Zofija Dašiņska-Goliņska, būdama poļu sociālās ekonomikas, sociālās politikas un vēsturiskās demogrāfijas aizsācēja, izstrādāja starpdisciplināru pieeju, kas apvienoja ekonomiku, socioloģiju, statistiku un demogrāfiju. Sniegusi ieguldījumu darba un sociālās politikas, iedzīvotāju, kā arī sieviešu sociālā un ekonomiskā stāvokļa izpētes attīstībā. Z. Dašiņskas-Goliņskas karjerai bija izteikts Eiropas mēroga raksturs: ieguvusi izglītību Cīrihē un darbodamās Polijas un Vācijas zinātniskajās aprindās, piedalījās starptautiskos kongresos un palīdzēja ieviest Eiropas sociālo zinātņu atziņas Polijas zinātnē. 

Z. Dašiņska-Goliņska cēlusies no nabadzībā nonākušas muižnieku dzimtas. Viņas vecāki bija Damjans Poznaņskis (Damian Poznański) un Aņela Poznaņska (Aniela Poznańska, dzimusi Puternicka, Puternicka); māsa Vanda (Wanda, vēlāk Nitmane, Nittman) bija dziedātāja un aktrise, bet brālis Mihals Marjans (Michał Marian) – ārsts un literāts.

Mācījusies Varšavas un Ļubļinas vidusskolās; pēc skolas beigšanas 1878. gadā studēja nelegālajā poļu “Lidojošajā universitātē” (Uniwersytet Latający) Varšavā, kas piedāvāja Krievijas režīmam alternatīvu augstāko izglītību. Kopš 1885. gada Z. Dašiņska-Goliņska studēja politisko ekonomiju un ekonomikas vēsturi Cīrihes Universitātē (Universität Zürich), specializējoties vēsturiskajā demogrāfijā. 1892. gadā ieguvusi doktora grādu ar disertāciju “Cīrihes iedzīvotāji XVII gadsimtā: pilsētas vēsturiskās statistikas pētījums” (Die Bevölkerung von Zürich im XVII. Jahrhundert: Ein Beitrag zur historischen Städtestatistik, 1891).

1888. gadā precējusies ar sociālistu aktīvistu un īslaicīga Polijas premjerministra 1918. gadā Ignacija Dašiņska (Ignacy Daszyński) brāli Feliksu Dašiņski (Feliks Daszyński); pēc vīra nāves (1890. gadā) viņa 1896. gadā apprecējās ar botāniķi Staņislavu Goliņski (Stanisław Goliński).

Sākot ar 1881. gadu, Z. Dašiņska-Goliņska pasniedza franču valodu IV meiteņu proģimnāzijā (IV Żeńskie Progimnazjum) Varšavā un iesaistījās slepenā izglītojošā un sociālistiskā darbībā. Sākotnēji ietekmējusies no aprindām, kas bija saistītas ar organizāciju “Proletariāts” (Proletariat), no aptuveni 1883. gada sadarbojās ar Strādnieku partiju “Solidaritāte” (Partia Robotnicza “Solidarność”), ko bija dibinājis viņas līgavainis Kazimežs Puhevičs (Kazimierz Puchewicz). Pēc viņa nāves 1884. gadā devās uz ārzemēm, lai turpinātu izglītību.

Z. Dašiņska-Goliņska studēja Cīrihē (1885–1892), apvienojot studijas ar politisku un sabiedrisku darbību poļu politisko emigrantu kopienā. Publicēja rakstus Ženēvā izdotajos poļu emigrantu periodiskajos izdevumos, tostarp Walka Klas un Przedświt. Pēc atgriešanās Polijā 1892. gadā neveiksmīgi mēģināja turpināt studijas Jagellonu Universitātē (Uniwersytet Jagielloński) Krakovā, bet 1892.–1893. gadā studēja Vīnes Universitātē (Universität Wien) pie Karla Teodora fon Inamas-Šternega (Karl Theodor von Inama-Sternegg). Atgriežoties Varšavā, viņa tika aizturēta uz robežas un atradās policijas uzraudzībā. Laikā no 1892. līdz 1894. gadam pasniedza nelegālus sociālo zinātņu kursus sievietēm Varšavas “Lidojošajā universitātē” un publicēja darbus ekonomikā, statistikā, demogrāfijā un sociālajos jautājumos. Pēc piedalīšanās demonstrācijā 1894. gadā tika arestēta, vairākus mēnešus pavadīja ieslodzījumā un pēc tam tika izraidīta no Polijas Karalistes.

