Jau no 15. gs. eiropieši sāka pastiprinātu Āfrikas ziemeļrietumu piekrastes izpēti. Portugāļu jūrnieki turpināja izpētes braucienus uz dienvidiem gar Āfrikas rietumu krastu, iegūstot zināšanas par Āfrikas teritorijām, īpaši iespējām tirdzniecībai ar mērķi iegūt zeltu un vergus. Āfrikas dienvidu gals un ceļš tam apkārt uz eiropiešu galamērķi Indiju tika atklāts 1498. gadā. No tā laika Eiropas kuģi uzturēja pastāvīgus sakarus ar Āfrikas piekrastes teritoriju, tomēr reti kad eiropieši devās dziļāk Āfrikas iekšnienē. Centieni iegūt vergus un zeltu turpmākajos gados veicināja jauna laikmeta veidošanos Āfrikas vēsturē. Eiropiešu nesagatavotība smagajiem apstākļiem (tropiskajām slimībām, īpaši malārijai), kā arī grūtības iekļūt iekšzemē sākotnēji ierobežoja Eiropas valstu ekspansijas iespējas. Līdz ar to Eiropas kontroli pār tirdzniecību nodrošināja forti piekrastē, kas nodrošināja militāru aizsardzību tirdzniecībai. Līdz 19. gs. vidum dienvidos no Sahāras tuksneša eiropieši tieši pārvaldīja tikai mazāk par 10 % no Āfrikas teritorijas. Viņu zināšanas par Āfrikas valstiskajiem veidojumiem un iekšzemi vispār bija trūcīgas.

No 19. gs. sākuma Eiropas valstu attiecības ar Āfriku sāka strauji mainīties. Lielbritānija aizliedza vergu tirdzniecību, kas radīja plašas pārmaiņas politiskajā un saimnieciskajā attīstībā. Lielbritānijā, Nīderlandē un citur Eiropā strauji attīstījās industriālā revolūcija. Pateicoties jaunajām tehnoloģiskajām iespējām strauji attīstījās tirdzniecība. Piemēram, strauji augošajai tekstilrūpniecībai Anglijā bija nepieciešama kokvilna, palmu un zemesriekstu eļļa mašīnu lubrikācijai milzīgos daudzumos. Arī tirgotāji meklēja jaunus noieta tirgus saražotajiem produktiem. Industriālā revolūcija deva Eiropas armijām iespēju nosūtīt labi apbruņotus karavīrus uz jebkuru vietu pasaulē relatīvi īsā laikā. Ložmetēji un automātiskie ieroči ļāva nelielam karavīru skaitam pieveikt daudzskaitlīgus, taču tehnoloģiski vājāk nodrošinātus pretiniekus. Medicīniskie atklājumi, pirmkārt, hinīna pielietošana pret malāriju, ļāva eiropiešiem ieceļot Āfrikas iekšzemē. Līdz ar to Eiropas valstīm radās priekšnoteikumi dibināt kolonijas Āfrikā, pateicoties arī tehnoloģiskajam pārsvaram, koloniju iegūšana kļuva par ārpolitikas sacensības sastāvdaļu.

Jau 19. gs. 70. gados eiropieši uzsāka plašas pētniecības ekspedīcijas, lai vairāk uzzinātu par Āfrikas iekšzemi, tās dabu (īpaši lielāko upju izteces), potenciāli iegūstamajiem resursiem un vietējo valstu spēku samēriem. Belģijas karalis Leopolds II (Leopold II) apmaksāja ekspedīciju Kongo upes ielejā un lika pamatus karaliskajai kolonijai; līdzīgu izpētes darbu šajā reģionā veica arī Francija. Britu valdība sponsorēja Sesila Roudsa (Cecil Rhodes) ekspedīciju, kas tika uzsākta Dienvidāfrikā, bet virzījās tālāk uz ziemeļiem tagadējās Zimbabves un Zambijas teritorijā, pietuvojoties Kongo reģionam.

Otomaņu Impērijas autonomās Ēģiptes valdnieks Ismaīls pašā (arābu إسماعيل باشا) uzsāka Suecas kanāla rakšanas darbus, ko finansēja britu un franču bankas, bet naudas trūkuma dēļ bija spiests pārdot lielu daļu akciju britiem, kas savukārt veicināja šo britu izpētes aktivitātes Sudānā. Šādas Eiropas valstu aktivitātes radīja priekšnoteikumus potenciālai eiropiešu interešu sadursmei Āfrikā. 

