V. Hirtes koka skulptūrās galvenokārt iemiesoti viņa mūža piepildītākie mirkļi, kā arī novērotais, lasītais (avīzēs, literatūrā) un redzētais (arī TV), kā arī stāsti, ko viņš vēstījis apmeklētājiem un kas saglabājušies viņa pierakstos. Vairums V. Hirtes skulptūru, ko viņš dēvēja par kloņģīšiem, ir velni ar uzirdinātu virsmas apdari, imitējot spalvas, un īpaši izteiksmīgām sejas vaibstiem – īgni, muļķīgi, ļauni, iedomīgi, smīnoši, neveikli, pārgudri, sērīgi. Tādi, kas gan paši dara nerātnības un nekrietnības, un tādi, kam var uzvelt cilvēku nedarbus. Iecienītākais materiāls V. Hirtes figūrās ir 1967. gadā vētras nolauztais Tūteres ozols. Skulptūrās līdzās dzīves ikdienišķumam ir neparastais, folkloristiskais un fantastiskais.

Mācījies Sēļu un Raganas pamatskolās.

Pēc Otrā pasaules kara V. Hirte strādāja par mežstrādnieku un kurinātāju (Mazsalacas mežniecībā, 1949–1968), par transportstrādnieku (Pajūgu piederumu rūpnīcā “Mazsalaca”, 1968–1972), par remontastlēdznieku (Mazsalacas pienotavā, 1972). Īpaši aktīva radošā darbība sākās pēc aiziešanas pensijā 1973. gadā.

Ar kokgriešanu V. Hirte sācis nodarboties bērnībā, ejot ganu gaitās. 60. gados galvenokārt darinājis praktiskus priekšmetus. Kopš 70. gadiem radījis vairāk nekā 200 skulptūru, galvenokārt velnu un cilvēku figūras. Atveidojis Latvijas un citu zemju kultūras darbiniekus (kinorežisoru Jāni Streiču, dzejnieku Imantu Ziedoni, gleznotāju Jāzepu Pīgozni, komponistu Imantu Kalniņu, aktieri un režisoru Pēteri Lūci u. c.), literārus tēlus (romāna “Mērnieku laiki” personāžus). Izmantojis dažādas koku sugas, visbiežāk Tūteres upurozolu. Pie tā viņš iestādīja ozolu birzi, vairākus kokus nodēvēja sev tuvu cilvēku vārdā: Jāņa Streiča, Imanta Ziedoņa, Jāzepa Pīgožņa, Leonīda Mauriņa, Valda Rūjas un citu. Nereti kokā grieztās figūras papildināja ar gataviem priekšmetiem: skrūvi, protēzi, auduma strēmeli, sērkociņiem un citiem. Kā skulptūru materiālus izmēģinājis arī akmeni, skārdu, betonu. Mazliet arī gleznojis.

Kopš 1968. gada V. Hirte piedalījies vairāk nekā divdesmit izstādēs, galvenokārt kopā ar Tautas lietišķās mākslas studiju “Mazsalaca”. Personālizstādes sarīkotas Dolē (1982), Rīgā (1983) un Valmierā (1983), arī pēc viņa nāves Pērnavā un Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā (1985). Viņa darbu ekspozīcijas iekļautas dažādu kolekciju un pašdarbnieku darinājumu izstādē (Tautas saimniecības sasniegumu izstādē Maskavā, 1987), arī Hanzas dienu izstādē (naivās un autsaideru mākslas muzejā De Stadshof Zvollē, Nīderlandē, 2000).

V. Hirte popularitāti ieguva pēc J. Streiča filmas “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975), kurā tika izmantotas mākslinieka koka figūras un rakstura iezīmes (Ēvalda Valtera tēlotais Čakāns). 20. gs. 70. un 80. gados V. Hirtes pusmājā Mazsalacā viesojās gan skolēnu ekskursijas, gan pazīstami kultūras darbinieki.

Pēc V. Hirtes nāves sieva Elza vairāk nekā 200 darbus uzdāvināja Mazsalacas pilsētas pašvaldībai, kas iekārtoja piemiņas ekspozīciju viņa dzīves vietā Ļeņina (Pērnavas) ielā 25 (1987), pēc tam Baznīcas krogā (1990), bet kopš 2015. gada tā pārcelta uz Valtenberģu muižas pili kā daļa no Mazsalacas novada muzeja ekspozīcijas.

2000. gadā izdota V. Hirtes grāmata “Ja patiesību varētu teikt...”, kurā apkopoti mākslinieka stāsti par dzīvi un darbiem, kā arī atziņas.

“Ragana”, “Vecjenku kapukalna velns”, “Velns – mīlētājs” (1977), “Iemīlējies velns”, “Velnalas vecais velns”, “Velnene”, “Skopulis Koblins”, “Pensionēts elektriķis”, “Imants Kalniņš”, “Kinorežisors Jānis Streičs”, “Trīspadsmitās algas velns”, “Mīļaistēvs”, “Velns – pirmais aicinātājs aizkapa dzīvei”, “Traģēdis”, “Pēteris Lūcis”, “Imants Ziedonis” (1977).

Darbi atrodas Mazsalacas novada muzejā, kā arī Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, Valmieras muzejā, Velnu muzejā (Mikaloja Konstantīna Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja filiālē, Velnių muziejus, Nacionalinio M. K. Čiurlionio dailės muziejaus padalinys) Kauņā, privātkolekcijās.

V. Hirte bija koktēlnieks, kas spēja savos darbos iemiesot savu piepildīto mūžu. Rets gadījums, kad pašvaldība saglabā un eksponē profesionāli neizglītota, bet savdabīga mākslinieka radošo mantojumu, kas tagad veido Mazsalacas atpazīstamību.

Tautas daiļamata meistars (1983).