Z. Dašiņskas-Goliņskas publicistiskā darbība pirms 1918. gada aptvēra sociālistu, progresīvo, feministisko, kā arī literāro un zinātnisko presi sadalītajās poļu zemēs. Varšavā viņa publicējās nedēļas izdevumā Przegląd Tygodniowy, literārajā un zinātniskajā mēnešrakstā Ateneum, kā arī progresīvajos žurnālos Głos un Prawda. Krakovā un Galīcijā sadarbojās ar sociālistu dienas laikrakstu Naprzód, sociālistu izdevumiem Prawo Ludu un Światło, kā arī progresīvi demokrātisko Krytyka un zinātniskajiem izdevumiem Ekonomista un Czasopismo Prawne i Ekonomiczne. Rakstīja arī Poznaņas preses izdevumiem.

No 1894. gada Z. Dašiņska-Goliņska turpināja ekonomikas un socioloģijas studijas Berlīnē, apmeklējot lekcijas Humbolta Akadēmijā (Humboldt-Akademie). 1896. gadā kļuva tur par privātdocenti un trīs semestrus pasniedza politisko ekonomiju un statistiku. Uzturēja kontaktus ar vācu sieviešu un sociālistu aprindām, tostarp ar Helēni Štēkeri (Helene Stöcker), Klāru Cetkinu (Clara Zetkin), Vilhelmīni Kaueri (Wilhelmine Cauer) un Liliju Braunu (Lily Braun), kā arī publicējās sociālistu periodiskajā izdevumā Sozialistische Monatshefte.

Sākot ar 1896. gadu, galvenokārt uzturējās Krakovā (Galīcijā), kur ar pārtraukumiem dzīvoja līdz 1918. gada vidum. Iestājās Galīcijas un Silēzijas Poļu sociāldemokrātiskajā partijā (Polska Partia Socjalno-Demokratyczna Galicji i Śląska, PPSD). Lasīja lekcijas Ādama Mickēviča Tautas universitātē (Uniwersytet Ludowy im. Adama Mickiewicza) un Adriana Baraņecka Augstākajos sieviešu kursos (Wyższe Kursy dla Kobiet im. Adriana Baranieckiego) Krakovā, kā arī sadarbojās ar Vietējās tautsaimniecības skolu (Szkoła Gospodarstwa Domowego) Ļvivā.

Z. Dašiņskas-Goliņskas darbība sieviešu kustībā norisinājās Varšavā un Galīcijā. Varšavā viņa sadarbojās ar Paulinas Kučalskas-Reinšmites (Paulina Kuczalska-Reinschmit) vadīto domubiedru grupu, Sieviešu darba delegāciju (Delegacja Pracy Kobiet) un vēlāk – Sieviešu darba apvienību (Koło Pracy Kobiet). Piedalījās slepenajos sieviešu kongresos Varšavā (1891), Ļvivā (1894) un Zakopanē (1899). Pirmais atklātais poļu sieviešu kongress notika Krakovā 1905. gada 20.–23. oktobrī; tajā Z. Dašiņska-Goliņska piedalījās un bija viena no trim kongresa vadītājām. Vēlāk piedalījās poļu sieviešu kongresā Varšavā 1907. gada 8.–10. jūnijā, kur arī uzstājās ar runu. 1907. gadā kopā ar P. Kučalsku-Reinšmiti piedalījās Poļu sieviešu līdztiesības savienības (Związek Równouprawnienia Kobiet Polskich) dibināšanā. Galīcijā viņa iesaistījās arī sieviešu kustībā, kuras centrs bija Krakova, tostarp Galīcijas un Silēzijas Sieviešu līgā (Liga Kobiet Galicji i Śląska). Z. Dašiņska-Goliņska iestājās par sieviešu politisko līdztiesību, izglītību, nodarbinātību un vēlēšanu tiesībām.

No 1909. gada lasīja lekcijas Zinātnisko kursu biedrībā (Towarzystwo Kursów Naukowych) Varšavā un darbojās Politikas zinātnes skolas biedrībā (Towarzystwo Szkoły Nauk Politycznych) Krakovā. 1911. un 1912. gada mijā kopā ar Vilhelmu Feldmanu (Wilhelm Feldman) un citiem piedalījās Politikas un sociālo zinātņu skolas (Szkoła Nauk Politycznych i Społecznych) izveidošanā Krakovā, kur pasniedza pilsonisko izglītību un politisko ekonomiju. Kopš 1908. gada lasīja lekcijas Varšavā Poļu kultūras biedrībā (Towarzystwo Kultury Polskiej) – izglītības un kultūras organizācijā, kas darbojās Polijas Karalistē.