Lai atrisinātu šīs sacensības rezultātā radušās problēmas, Vācijas kanclers Oto fon Bismarks (Otto Eduard Leopold von Bismarck–Schönhausen) 1884.–85. gadā sasauca starptautisku konferenci Berlīnē. O. fon Bismarkam pašam maz interesēja kolonijas, bet viņs vēlējās iegūt slavu un starptautisku atzinību, būdams vidutājs starptautiska mēroga problēmu risināšanā. Konferencē Eiropas valstis pieņēma pamatlīnijas koloniju izveidošanai. Lai nerastos militāri konflikti, tika izlemts iepriekš informēt citas valstis par koloniju izveides plāniem un mierīgā ceļā jau iepriekš izšķirt domstarpības. Berlīnes konferencē arī izlēma, ka teritoriju uz dienvidiem no Kongo upes atzīt par Kongo Brīvvalsti – Beļģijas karaļa privātu koloniju. Kopumā Berlīnes konference ir uzskatāma par “Cīņas par Āfriku” nozīmīgāko politisko notikumu un kulmināciju.

Pēc Berlīnes konferences ātrā tempā gandrīz visa Āfrika nonāca Eiropas pakļautībā. Gandrīz visas jaunās kolonijas tika nodibinātas militāras iejaukšanās rezultātā, sakaujot vietējos valstiskos veidojumus. Daudzos gadījumos iekarošanas militārās operācijas atgādināja slaktiņus. Tehnoloģiskā pārsvara priekšā vietēji iedzīvotāji centās piemēroties un rast labākos izdzīvošanas apstākļus jaunajā iekārtā. Vietējie līderi sāka sadarboties ar iekarotājiem un tika akceptēti kā vietējie teritorijas cilšu vadoņi netiešās valdīšanas sistēmās (visbiežāk izmantoja briti), vai kā administratori franču koloniālajā sistēmā. Bieži, jau dažus gadus pēc koloniju izveides, gandrīz visās kolonijās notika iedzīvotāju sacelšanās, tomēr milzīgais tehnoloģiskais pārsvars ļāva saglabāt eiropiešu varu. Herero karš un Madžimadži sacelšanās Vācu Āfrikas kolonijās, iespējams, bija visvērienīgākās, taču arī tās tika plaši un nežēlīgi apspiestas.

Tikai trīs Āfrikas valstis saglabāja neatkarību “Cīņas par Āfriku” laikā. Libērija, maza valsts Rietumāfrikas krastā, tika nodibināta 1847. gadā Amerikas Savienoto Valstu (ASV) vergu pārcelšanās uz Āfriku kampaņas laikā. Libērijas ciešie sakari ar ASV šo valsti pasargāja no eiropiešu iebrukuma. Abesīnija, sena kristiešu monarhija, arī nezaudēja neatkarību šajā koloniālisma vilnī. Otrā pasaules kara priekšvakarā Itālija Benito Musolini (Benito Mussolini) vadībā uzbruka Abesīnijai un okupēja tās zemi, taču pēc Itālijas sagrāves tā neatkarību atguva. Āfrikas austrumu krastā, mūsdienu Somālijas teritorijā, musulmaņu valsts līderi eiropiešu centieniem pakļaut teritoriju pretojās līdz pat Pirmā pasaules kara nogalei, kad to iekaroja briti.

Gandrīz visas lielākās Eiropas valstis, arī dažas nelielas valstis, piedalījās “Cīņā par Āfriku”, tas ir, sacensībā par kolonijām Āfrikā. Galvenās ieguvējas bija Britu Impērija un Francija (abām piederēja kolonijas dažādās Āfrikas daļās). Vācijai, Portugālei un Beļģijai (sākumā Beļģijas karalim) bija kolonijas, kuru platība ievērojami pārsniedza šo valstu teritoriju. Kolonijas Āfrikā ieguva arī Spānija un Itālija. Pēc Pirmā pasaules kara Tautu Savienība atņēma kolonijas kara zaudētājām Vācijai un Itālijai un Tautu Savienības mandātu teritorijas statusā nodeva tās kara uzvarētājiem. Lai gan līdz ar to administratīvi teritoriju pārraudzībā pastāvēja atšķirība, patiesībā šīs teritorijas tika pārvaldītas kā visas pārējās kolonijas. Likumsakarīgi, ka mandātteritoriju izveidošanas gaita tiek iekļauta “Cīņas par Āfriku” laikmetā.

”Cīņa par Āfriku” ne tikai izmainīja Āfrikas teritoriālo sadalījumu, bet arī izraisīja gan atbalstu, gan arī kritiku visās Eiropas zemēs. Koloniālisma atbalstītāji ticēja, ka kolonijas iegūšana un uzturēšana nesīs daudzveidīgus ieguvumus impērijai (vēlāk metropolei, jēdziens “metropole” kļuva pazīstams kā apzīmējums Eiropas zemei, kam piederēja kolonijas), t. sk. garantējot stratēģiski svarīgu teritoriju, nepieciešamus elementus tirdzniecības un industrializācijas attīstībai, iespējamu darbaspēka un bruņoto spēku personāla papildinājumu.

