Zarndobumaiņi ir jūrās un saldūdeņos dzīvojoši bezmugurkaulnieki ar peldošu vai sēdošu dzīvesveidu. Zarndobumaiņu raksturīga pazīme ir starainā simetrija un dzeļšūnas. Medūzām un koraļļpolipiem ir nozīmīga loma ekosistēmās.

Sākotnēji zarndobumaiņi bija apvienoti vienā tipā ar ktenoforiem (Ctenophora). Vēlāki pētījumi parādīja šo grupu atšķirības, tās izdalīja atsevišķos tipos. Mūsdienu filoģenētiskie pētījumi rāda, ka zarndobumaiņi ir monofilētiska grupa un tie ir divpusēji simetrisko dzīvnieku (Bilateria) māsas grupa. Sākotnēji Myxozoa klases pārstāvjus attiecināja uz protistiem (Protista). Vēlāk noskaidrojās to tuvā radniecība ar hidrozojiem (Hydrozoa) un scifozojiem (Scyphozoa). Pastāv uzskats, ka Endocnidozoa ir starpstadija starp zarndobumaiņiem un divpusēji simetriskajiem dzīvniekiem. 2005. gadā tika izteikta hipotēze, ka zarndobumaiņi ir triploblastisko dzīvnieku vienkāršojušies pēcteči.

Senākās zarndobumaiņu fosilijas atrastas aptuveni 580 miljonus gadu vecās ediakara perioda nogulās. Tie ir ģints Haootia (Staurozoa), kas atrasti Kanādā, un Auroralumina (Medusozoa), kas atrasti Lielbritānijā, pārstāvji. Koraļļu fosilijas atrastas 490 miljonus gadu vecās nogulās, un koraļļu strauja attīstība notika ordovika periodā. Molekulāro analīžu rezultāti ļauj domāt, ka pirmie zarndobumaiņi varēja dzīvot pirms 740 miljoniem gadu.

Zarndobumaiņiem raksturīga starainā simetrija. Tiem ir viena centrālā ass, ap kuru staraini izvietojušies orgāni. No atkārtoti izvietojušos orgānu skaita atkarīgs starainās simetrijas raksturs. Tā var būt četrstarainā, sešstarainā, astoņstarainā un vairāk starainā simetrija. Zarndobumaiņi ir diploblasti. Ontoģenēzē tiem veidojas divas dīgļlapas, no kurām attīstās ektoderma un endoderma. Vienkāršākajā gadījumā zarndobumaiņiem ir vienā galā atvērts maiss. Ar endodermu (gastrodermu) izklātā maisa dobumā notiek barības sagremošana. Gastrodermas šūnas izdala gremošanas fermentus. Zarndobumaiņiem ir ārpusšūnas un iekššūnas gremošana. Nesagremotās barības atliekas tie izvada caur muti. Galvenais vielmaiņas gala produkts ir amonijs. Zarndobumaiņiem nav anālās atveres vai izdalīšanas poras. Ap muti atrodas viens vai vairāki taustekļu gredzeni. Ar taustekļiem zarndobumaiņi satver barību. Uz zarndobumaiņu taustekļiem atrodas dzeļšūnas. Tās satur dzeļkapsulu, kas pildīta ar šķidrumu. Vienā kapsulas galā ir dzeļpavediens. Uz dzeļšūnas ārējās virsmas atrodas maņu orgāns knidocils. Tā ir tieva viciņa. Saskaroties ar citu organismu, vica atliecas, izraisa uzbudinājumu dzeļšūnā, dzeļkapsula izmet dzeļpavedienu. Dzeļpavediens ir klāts ar atpakaļ vērstiem dzelksnīšiem. Dzeļpavediena dzēliens ir indīgs. Medījums tiek paralizēts un ar taustekļiem ievilkts mutē. Pēc pavediena izmešanas dzeļšūna iet bojā. Zarndobumaiņi dzeļšūnas izmanto aizsardzībai vai medījuma satveršanai. Vairumam zarndobumaiņu epitēlijs sastāv no viena šūnu slāņa. Starp zarndobumaiņu endodermu un ektodermu atrodas želejveida viela mezogleja. Koraļļpolipiem mezogleja parasti ir plāna un mīksta, bet medūzām – bieza un stingra. Medūzām pēc muskuļu kontrakcijām mezogleja nodrošina sākotnējās formas atgūšanu. Hidras (Hydra, Hydrozoa) un jūras anemones (Actinaria, Hexacorallia) aizver muti, kad nebarojas, un ūdens ķermeņa dobumā kalpo kā hidrostatiskais skelets. Jūras spalvām (Pennatulacea, Octocorallia) mezogleju balsta kalcija karbonāta spikulas. Daļai Scleractinia un Octocorallia pārstāvju ir mineralizējies kalcija karbonāta iekšējais skelets. Zarndobumaiņu sēdošās formas ir polipi; medūzas ir brīvi peldošas. Medūzas kustas, izspiežot no ķermeņa ūdeni ar apmales muskuļiem. Hidras un daļa jūras anemoņu var lēnām rāpot pa substrātu. Zarndobumaiņiem ir izkliedēta nervu sistēma, kas caurvij mezogleju. Zarndobumaiņiem ir hemoreceptori un gravitācijas izmaiņas uztveroši receptori. Dažām kubomedūzām un scifozojiem ir ropāliji jeb malas ķermenīši, kas kalpo kā līdzsvara orgāni un kuros var veidoties vienkāršas acis. Zarndobumaiņiem nav elpošanas sistēmas. Ektodermas un endodermas šūnas izdala ogļskābo gāzi un uzņem skābekli no apkārtējā ūdens.

