Reālisms aizsākās 19. gs. vidū franču un krievu literatūrā, plaši izplatījās Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), pastāvēja līdz 19. gs. beigām, dažās nacionālajās literatūrās – līdz 20. gs. sākumam.

Daži zinātnieki attiecina reālisma rašanos uz agrākiem laika posmiem, piemēram, angļu literatūrkritiķis Ians Vats (Ian Watt) uzskata, ka reālisma iezīmes bija vērojamas angļu literatūrā jau 18. gs. Reālisma rakstnieki tiecās objektīvi, pēc iespējas tuvāk realitātei aprakstīt ikdienas notikumus un sadzīves reālijas, tēlojot zemāko sociālo slāņu cilvēku dzīvi un galveno uzmanību pievēršot tipiskajam — ikdienas dzīvei un sociālajai videi.

Reālisma rašanos veicināja vēsturiskie un ekonomiskie procesi Eiropā. 19. gs. vidū kļuva svarīgas liberālisma idejas, kas veicināja tautu nacionālās pašapziņas atmodu. Augstāko punktu liberālisms sasniedza 1948.–1849. gadā, kad Eiropā norisinājās tā saucamais Tautu pavasaris, tas ir, revolūciju virkne Francijā, Itālijā, Vācijā, Ungārijā, Austrijā, Slovākijā un citur. Šo revolūciju sakāve iezīmēja romantisko sapņu un cerību beigas un izraisīja kolektīvās apziņas krīzi. Svarīgs reālisma priekšnoteikums bija industriālais uzplaukums, kas sākās Anglijā 19. gs. vidū un pakāpeniski pārņēma visu Eiropu. Jaunā sociāli ekonomiskā situācija veicināja morāles vērtību pārvērtēšanu. Sabiedrības attīstības procesi iedragāja ticību romantismam un sekmēja reālisma ienākšanu literatūrā un mākslā. Reālisma jēdziens, kas nozīmēja pretstatu romantisma estētikai, pirmo reizi parādījās saistībā ar glezniecību. Franču gleznotājs Gistavs Kurbē (Gustave Courbet) 19. gs. 40.–50. gados radīja gleznas, kuru tēmas bija saistītas ar lauku dzīves ikdienas atspoguļojumu. Viņa darbi “Pēcpusdienas atpūta Ornānā” (Une après-dinée à Ornans, 1849), “Bēres Ornānā” (Un enterrement à Ornans, 1850) nievājoši tika saukti par reālistiskiem. Izstādē 1855. gadā G. Kurbē blakus saviem darbiem demonstratīvi novietoja uzrakstu “Reālisms”. G. Kurbē pulcēja ap sevi māksliniekus un literātus, kam reālisms bija svarīgs kā romantisma noliegums. Reālisma uzdevums bija paust ikdienišķās dzīves objektīvo redzējumu. 19. gs. šis stils aptvēra visu Eiropu un Krieviju, mērķtiecīgi veidojoties 19. gs. 40.–80. gados, un kļuva par galveno 19. gs. mākslas un literatūras virzienu. Filozofiski idejisko pamatojumu reālisms rada pozitīvisma filozofu Ogista Konta (Isidore Marie Auguste François Xavier Comte) un Herberta Spensera (Herbert Spencer) idejās. Spilgtāko realizāciju reālisms rada franču un krievu literatūrā, taču tika pārstāvēts gandrīz visās Eiropas valstīs. Vācu, somu, ungāru, grieķu u. c. nāciju reālisti pievērsa lielu uzmanību lauku dzīves tēlojumam kā nacionālās identitātes pamatam. Lauku tematika un reģionālās specifikas tēlojums savijās ar sentimentālismu, romantismu un nacionālās atmodas ideoloģiju.

