V. Hirtes koka skulptūrās galvenokārt iemiesoti viņa mūža piepildītākie mirkļi, kā arī novērotais, lasītais (avīzēs, literatūrā) un redzētais (arī TV), kā arī stāsti, ko viņš vēstījis apmeklētājiem un kas saglabājušies viņa pierakstos. Vairums V. Hirtes skulptūru, ko viņš dēvēja par kloņģīšiem, ir velni ar uzirdinātu virsmas apdari, imitējot spalvas, un īpaši izteiksmīgām sejas vaibstiem – īgni, muļķīgi, ļauni, iedomīgi, smīnoši, neveikli, pārgudri, sērīgi. Tādi, kas gan paši dara nerātnības un nekrietnības, un tādi, kam var uzvelt cilvēku nedarbus. Iecienītākais materiāls V. Hirtes figūrās ir 1967. gadā vētras nolauztais Tūteres ozols. Skulptūrās līdzās dzīves ikdienišķumam ir neparastais, folkloristiskais un fantastiskais.