Z. Dašiņska-Goliņska aktīvi darbojās arī Krakovas un Galīcijas atturības kustībā. 1902. gadā viņa piedalījās Strādnieku atturības biedrības “Atturība” (Robotnicze Stowarzyszenie Abstynentów “Trzeźwość”) dibināšanā, bet vēlāk vadīja Pilnīgas atturības no alkoholiskajiem dzērieniem biedrību “Eleuterya” (Towarzystwo Zupełnej Wstrzemięźliwości od Napojów Alkoholowych “Eleuterya”). Sākot ar 1906. gadu, viņa bija redaktore izdevumā Wyzwolenie, piedalījās starptautiskās pretalkohola konferencēs Stokholmā, Vīnē, Londonā un Budapeštā, kā arī organizēja pretalkohola kongresu Krakovā.

Pirmā pasaules kara laikā Z. Dašiņskas-Goliņskas darbība arvien ciešāk saistījās ar poļu neatkarības kustību. Kopš 1914. gada viņa darbojās Kara gatavības sieviešu līgā (Liga Kobiet Pogotowia Wojennego), organizācijā, kas bija saistīta ar neatkarības kustību Polijas Karalistē.

1914. gada augustā Z. Dašiņska-Goliņska kļuva par Polijas militārās kases Pilsoņu komitejas (Komitet Obywatelski Polskiego Skarbu Wojskowego) prezidija sekretāri. Augstākajā nacionālajā komitejā (Naczelny Komitet Narodowy, NKN) Krakovā viņa vadīja Ārvalstu propagandas pulciņu, bet vēlāk – tās Ekonomikas lietu biroju. Z. Dašiņska-Goliņska devās uz Minheni, Berlīni un Vīni, palīdzēja izveidot Augstākās nacionālās komitejas Vīnes nodaļu un nodibināja tās Ekonomikas institūtu, kas publicēja pētījumus par ekonomiskajiem un demogrāfiskajiem apstākļiem poļu zemēs.

Sākot ar 1915. gadu, Z. Dašiņska-Goliņska aktīvi darbojās Galīcijas un Silēzijas Sieviešu līgā, kas sākotnēji bija organizēta kā Augstākās nacionālās komitejas Sieviešu līga (Liga Kobiet przy Naczelnym Komitecie Narodowym), bet no 1918. gada bija pazīstama arī kā Poļu sieviešu pilsoniskā komiteja (Komitet Obywatelski Polek). Laikā no 1916. līdz 1918. gadam viņa darbojās šīs organizācijas augstākajā valdē. Līga darbojās Galīcijā un Silēzijā, kā arī sadarbojās ar Kara gatavības sieviešu līgu Polijas Karalistē. 1917. gada septembrī Z. Dašiņska-Goliņska piedalījās Poļu sieviešu kongresā (8.–9. septembrī) Varšavā, kas bija veltīts sieviešu politiskajām, tiesiskajām un ekonomiskajām tiesībām, un darbojās tā prezidijā. 1917. gada janvārī viņa Krakovā nodibināja nedēļas izdevumu Na Posterunku, kuru līdz 1918. gada maijam pati izdeva un bija arī izdevuma galvenā redaktore.

Pēc 1918. gada neatkarīgajā Polijā Z. Dašiņska-Goliņska apmetās uz dzīvi Varšavā un strādāja Darba un sociālās labklājības ministrijas (Ministerstwo Pracy i Opieki Społecznej) Sieviešu un jauniešu darba aizsardzības nodaļā (Referat Ochrony Pracy Kobiet i Młodocianych), kur pētīja sieviešu un mājkalpotāju nodarbinātību un izstrādāja aizsardzības tiesību aktus. 1919. gadā Z. Dašiņska-Goliņska kļuva par tā paša gada 30. maijā dibinātā Progresīvo sieviešu politiskā kluba (Klub Polityczny Kobiet Postępowych) viceprezidenti un turpināja aktīvi darboties organizācijās, kas iestājās par sieviešu politisko līdztiesību un pilsonisko izglītību. 1918. gadā viņa publicēja darbu “Sieviešu vēlēšanu tiesības” (Prawo wyborcze kobiet). Sieviešu līgu apvienošanās kongresā, kas notika Varšavā 1918. gada 29.–31. oktobrī, viņa kā Varšavas pārstāve tika ievēlēta jaunizveidotās Poļu sieviešu līgas (Liga Kobiet Polskich) augstākajā valdē. No 1919. gada lasīja lekcijas Brīvajā poļu universitātē (Wolna Wszechnica Polska) Varšavā par ekonomisko un tiesību doktrīnu vēsturi, sociālo ekonomiku, sociālo politiku un darba aizsardzību. No 1925. gada viņas darbība bija saistīta ar šīs augstskolas Sociālā un izglītības darba studiju nodaļu, bet vēlāk – ar Politikas un sociālo zinātņu fakultāti.

