Latvijas Kultūras kanonā iekļautā J. Poruka fantāzija, kas žanriski uzlūkojama arī kā garstāsts vai īsromāns, ir tuva t. s. audzināšanas romāna (Bildungsroman) tradīcijai. “Pērļu zvejnieka” centrā ir varonis, kurš atrodas garīgu meklējumu procesā, cenšoties dzīvot saskaņā ar saviem sapņiem un ideāliem.  Viena no svarīgākajām literārā darba sižetiskajām līnijām saistīta ar lauku vides atstāšanu un pieredzes apguvi modernajās lielpilsētās, vispirms Rīgā un vēlāk arī Drēzdenē, Vācijā, ievērojami paplašinot iepriekšējām paaudzēm pieejamos pasaules uztveres mērogus.

“Pērļu zvejniekā” attēlotie notikumi cieši saistīti ar J. Poruka biogrāfiju, topošā rakstnieka mācībām Rīgā, Rīgas Politehniskā institūta (mūsdienās Rīgas Tehniskā universitāte) priekšskolā (1889–1892) un vēlāk, no 1893. gada februāra līdz 1894. gada aprīlim, Drēzdenes Karaliskajā konservatorijā (Königliches Konservatorium, mūsdienās Kārļa Marijas fon Vēbera Mūzikas augstskola, Hochschule für Musik Carl Maria von Weber Dresden). Autors pievērsies plašai kultūrtelpai, skarot Vidzemi, Rīgu, kā arī centrālā tēla studijas Vācijā. Būtiski literārā darba tapšanā bijuši rakstnieka personiskie iespaidi, vairāku tēlu veidojumā saskatāmas līdzības ar atpazīstamiem prototipiem.

Darba atsevišķās daļas ir saistītas ar centrālā tēla Anša Vairoga personības veidošanās posmiem, kas aptver atšķirīgas norises vietas. Darbība vispirms skar lauku vidi, tālāk varoņa mācības Rīgā, īslaicīgu atgriešanos dzimtajā pusē, vēl vienu posmu Rīgā, kā arī sekojošās studijas Drēzdenē, kas beidzas ar Vairoga nāvi. Centrālā tēla biogrāfija literārajā darbā atklājas piecos secīgos sižeta posmos un dažādās attiecībās.

Centrālā persona Ansis Vairogs ir daļēji autobiogrāfisks tēls, kura dzīves gājumā atspoguļotas nozīmīgas epizodes, kas līdzīgas autora pieredzei, un nereti pausti radniecīgi uzskati. Nozīmīgi Vairoga biogrāfijā ir viņa tēvs, pagasta rakstvedis, un māte, kuras tēlā kā galvenā īpašība izcelta emocionalitāte, kas tuva arī viņas dēlam. Viens no svarīgākajiem Anša Vairoga atbalstītājiem ir muižas kungs Tālheims, kurš kļūst par viņa mecenātu, atbalstot mācības Rīgā un ārzemēs. Šī tēla prototips ir J. Poruka labvēlis, Rīgas Politehniskā institūta docents Hermanis fon Vestermanis (Hermann von Westermann). Raksturīgi tipi, kas tēloti saistībā ar lauku dzīves norisēm, ir Leju krodzinieks Birķis, kura dēls Artūrs mācās ģimnāzijā Rīgā, un skolotājs Zeltiņš. J. Poruks darbā ietvēris epizodi, kurā tēlots, kā skolotājam ir jālūdz ģimnāzista palīdzība krievu valodas apguvē, jo tā attēlotajā laikposmā uzspiesta kā skolas mācību valoda. Zeltiņa māsa Zenta ir Anša Vairoga pirmā mīlestība, taču nepaliek kopā ar viņu, bet gan izvēlas materiāli nodrošināto Artūru, kuram ir labas izredzes mācītāja karjerā. Anša un Artūra pretstatījumā J. Poruks uzsvēris savā izpratnē nesamierināmo pretrunu starp garīgajām un materiālajām vērtībām. Uzturoties Drēzdenē, Ansis Vairogs iemīlas konservatorijas studentē Annā Blūmā, kuras iespējamais prototips ir Annija Mihela. Tēlots arī Annas brālēns Oskars un ebrejiete Roza Rāba, kura savukārt iemīlējusies Ansī. Tomēr Drēzdenes periodā uzsvars likts arī uz apkārtējās vides anonimitāti, līdzās centrālajam tēlam būtiskas ir tikai dažas iepriekš minētās personas.