Zarndobumaiņi vairojas dzimumiski un bezdzimumiski. Koraļļpolipa dzīves cikls sākas kā vientuļam dzīvniekam, bet, tam pumpurojoties, no tūkstošiem īpatņu veidojas kolonija. Monomorfās kolonijās visi īpatņi ir pilnīgi vienādi. Polimorfās kolonijās ir īpatņi ar atšķirīgu uzbūvi un funkcijām. Koraļļpolipi var pārdalīties horizontāli. Daļa medūzu vairojas, daloties vertikāli uz pusēm. Visi zarndobumaiņi spēj reģenerēties. Medūzām šīs spējas ir ierobežotas, bet koraļļpolipi var reģenerēties pat no dažām šūnām. Zarndobumaiņu dzimumvairošanās laikā medūzas un polipa stadijas var nomainīt viena otru. Nārstu izraisa apkārtējās vides faktoru izmaiņas. Nārstošanu ietekmē saulriets, saullēkts un mēness fāzes. No apaugļotām olām attīstās kāpuri (planulas). Planulas var peldēt vai rāpot ar viciņu palīdzību. 

Zarndobumaiņu Cnidaria (Hatschek, 1888) tipā pašreiz zināmas aptuveni 11 000 sugas.

Zarndobumaiņi ir ūdens dzīvnieki. Vairums sugu apdzīvo sāļus ūdeņus. Daļa zarndobumaiņu ir brīvi peldoši, bet vairumam ir sēdošs dzīvesveids, tie piestiprinās pie jūras gultnes. Sifonofori (Siphonophorae, Hydrozoa) ir brīvi peldoši jūras dzīvnieki un var sasniegt 40 m garumu. Sīkākie zarndobumaiņi Myxozoa var būt vien dažu šūnu izmērā, bet medūzas Cyanea capillata (Linnaeus, 1758) var sasniegt 75 m garumu. Zarndobumaiņi, kas ir saistīti ar endosimbiotiskajām aļģēm, sastopami seklos ūdeņos. Zarndobumaiņiem ar polipa stadiju dzīves ciklā nepieciešams stabils substrāts, pie kura piestiprināties. Hidrozoji sastopami visā pasaulē. Hidras dzīvo tikai saldūdeņos. Daļa koraļļpolipu apdzīvo dziļus un aukstus jūru ūdeņus. Atsevišķas jūras anemones ir sastopamas polārajos ūdeņos. Rifus veidojošie koraļļi dzīvo sāļās un siltās tropiskajās jūrās. Izmirušās klases Protomedusae pārstāvju fosilijas atrastas Ziemeļamerikā, Zviedrijā, Francijā un Ēģiptē. Šie zarndobumaiņi dzīvoja no kembrija perioda vidus līdz akmeņogļu perioda beigām.

Latvijas saldūdeņos sastopamas trīs hidru sugas. Rīgas jūras līcī un dažu upju grīvās dzīvo viena koloniālo hidrozoju suga, bet visā Latvijas jūras piekrastes zonā sastopamas divas scifozoju sugas. No tām ausaino aurēliju Aurelia aurita (Linnaeus, 1758) (Scyphozoa, Ulmaridae) reizēm rudeņos lielā skaitā izskalo krastā.

Vairums zarndobumaiņu ir plēsēji un barojas ar dažādiem jūras iemītniekiem. Daļa sugu barības vielas iegūst simbiozē ar dinoflagelātiem (Dinoflagellata). Simbiontiem zarndobumaiņi dod patvērumu un ogļskābo gāzi. Dažām jūras anemonēm ir simbiotiskas attiecības ar zivīm (Pisces). Daļa zarndobumaiņu ir filtrētāji un uztver barības daļiņas no ūdens. Koraļļu rifi ir viena no pasaules bagātākajām ekosistēmām ar lielu bezmugurkaulnieku un mugurkaulnieku sugu daudzveidību. Koraļļu rifi pasargā piekrastes joslas no viļņu ārdošās ietekmes. Daudzu medūzu sugu dzēlieni cilvēkiem var izraisīt alerģiskas reakcijas vai pat nāvi. Suga Chironex fleckeri (Southcott, 1956) (Chirodropidae, Cubozoa) atzīta par pasaulē bīstamāko medūzu. Dažu sugu medūzas cilvēki izmanto pārtikā. Endocnidozoa pārstāvji ir obligāti parazīti. Tie parazitē zivju ikros. Daļai Myxozoa pārstāvju ir divu saimnieku dzīves cikls, tie parazitē zivīs un posmtārpos (Annelida). Ar zarndobumaiņiem barojas jūras zvaigznes (Asterozoa), jūras gliemji (Nudibrachia), zivis, jūras bruņurupuči (Testudines), plakantārpi (Plathelminthes) un zarndobumaiņi.

Koraļļu rifi un to ekosistēmas visā pasaulē ir apdraudētas piesārņojuma, nepārdomātas cilvēku darbības un klimata pārmaiņu dēļ.