Pēc Kimaku kaganāta sabrukuma 10. gs. polovcieši 11. gs. sākumā sāka migrēt no Irtišas upes baseina uz rietumiem un dienvidiem, kur līdz ar Hazāru kaganāta novājināšanos nebija vairs neviena nopietna militāra spēka, – tur mītošās pečeņegu un oguzu ciltis nespēja izrādīt nopietnu pretestību. Daļa polovciešu apmetās Kaspijas jūras ziemeļu piekrastē, vēlāk liekot pamatus Horezmas lielvalsts varenībai, bet citas ordas turpināja virzīties uz Rietumiem, sasniedzot Volgas upi. Pie Centrālāzijas sausajām stepēm pieradušajiem polovciešiem auglīgā, dzīvnieku un zāles pārbagātā Austrumeiropas stepe šķita īsta laimes zeme. Tur burtiski dažu paaudžu laikā norisa straujš etnoģenēzes process, atnācējiem sajaucoties ar vietējām ciltīm (oguzu, pečeņegu, alānu un bulgāru klaniem), konsolidējoties ap t. s. dzeltenajiem kipčakiem un veidojot jaunu etnisku grupu ar savām antropoloģiskajām un kultūras iezīmēm – dominēja eiropeīdais tips ‒, ieņemot aizvien jaunas teritorijas līdz pat Dņepras un Dņestras upju baseiniem dienvidrietumos. Tiek lēsts, ka 12. gs. pirmajā pusē Austrumeiropas stepē mita 12–15 ordas, t. i., kopā aptuveni 500–600 tūkstoši cilvēku.

Mazajai ģimenei (~5 locekļi) minimālais lopu skaits uz vienu cilvēku vidēji bija viens zirgs, pieci liellopi un sešas aitas. Taču bija jau tādi, kuriem individuāli piederējuši vairākus tūkstošus galvu lieli lopu ganāmpulki, tā kā stepe bija visai blīvi apsaimniekota. Dzīvoja viegli izjaucamās tūbas teltīs – materiāls uzstiepts uz koka līstīšu karkasa, ar akmens pavardu vidū un dūmatveri jumtā. Arī nedaudzajās pilsētās, kuras bija izveidojušās tirdzniecības centru krustpunktos, dzīvoja galvenokārt šādās teltīs. Pārceļojot telti novietoja uz ratiem, to neizjaucot. Sezonālais nomadisms: sākoties vasarai, polovcieši pārvietojās uz ziemeļu ganībām, bet ziemā visa apmetne devās uz dienvidu ganībām. Katras ordas sastāvā esošo dzimtu un ģimeņu klejošanas maršruti no putna lidojuma veidoja elipsi virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem, ar četrām pamatapmetnēm (katram gadalaikam sava). Katrai kopībai piederīgās vasaras un ziemas ganības bija precīzi noteiktas un visiem zināmas. Liela nozīme ekonomikā bija tirdzniecībai ar Krimā esošajām bizantiešu, dženoviešu un venēciešu pilsētām, kurp polovcieši veda pārdot lopus, zvērādas un sirojumos iegūtos vergus, bet pretī saņēma luksusa preces, ieročus, amatnieku produkciju. Visai lielus ienākumus guva no tranzīta tirgotāju karavānām, kas par atļauju droši šķērsot polovciešu zemes maksāja nodevas.

Vēlīnā vadonības sabiedrība, vienota valsts tā arī neizveidojās, taču pastāvēja visai stabilas ordu savienības, kuras īstenoja kopēju politiku. Reliģiskajos uzskatos dominēja senču kults un šamanisms. Mazās ģimenes bija apvienojušās dzimtās, dzimtas – klanos, klani – ordās. Augstākā izpildvara bija hanam, kuram pakļāvās vairākas ordas. Atsevišķu ordu vadoņus dēvēja par sultāniem, bet klanu un dzimtu vadoņi bija beki un beji (13. gs. avots Codex Cumanicus šos titulus tulko kā: imperator, rex, princep un baron). Tiesu, atbilstoši paražu tiesību normām, sprieda dzimtu vecāko sapulcēs. Hana vara un autoritāte bija atkarīga no tā personības un harismas. Nekādas administratīvās pārvaldes institūcijas nepastāvēja, to funkcijas pildīja ģimeņu un dzimtu galvas, aristokrātija. Karaspēku veidoja visi ieročus nest spējīgie vīrieši – viegli bruņoti jātnieki –, bet tā kodolu veidoja profesionāla, smagi bruņotu jātnieku hana karadraudze. Visai liela nozīme bija laupīšanas sirojumiem kaimiņu – senkrievu, ungāru, bulgāru un Bizantijas Impērijas – zemēs. Apkārtējo zemju valdnieki aktīvi izmantoja polovciešu algotņus, visai bieži saradojās ar polovciešu haniem.

Pēc sakāves 05.1223. kaujā pie Kalkas daļa polovciešu migrēja uz Ungārijas karalisti un Balkāniem, bet atlikušie pakļāvās iekarotājiem un laika gaitā asimilējās.