Nozīmīgus krustpunktus literārā darba kompozīcijā, kas izraisa pavērsienus Anša Vairoga dzīves gājumā, iezīmē konkrēti ar mākslu saistīti notikumi. Pie tādiem pieder Rīgas pilsētas teātrī (Rigaer Stadttheater) dzirdētā komponista Riharda Vāgnera (Richard Wagner) opera “Tanheizers” (Tannhäuser, 1845), Anša centieni sacerēt dzejas drāmu “Hērakls”, saņemot noraidošu atsauksmi, bet vēlāk Tālheima uzmundrinājumu, kā arī R. Vāgnera operas “Tristans un Izolde” (Tristan und Isolde, 1865) uzvedums Drēzdenes operā (tolaik Königlich Sächsische Hoftheater, mūsdienās Semperoper Dresden), kuru iztirzājot atklājas arī atšķirības Anša un Annas Blūmas uzskatos.

Viena no savdabīgām uzbūves īpatnībām “Pērļu zvejniekā” ir nozīmīgas atšķirības telpas raksturojumā, salīdzinot Latvijas un Vācijas epizodes. Tēlojot Anša dzimto pusi, notikumu vietas saistītas ar nelielu teritoriju, kuras dominantes ir baznīca, pagasta tiesas nams, kas reizē ir arī skola, un kapsēta. Centrālā tēla gaitas Rīgā jau kļūst ievērojami brīvākas, savukārt Drēzdenes periodā tēlota ne tikai pilsēta, bet arī tās apkārtne, atpūtas un izklaides vietas, uz kurām sabiedrība dodas saviesīgos izbraucienos, tādējādi ievērojami paplašinot iespaidu loku.

Fantāzija “Pērļu zvejnieks” pirmo reizi publicēta laikraksta “Mājas Viesis” literārajā pielikumā 1895. gada 1.–13. numurā. Grāmatā tā vispirms izdota 1895. gadā, atkārtoti arī 1922., 1929., 1939., 1946. (saīsinātā variantā skolām), 1947., 1948. (abi izdevumi latviešu bēgļu apgādos Vācijā), 1994. un 2004. gadā, ievietota J. Poruka Rakstu izdevumos un darbu izlasēs. 1922. gadā publicēts J. Poruka darba dramatizējums, kura autors ir Jūlijs Sīlis, savukārt 1926. gadā iespiests Jāņa Kalnieša veidots dramatizējums. 1929. gadā “Pērļu zvejnieks” publicēts atsevišķā izdevumā igauņu valodā Karla Abena (Karl Aben) tulkojumā (Pärlipüüdja), 1996. gadā – lietuviešu valodā Renātas Nausēdaites (Renata Nausėdaitė) tulkojumā (Perlų žvejys).

“Pērļu zvejnieks” sarakstīts, ievērojot virkni romantisma literārajai tradīcijai būtisku aspektu un īpaši akcentējot reālās dzīves un ideālu pasaules pretstatījumu, kā arī atklājot ikdienai nepiemēroto, trauslo un jūtīgo centrālā tēla personību. J. Poruka idejas sakņojas arī mūzikas un filozofijas studijās, viņu ietekmējuši grieķu filozofa Platona (Πλάτων) uzskati, īpaši Platona darbs “Dzīres” (Συμπόσιον, 385.–370. g. p. m. ē.) un tajā paustā mīlestības filozofija. Saskaņā ar romantisma estētiku “Pērļu zvejniekā” izmantots ceļa motīvs, kas latviešu rakstniecībā pirmo reizi izvērsts tik plaši. Autors atklājas arī kā modernisma rakstniecības priekštecis, pievēršot uzmanību mākslas tēmai un tās refleksijai varoņu psiholoģiskajā portretējumā.

“Pērļu zvejnieks” ir viens no J. Poruka literārā mantojuma nozīmīgākajiem darbiem, lielā mērā tas ietekmēja rakstnieka Viktora Eglīša uzskatus, 1903. gadā publicētajā V. Eglīša apcerē “Poruks” uzsverot rakstnieka nozīmi jaunās paaudzes latviešu autoru darbos un literārā procesa attīstībā. Atsauce uz J. Poruka darbu ir komponista Raimonda Paula 1986. gadā tapušā dziesmu cikla “Pērļu zvejnieks” nosaukumā (teksta autors dzejnieks Jānis Peters).