Helebarde, kas savu sākotnējo formu aizguvusi no cirvja, pieskaitāma kombinēto funkciju tuvcīņas ieročiem. Helebardē dažādos šī ieroča attīstības periodos un atkarībā no kaujas daļas izveidojuma bija apvienotas divas trīs kaujas funkcijas – ciršana, duršana un ķeksēšana.

Agrīnās helebardes parādījās jau 13. gs. vidū un otrajā pusē, tās formas bija līdzīgas gizarmām. Tomēr pirmās rakstītās un ikonogrāfiskās liecības par šo ieroču lietošanu fiksētas 14. gs. sākumā, kad helebaržu agrīnie tipi pirmoreiz lietoti Kurtrē kaujā. Flāmu pilsētnieki lielo cirvju koka kātu galā bija iedzinuši resnu dzelzs smaili, kas kalpoja līdzīgi kā tuvcīņas šķēps. Ar šādu ieroci flāmi veiksmīgi cīnījās pret franču aizsardzības bruņojumu. Savukārt 1315. gadā šveiciešu zemnieki lietoja helebardi ar tādu spēku, ka burtiski samala austriešu kavalēriju pie Morgartenes. Anglijā ierocis sevi pierādīja 1314. gada kaujā pie Bennokbernes, kad skotu vienības sagrāva lielo Eduarda II (Edward II) armiju. Pēc šīm kaujām aptuveni 1,5 m garā kātā iekātotais ierocis, kura kaujas daļā bija kombinēts cirvja asmens un dzelzs smailis, kļuva pazīstams kā helebarde. Līdz pat savas kā ieroča funkcionalitātes beigām 16./17. gs. mijā helebarde tika izmantota vienīgi kājnieku ieroču šķirā kā vidējās tuvcīņas ierocis.

Helebardes pamatfunkcija bija cirtiens. To bija iespējams veikt ar cirvja asmeni, kas piestiprināts kaujas daļas kreisajā pusē. 15. gs. gaitā helebaržu cērtamie asmeņi kļuva šaurāki, bet asmens līnijas – vairāk izliektas. Virs cirvja asmens tika piestiprināta ieroča durami-griezošā daļa. Agrākajiem eksemplāriem 14. gs. sākumā to veidoja dzelzs smailis, kas caur cirvja pietu iedzīts koka kātā. Šāds veidojums, visticamāk, aizgūts no cita kombinēto funkciju ieroča – godendaga. Nedaudz vēlākiem eksemplāriem duramā daļa veidota kā cirvja asmens muguras augšdaļas pagarinājums trīsstūra formā, vēlāk šo detaļu aizvietoja šķēpa gals. Kopš 15. gs. beigām par helebardes duramo daļu aizvien biežāk sāka kalpot pīķa smaile. Ieroča otra cērtamā daļa, kas tika izmantota arī ķeksēšanai, bija āķis jeb ķeksis. Tas veidots trīsstūra formā un raksturojis helebardi kopš tās attīstības pirmsākumiem. Āķa smaile nedaudz paliekta kāta virzienā, tas vērsts uz labo pusi un izvietots perpendikulāri cirvja asmenim. Jau 15. gs. beigās kaujas āķa jeb ķekša mugura veidota ar uzasinājumu, paredzot šai daļai arī cērtošu funkciju. Helebardes pie koka kāta piestiprinātas ar uzmavu, kam kopš 16. gs. beigām papildu stiprības nodrošināšanai veidoti divi pagarinājumi.

Izteiktākas atšķirības helebaržu formās iezīmējās 15. gs. Tāpēc kopš 15. gs. otrās puses izgatavotos ieročus iespējams tipoloģiski sadalīt sīkāk. Atšķirību pamatā bija dažādu ieroču darbnīcu rokraksti. Līdzīgi kā zobenu, arī helebaržu izgatavošanā dominēja vācu un itāļu meistari. Vācu ieroču darbnīcās izgatavotajām helebardēm raksturīga masivitāte, kas bija pamanāma cērtamās daļas lielajos izmēros. Savukārt itāļu meistaru izgatavotie ieroči izcēlās ar slaidām formām un lielāku dekoratīvismu jau 15. gs., nereti helebardē apvienojot šķēpu jeb pīķi, cirvi, ķeksi un glēvi. 16. gs. dekoratīvisms parādījās arī vācu tipa helebardēs, tomēr to asmeņi joprojām saglabāja masivitāti. Itāļu tipa helebaržu kaujas daļas tika aprīkotas jau ar vairākiem ķekšiem, tādējādi vēl vairāk uzsverot šī tipa dekoratīvismu.

Mūsdienās helebaržu replikas izmanto vēstures rekonstrukcijas klubi savos pasākumos, visbiežāk – imitētos cīņas turnīros. Vācu tipa helebaržu atdarinājumus mūsdienās turpina nēsāt šveiciešu gvardu vienības, kas pilda pāvesta un Vatikāna apsardzes funkcijas.

Helebardes raksturīgākā funkcija bija cirtiens ar ieroča kaujas daļai piestiprināto cirvja asmeni. Cirtienu varēja veikt arī ar āķi jeb ķeksi. Šāda cirtiena rezultātā pretinieks, visbiežāk jātnieks, tika aizķeksēts, lai to varētu noraut zemē un padarīt mazāk mobilu. Dūriens ar ieroča cērtamajai daļai perpendikulāri kāta galā piestiprināto šķēpa lapu vai pīķa smaili bija helebardes palīgfunkcija. Savukārt kopš 15. gs. beigām helebarde aizvien biežāk no funkcionāla ieroča kļuva par dekoratīvu militārā ranga simbolu, lai gan to joprojām turpināja izmantot šveiciešu un vācu algotņu vienības.