Z. Dašiņska-Goliņska turpināja publicēties zinātniskajos, ekonomikas, sociālās politikas un sieviešu preses izdevumos, tostarp Ekonomista, Ruch Prawniczy, Ekonomiczny i Socjologiczny, Przegląd Warszawski un sieviešu nedēļas izdevumā Bluszcz.

No 1924. gada Z. Dašiņska-Goliņska bija Varšavas Polijas Sociālās politikas biedrības (Polskie Towarzystwo Polityki Społecznej) – zinātniskas un profesionālas organizācijas, kas nodarbojās ar sociālās politikas un darba jautājumiem, – viceprezidente un pārstāvēja to starptautiskos kongresos Prāgā, Bernē un Montrē. Darbojās arī Varšavas Ekonomistu un statistiķu biedrībā (Towarzystwo Ekonomistów i Statystyków w Warszawie), kur bija saistīta ar Vēsturiskās demogrāfijas sekciju. Z. Dašiņska-Goliņska piedalījās Starptautiskajā vēsturiskās demogrāfijas kongresā Varšavā 1923. gadā, bet 1929. gadā Oslo notikušajā Sestajā starptautiskajā vēstures zinātņu kongresā nolasīja referātu par Maltusa (Malthus) teoriju un jauniem demogrāfijas jautājumiem.

1928. gadā tika ievēlēta Otrās Polijas Republikas Senātā no Bezpartijiskā bloka sadarbībai ar valdību (Bezpartyjny Blok Współpracy z Rządem, BBWR) saraksta, pārstāvot sieviešu aprindas. Darbojās komitejās, kas risināja sociālos, izglītības un kultūras jautājumus, un galvenokārt uzstājās ar runām par sociālo politiku, mājokļu jautājumiem un cīņu pret alkoholismu. Viņas pilnvaru termiņš beidzās 1930. gadā. Pēc 1926. gada maija apvērsuma Z. Dašiņska-Goliņska sāka sadarboties ar Sanācijas (Sanacja) īstenotāju politisko nometni, kas pēc apvērsuma izveidojās ap Juzefu Pilsudski (Józef Piłsudski). 1928. gadā viņa tika ievēlēta Senātā no Bezpartijiskā bloka sadarbībai ar valdību saraksta, kas atbalstīja jaunizveidoto Sanācijas režīmu. Z. Dašiņskas-Goliņskas politiskie uzskati attīstījās no agrīnas marksistiskas ietekmes caur revizionismu un reformismu virzienā uz kooperatīvismu un valsts iejaukšanās ekonomiskajos procesos atbalstīšanu. Pēc vīra nāves 1931. gadā viņa samazināja savu politisko aktivitāti un galvenokārt pievērsās zinātniskajam, žurnālistiskajam un pedagoģiskajam darbam.

Z. Dašiņska-Goliņska ir vairāk nekā 70 zinātnisku, populārzinātnisku, publicistisku un literāru darbu autore poļu, franču un vācu valodā. Z. Dašiņskas-Goliņskas starpdisciplinārā darbība aptvēra sociālo ekonomiku, ekonomiskās domas vēsturi, statistiku un demogrāfiju, darba socioloģiju, sociālo un iedzīvotāju politiku, sieviešu tiesību jautājumus un sociālo publicistiku. Viņas galvenā darbības joma bija sociālā ekonomika, īpaši ekonomisko procesu sociālās sekas, darba ražīgums, dzīves apstākļi un nabadzības pieaugums (pauperizācija). Viņa pētīja arī ekonomiskās domas vēsturi un pievērsās demogrāfijas un iedzīvotāju skaita jautājumiem, agrārajai reformai, bezdarbam, sociālajai apdrošināšanai, darba tiesību aktiem, kā arī sieviešu izglītībai, nodarbinātībai un politiskajām tiesībām.

