Cietvielu elektronikas ierīču vēsture saistīta ar vairākiem nozīmīgiem notikumiem un atklājumiem. Amerikāņu fiziķiem Džonam Bardīnam (John Bardeen), Valteram Brateinam (Walter Houser Brattain) un Viljamam Šoklijam (William Bradford Shockley), kas veica pusvadītāju materiālu pētījumus, 1956. gadā tika piešķirta Nobela prēmija par tranzistora efekta atklāšanu. Džeks Kilbijs (Jack Clair Kilby) un Roberts Noiss (Robert Norton Noyce) izdomāja veidu, kādā visas elektronikas elementus un savienojumus starp tiem varētu apvienot vienā miniatūrā ierīcē – integrālajā shēmā. Izgudrojumam bija liela ietekme uz turpmāko elektronikas ierīču attīstību, un Dž. Kilbijam par to 2000. gadā piešķīra Nobela prēmiju fizikā. 2000. gadā Nobela prēmiju saņēma arī Žoress Alfjorovs (Жорeс Ивaнович Алфёров) un Herberts Krēmers (Herbert Krömer). Abu zinātnieku devums pusvadītāju materiālu heterostruktūrās ļāva izveidot pirmās lāzerdiodes, kas varētu strādāt istabas temperatūrā nepārtrauktā darbības režīmā. Arī par cietvielu elektronikas ierīces starojuma uztveršanai – lādiņa saites matricas - radīšanu zinātnieki Vilārds Boils (Willard Sterling Boyle) un Džordžs Smits (George Elwood Smith) 2009. gadā ir apbalvoti ar Nobela prēmiju fizikā. 2014. gadā Nobela prēmiju fizikā saņēma japāņu zinātnieki Isamu Akasaki (赤崎 勇), Hiroši Amano (天野 浩), Šudži Nakamura (中村修二) par energoefektīvas zilās gaismas diodes izgudrošanu.