocils. Saskaroties ar citu organismu, tas atliecas, izraisa uzbudinājumu dzeļšūnā. Dzeļkapsula izmet dzeļpavedienu. Dzeļpavediens ir klāts ar atpakaļ vērstiem dzelksnīšiem. Dzeļpavediena dzēliens ir indīgs. Medījumu paralizē un ar taustekļiem ievelk mutē. Pēc pavediena izmešanas dzeļšūna iet bojā. Dzeļšūnas izmanto medībām un aizsardzībai. Īstajām medūzām ir izkliedēta nervu sistēma un nervu tīkls. Apmales nervu gredzenā atrodas nervu gangliji. Īsto medūzu muskuļu šūnas galvenokārt atrodas “lietussarga” iekšējā virsmā un nodrošina saraušanās kustības. Medūzas pārvietojas apmales muskuļu saraušanās un atslābšanas rezultātā, kad no telpas zem “lietussarga” tiek izspiests ūdens un radīta reaktīva kustība. Iespējamas 100–140 muskuļu kontrakcijas minūtē. 

Īstās medūzas ir šķirtdzimuma dzīvnieki un vairojas dzimumiski. Dzimumdziedzeri atrodas gastrālo kabatu tuvumā, dzimumšūnas izvada caur muti ūdenī. Pēc apaugļošanās no olas attīstās sīks, skropstiņām klāts kāpurs – planula –, kas brīvi peld ūdenī. Vēlāk tā ar priekšgalu piestiprinās pie substrāta. Agrākajā pakaļgalā, kas tagad ir augšgals, veidojas mute un ap to taustekļi. No planulas veidojas sēdošs polips jeb scifostoma, kas barojas ar sīkiem organismiem. Scifostomai pumpurojoties, var veidoties citas scifostomas. Scifostoma dalās ar šķērseniskām iežmaugām, veidojot jaunus diskveida segmentus. Tā ir strobilācija, kuras laikā veidojas jaunas diskveida medūzas jeb efīras. Tās atraujas no strobila un brīvi peld ūdenī. Efīrām augot, attīstās kanālu sistēma, parādās malas taustekļi, dzimumdziedzeru aizmetņi; veidojas pieaugusi medūza. Efīras ir sīkas un dzimumgatavību, iespējams, sasniedz vairāku gadu laikā. Dažām īsto medūzu sugām atsevišķas dzīves cikla stadijas var būt izmainītas vai izzudušas. 

Īsto medūzu (scifozoju, kausmedūzu) klasē Scyphozoa (Götte, 1887) ir zināmas aptuveni 200–240 sugas.

Īstās medūzas ir sastopamas visos pasaules okeānos un jūrās – no tropiskajiem līdz polārajiem ūdeņiem. Vairums sugu apdzīvo piekrastes ūdeņus, bet dažas ir sastopamas arī dziļos ūdeņos. Īstās medūzas nav sastopamas saldūdeņos.

Latvijas jūras piekrastē parasta ir ausainā aurēlija Aurelia aurita (Linnaeus, 1758) (Scyphozoa, Ulmaridae), kas visbiežāk ir novērojama krasta tuvumā vasaras beigās un rudenī. Šī suga ir plaši izplatīta visā pasaulē. Ausainā aurēlija bieži uzturas ūdens augšējos slāņos un var veidot lielu koncentrāciju. Baltijas jūras rietumu un dienvidrietumu daļā ir sastopama matainā cianeja Cyanea capillata (Linnaeus, 1758), kas ir viena no lielākajām medūzām. Tās sasniedz 2 m diametrā, un taustekļi ir 10–15 m gari. Īsto medūzu sastopamību ietekmē gadalaiks, ūdens sāļums, temperatūra, vējš un straumes. 

Īstās medūzas barojas ar zooplanktonu, sīkiem vēžveidīgajiem, zivju ikriem un kāpuriem. Tās var konkurēt ar zivīm par zooplanktonu. Īstās medūzas regulē zooplanktona daudzumu. No īstajām medūzām pārtiek dažu sugu zivis un bruņurupuči. Tām ir nozīmīga loma jūras barības ķēdēs, vielu apritē ekosistēmās. Zinātnē dažu sugu īstās medūzas izmanto pētījumos par nervu sistēmas darbību, attīstību, reģenerāciju, jūras organismu fizioloģiju un bioluminiscenci. Atkarībā no īsto medūzu sugas to dzēlieni rada ādas kairinājumu, niezi, sāpes, pietūkumu, sliktu dūšu, muskuļu krampjus, smagas alerģiskas reakcijas vai dzīvībai bīstamus organisma darbības traucējumus. Spēcīgākā iedarbība ir dažām tropu sugām. Ausainās aurēlijas inde cilvēkiem parasti ir nekaitīga; tā var radīt vieglu ādas kairinājumu. Dažas īsto medūzu sugas Āzijā izmanto pārtikā.