Aprakstot ikdienas notikumus, reālisti galvenokārt pievērsa uzmanību realitātes sociālajiem aspektiem, indivīda attiecībām ar sabiedrību. Tiecoties pierādīt ikdienas dzīves estētisko vērtību, reālisti pievērsās sabiedrības zemāko slāņu darba un sadzīves tēlojumam. Literatūrā uzmanība pirmo reizi tika pievērsta parastajiem cilvēkiem, kuriem nepiemīt nekas heroisks. Reālisma uzmanības centrā nebija tikai fakti, cilvēki un lietas; svarīgs bija arī dzīvē valdošo likumsakarību atspoguļojums, cilvēka un vides attiecības. Reālisma pamatā bija domāšanas historisms, kas paredz vēsturiskās perspektīvas redzējumu, pagātnes, tagadnes un nākotnes mijiedarbību, sociālo parādību analīzi, kur īpaša uzmanība tiek pievērsta cilvēka un apkārtējās vides attiecībām. Par dziļas analīzes objektu kļuva cilvēka iekšējā pasaule. Viena no reālistisko darbu būtiskākajām īpatnībām bija cilvēku psiholoģiskais raksturojums. Svarīgs reālisma literatūras paņēmiens bija tipizācija, kuras pamatideja ir attēlot tipiskus raksturus tipiskos apstākļos. Ikdienas dzīves un sadzīves reāliju attēlošanai piemērotāka bija proza, tādējādi priekšplānā izvirzījās romāns.

20. gs. sākumā reālisms zaudēja savu visaptverošo ietekmi, tomēr reālisma tendences saglabājās atsevišķu autoru darbos. Anglijā nozīmīgs bija Džons Golsvortijs (John Galsworthy) un viņa darbs “Forsaitu sāga” (The Forsyte Saga, 1922), Francijā ‒ Romēns Rolāns (Romain Rolland) un viņa darbs “Žans Kristofs” (Jean-Christophe, 1904‒1912), Krievijā ‒ Ivans Buņins (Иван Алексеевич Бунин) un darbs “Arsenjeva dzīve” (Жизнь Арсеньева, 1927‒1929). Arī citās valstīs tika izdoti darbi par atsevišķu cilvēku un veselu ģimeņu likteņiem uz sociālpolitiskās ainavas fona, iezīmējot pirmskara atmosfēru.

20. gs. 30. gados radās specifiskais reālisma paveids Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS) –tā saucamais sociālistiskais reālisms, kas izteica protestu pret avangardisma virzieniem. Sociālistiskais reālisms tika veidots apzināti saskaņā ar valsts ideoloģiju kā didaktiska programma, lai audzinātu pilsoņus par aktīviem sabiedrības locekļiem un sociālisma cēlājiem. Saskaņā ar PSRS Padomju rakstnieku savienības statūtiem 1934. gadā sociālistiskais reālisms tika pasludināts par vienīgo oficiālo literatūras un kritikas metodi, kas prasa no rakstnieka patiesu, vēsturiski konkrētu realitātes tēlojumu. Sociālistiskā reālisma pamatfunkcija bija idejiski pareiza audzināšana sociālisma garā.

20. gs. 50.‒60. gados Latīņamerikā ļoti populārs kļuva tā saucamais maģiskais reālisms, kura aizsākumi meklējami 20. gs. 20. gadu glezniecībā, kad vācu kritiķis Francs Ro (Franz Roh), aprakstot jaunās lietišķības (Neue Sachlichkeit) virzienu, kas iestājās pret romantismu un ekspresionismu, izmantoja terminu “maģiskais reālisms”. Tā ir mākslas darba radīšanas metode, kurā maģiskie elementi tiek attēloti reālistiskajā vidē, sadzīvē tiek meklētas neizskaidrojamas parādības. Ievērojamākie maģiskā reālisma literatūras pārstāvji un darbi: argentīniešu rakstnieka Hulio Kortasara (Julio Cortázar) “Slepenais ierocis” (Las armas secretas, 1959), kolumbiešu rakstnieka Gabriela Garsijas Markesa (Gabriel José de la Concordia García Márquez) “Simts vientulības gadi” (Cien años de soledad, 1967), argentīniešu rakstnieka Horhes Luisa Borhesa (Jorge Francisco Isidoro Luis Borges Acevedo) “Alefs” (El Aleph, 1949), krievu rakstnieka Mihaila Bulgakova (Михаил Афанасьевич Булгаков) “Meistars un Margarita” (Мастер и Маргарита, 1966‒1967).

Spilgtākie reālisma pārstāvji un darbi franču literatūrā: Stendāla (Stendhal; īst. v. Marī Anrī Beils, Marie-Henri Beyle) “Sarkanais un melnais” (Rouge et le Noir, 1930), Onorē de Balzaka (Honoré de Balzac) “Gorio tēvs” (Le Père Goriot, 1834), “Kurtizāņu spožums un posts” (Splendeurs et misères des courtisanes, 1847), Gistava Flobēra (Gustave Flaubert) “Bovarī kundze” (Madame Bovary, 1856) un Gija de Mopasāna (Henri René Albert Guy de Maupassant) “Mīlulis” (Bel Ami, 1885). Šajos darbos līdzās citu virzienu (piemēram, naturālisma) iezīmēm vērojamas arī spilgtas reālisma iezīmes.