Z. Dašiņskas-Goliņskas nozīmīgākie darbi bija “Metodoloģiskas skices: novērojumu un eksperimentu pielietojums ekonomikas zinātnēs” (Szkice metodologiczne. Zastosowanie obserwacji i eksperymentu w naukach gospodarczych, 1892), “Sociālās ekonomikas izklāsts” (Zarys ekonomii społecznej, 1898), “Pagrieziena punkts sociālismā” (Przełom w socyalizmie, 1900), “Usce Solne: vēsturiski un statistiski materiāli par nelielo pilsētu pie Vislas” (Uście Solne. Przyczynki historyczno-statystyczne do dziejów nadwiślańskiego miasteczka, 1906), darbs “Sociālā ekonomika” (Ekonomja społeczna, 1906–1907) divos sējumos, “Poļu zemju attīstība un ekonomiskā neatkarība” (Rozwój i samodzielność gospodarcza ziem polskich, 1914), “Sieviešu vēlēšanu tiesības” (Prawo wyborcze kobiet, 1918), “Darbs: darba politikas, socioloģijas un darba tiesību aktu izklāsts” (Praca. Zarys polityki, socjologji i ustawodawstwa pracy, 1924), “Sieviešu jautājums un laulība” (Kwestja kobieca a małżeństwo, 1925), “Iedzīvotāju politikas problēmas” (Zagadnienia polityki populacyjnej, 1927) un “Darba likumdošanas izklāsts” (Zarys ustawodawstwa pracy, 1930), “Sociālā politika” (Polityka społeczna, 1933).

Z. Dašiņskas-Goliņskas demogrāfijas pētījumu vidū ir referāts “R. T. Maltusa teorija faktu un jauno demogrāfisko problēmu gaismā” (Teorja R. T. Malthusa w świetle faktów i nowych zagadnień demograficznych), ar kuru viņa uzstājās Sestajā starptautiskajā vēstures zinātņu kongresā Oslo 1929. gadā, un “Maltusa rēgs pēc pasaules kara” (Widmo Malthusa po wojnie światowej, 1930). Z. Dašiņska-Goliņska tulkojusi Vernera Zombarta (Werner Sombart), Haralda Hefdinga (Harald Høffding) un Džona Kellsa Ingrama (John Kells Ingram) darbus un sagatavoja publicēšanai poļu ekonomikas un sociālo domātāju darbu izdevumus un pētījumus. Ar vārdu Zofija Poznaņska (Zofia Poznańska) viņa sarakstīja romānus “Klaidonis” (Włóczęga, 1907) un “Mūsu likteņi” (Nasze dole, 1908). Publicistikā viņa izmantoja vairākus pseidonīmus, no kuriem nozīmīgākie ir Jaskulka (Jaskółka), Z.D., Z.D.-G., Z.P., Zofija P. (Zofia P.) un Anty.Al.koholik.

Z. Dašiņska-Goliņska bija ievērojama poļu ekonomiste, socioloģe un sabiedriskā darbiniece, kura sniegusi ieguldījumu moderno sociālo zinātņu attīstībā. Darbojusies poļu sieviešu kustībā līdzās tādām aktīvistēm kā P. Kučalska-Reinšmite, Cecīlija Valevska (Cecylia Walewska) un Marija Dulembjanka (Maria Dulębianka). Viņas ekonomistes statusu apliecina atsevišķa biogrāfiska brošūra, kas viņai veltīta izdevumu sērijā “Poļu ekonomistu albums” (Album ekonomistów polskich, 1926) par poļu ekonomistiem un statistiķiem, kurā izdotas arī brošūras par Staņislavu Glombiņski (Stanisław Głąbiński), Antoniju Kostanecki (Antoni Kostanecki) un Adamu Kšižanovski (Adam Krzyżanowski).

1923. gada 2. maijā Z. Dašiņskai-Goliņskai tika piešķirts “Polonia Restituta” ordeņa Virsnieka krusts, bet 1933. gada 19. oktobrī – Neatkarības krusts. Krakovā Z. Dašiņskas-Goliņskas piemiņa tiek godināta Krakovas pašvaldības izveidotajā “Krakovas sieviešu maršrutā – krakovietes” (Szlak kobiet Krakowa – krakowianki), kas ietver vietas, saistītas ar viņas darbību izglītības, sociālajā un sieviešu tiesību jomā, kā arī kara laikā.