“Ņihon Šoki” tiek saukts arī par “Ņihongi”. Tā ir pirmā daļa plašākā vēstures materiālu krājumā “Rikkokuši”（六国史,　Rikkokushi) jeb “Sešu valstu vēsture”. Līdzīgi kā hronikā “Kodžiki” (古事記, Kojiki), tajā aprakstīta Japānas valsts izveide, sākot ar seniem mītiem un leģendām par dievībām līdz pirmajiem imperatoriem. Pirmās divas nodaļas apkopo materiālus par “Dievu laikmetu” (kami no yo), trešajā nodaļā aprakstīts pirmā imperatora Džinmu (神武天皇, Jinmu) valdīšanas laiks (660.–585. gads p. m. ē.), nākamajās nodaļās stāstīts par nākamo imperatoru valdīšanas periodu līdz Džinšin karam 672. gadā un par imperatora Tenmu (天武天皇, Tenmu) valdīšanas laiku (672–686), un imperatores Džito (持統天皇, Jitō) valdīšanas laiku (687–696). Uzskata, ka “Ņihon Šoki” sastādīšana sākusies jau imperatora Tenmu valdīšanas laikā 7. gs., tomēr tika pabeigta tikai 720. gadā, kad valdīja viņa mazmeita imperatore Genšo (元正天皇, Genshō-tennō).

Kā minēts citā valsts vēstures hronikā, “Šoku Ņihongi” (続日本紀, Shoku Nihongi, “Japānas hronikas turpinājums”, sastādīta 797. gadā) pēdējais “Ņihon Šoki” sastādītājs bija viens no imperatora Tenmu dēliem, princis Toneri (舎人親王, Toneri shinnō).

“Ņihon Šoki” ir oficiālas vēstures hronikas statuss, tā sastāv no 30 sējumiem un sarakstīta viegli uztveramā valodā. Ja “Kodžiki” ir sniegta tikai viena mītu vai leģendu versija (kuru valdošā sabiedrības daļa izvēlējās politiskiem nolūkiem), tad “Ņihon Šoki” apkopotas vairākas variācijas par to pašu tēmu.

“Ņihon Šoki” tika sastādīts, pamatojoties uz daudzveidīgiem materiāliem: Ķīnas valdošo dinastiju vēstures grāmatām, pierakstiem, kurus apkopojuši korejiešu imigranti Japānā, tempļu vēstures grāmatām (縁起, engi), kā arī reģionālo klanu apkopotajiem vēstures materiāliem. “Ņihon Šoki” sarakstīts adaptētā klasiskajā Ķīnas hieroglifu rakstībā (漢文, kanbun). Sastādīšanas mērķis – pasniegt Japānas valsti kā likumīgu impēriju, kas līdzvērtīga Ķīnas Tanu dinastijai. Sekojot Ķīnas vēstures sacerējumu paraugam, “Ņihon Šoki”, sākot no pirmā imperatora valdīšanas laika, vēstures notikumi datēti atbilstoši ķīniešu kalendāram, un darba nosaukums pats par sevi līdzinās Ķīnas vēstures grāmatu nosaukumiem, piemēram, “Kandžo” (漢書, Kanjo, “Haņ dinastijas vēsture”) un “Gokandžo”（後漢書, Gokanjo, “Vēlīnā Haņ dinastijas vēsture”), kuros, tāpat kā nosaukumā “Ņihon Šoki”, izmantots hieroglifs 書 ‘pieraksti’.

Vairākus gadsimtus “Ņihon Šoki” bija materiāls, no kura varēja uzzināt par Japānas senatni, tomēr Tokugavas (Edo) periodā (徳川時代, Tokugawa jidai vai 江戸時代, Edo jidai, 1603–1868) “Kodžiki” kļuva populārāks, īpaši ietekmējot Kokugaku (国学, Kokugaku) filozofijas skolas attīstību.