Nozīmīgākie reālisma pārstāvji un darbi angļu literatūrā: Viljama Meikpīsa Tekerija (William Makepeace Thackeray) “Liekulības tirgus: romāns bez varoņa” (Vanity Fair: A Novel without a Hero, 1848), Čārlza Dikensa (Charles John Huffam Dickens) “Lielās cerības” (Great Expectations, 1960), Džordža Eliota (George Eliot; īstajā vārdā Mērija Anna Evansa, Mary Ann Evans) “Dzirnavas pie Flosas” (The Mill on the Floss, 1860), Elizabetes Geskelas (Elizabeth Cleghorn Gaskell) “Ziemeļi un Dienvidi” (North and South, 1855).

Svarīga krievu reālisma īpatnība ir psiholoģisms, ko meistarīgi atainojis Ļevs Tolstojs (Лев Николаевич Толстой) darbā “Karš un miers” (Война и мир, 1869), Fjodors Dostojevskis (Фёдор Михайлович Достоевский) darbā “Noziegums un sods” (Преступление и наказание, 1866), Ivans Turgeņevs (Иван Сергеевич Тургенев) darbā “Mednieka piezīmes” (Записки охотника, 1952), Nikolajs Gogolis (Николай Васильевич Гоголь) darbā “Mirušās dvēseles” (Мёртвые души, 1842), Ivans Gončarovs (Иван Александрович Гончаров) darbā “Oblomovs” (Обломов, 1959), Mihails Salitikovs-Ščedrins (Михаил Евграфович Салтыков-Щедрин) darbā “Golovļovu kungi” (Господа Головлевы, 1880).

Spilgtākie reālisma pārstāvji un darbi vācu literatūrā: Vilhelma Karla Rābes (Wilhelm Karl Raabe) “Zvirbuļu ielas hronika” (Die Chronik der Sperlingsgasse, 1856), Hansa Teodora Voldsena Štorma (Hans Theodor Woldsen Storm) “Pole – leļļu meistars” (Pole Poppenspäler, 1874), Gotfrīda Kellera (Gottfried Keller) “Zaļais Henrihs”, (Der grüne Heinrich,1879), Teodora Fontānes (Theodor Fontane) “Maldi, jukas” (Irrungen, Wirrungen, 1888).

Čehijā nozīmīgākais reālisma autors ir Jans Neruda (Jan Neruda) ar darbu “Mala Stranas stāsti” (Povídky malostranské, 1878), Grieķijā ‒ Georgijs Vizins (Γεώργιος Βιζυηνός) ar darbu “Manas mātes grēks” (Το αμάρτημα της μητρός μου, 1883), Nīderlandē ‒ Nikolāss Bētss (Nicolaas Beets) ar darbu “Tumšā istaba“ (Camera Obscura, 1839).

Reālisma visaptverošā ietekme kultūrā un literatūrā nosaka tā aktualitāti mūsdienās. Literatūrzinātnieku uzmanības centrā ir reālisma autoru, darbu, tematikas un formas īpatnību ietekme, definējot mūsdienu literatūras procesu specifiku. Aktuāli ir strarpdisciplināri pētījumi, kas attīsta zinātniskā reālisma koncepciju un skata reālismu plašākā kontekstā, vērtējot tā nozīmi filozofijā, politoloģijā, socioloģijā, lietišķajā mākslā un citur. 

Nozīmīgākie reālisma pētniecības centri atrodas Lielbritānijā Edinburgas Universitātē (University of Edinburgh) un Kembridžas Universitātē (University of Cambridge), ASV Ņujorkas Universitātē (University of New York), Krievijā Maskavas Valsts universitātē (Московский государственный университет имени М. В. Ломоносова) un Kazaņas Valsts universitātē (Казанский федеральный университет). Nozīmīgākie pētnieki: Elizabete Dīda Ermarte (Elizabeth Deeds Ermarth), Elisona Bjerli (Alison R. Byerly), Pema Morisa (Pam Morris).