Par ārpolitisku ieguvumu tika uzskatīts arī fakts, ka konkurējošām Eiropas valstīm vairs nebija iespējams iegūt jaunas kolonijas. No morālas puses, koloniālisma atbalstītāji uzsvēra, ka koloniālisms sniedza dažādus labumu Āfrikas iedzīvotājiem – misionāri izplatīja kristietību, tika nodrošināta moderno Eiropas tehnoloģiju un medicīnas atklājumu, modernas izglītības sekmēšana Āfrikā un līdz ar to iespējas lielākai pārticībai vietējiem iedzīvotājiem. Bieži vien viedoklis, ka šos labumus afrikāņiem sniedza eiropieši kolonizācijas apstākļos, tika dēvēts par “balto cilvēku nastu” (white man’s burden). Tas lika domāt par eiropiešu pašuzupurēšanos Āfrikas attīstības labā. Tomēr pārsvarā tas palika tikai tukšs apgalvojums, kam bija maz sakara ar reālo dzīvi Āfrikā un bieži tika izmantots par attaisnojumu kolonizācijai.

 ”Cīņas par Āfriku” fenomens izpelnījās Eiropā arī asu kritiku. Politiķi un ekonomisti apšaubīja saimniecisko labumu un pelņu no kolonijām un rēķināja, ka koloniju iekarošanas un uzturēšanas izdevumi bija lielāki nekā iegūtie labumi. Citi uzskatīja, ka Āfrikas teritoriju stratēģiskā nozīme bija pārspīlēta un varēja kalpot par pamatu konfliktiem starp Eiropas valstīm, kas varētu pāraugt pasaules karā. Kritiķi jau no procesa pirmajiem gadiem uzsvēra atšķirību starp eiropiešu solījumiem un ideāliem un praktisko varas realizāciju kolonijās. Kolonizācijas sākumā izveidojās plašas humanitāras kampaņas, kuru mērķis bija vērst sabiedrības uzmanību uz necilvēcīgo kolonizatoru rīcību kolonijās (īpaši starptautisko mediju kampaņa pret dabīgās gumijas ražošanas sistēmu Kongo Brīvvalstī). Eiropas protestu rezultātā koloniālie režīmi brīžiem bija spiesti mainīt savu rīcību. Citkārt koloniālo režīmu politikas izmaiņas radīja protesta viļņi Āfrikā, kas turpinājās līdz pat neatkarības pasludināšanai bijušajās kolonijās un arī pēc tam.

Lai gan Kārlis Markss (Karl Heinrich Marx) mira pirms “Cīņas par Āfriku” būtiskās Berlīnes konferences, sociālisti drīz pievērsās skaidrojumam, ko jaunā koloniālā sistēma nozīmēja Eiropas strādnieku kustībai. Tomēr visietekmīgāko teoriju izstrādāja Krievijas komunistu līderis Vladimirs Ļeņins (Владuмир Ильuч Лeнин) darbā “Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija” (Империализм, как высшая стадия капитализма. Популярный очерк, 1916).

Viņu ietekmēja ātrais temps koloniju sagrābšanā, Eiropas valstu sacensība un saimniecisko labumu izmantošana. V. Ļeņins papildināja K. Marksa teoriju par kapitālisma attīstību. V. Ļeņins uzskatīja, ka “Cīņa par Āfriku” liecināja par to, ka kapitālistiskā pasaule tuvojas galam: finanšu kapitālu, monopoluzņēmumus un lielvalstu politiku uz priekšu virzīja koloniālisma impulss un vismaz pašā sākumā milzīgo peļņu no Āfrikas izlaupīšanas izmantoja, lai nepieļautu iekšējo nemieru izplešanos Eiropā. Viņš ticēja, ka ar koloniālisma rezultātā iegūtajiem saimnieciskajiem labumiem nepietika un koloniju pārdale kalpoja par vienu no Pirmā pasaules kara cēloņiem. V. Ļeņins uzskatīja, ka, sabrūkot koloniālisma sistēmai, sabruks arī visa kapitālistiskā iekārta. No tā izrietēja komunistu un vēlāk Padomju Sociālistisko Republiku Savienības atbalsts antikoloniālām kustībām visā pasaulē. V. Ļeniņa teorija pēc Otrā pasaules kara ietekmēja arī daudzu ekonomistu un politologu (piemēram, pasaules sistēmas un atkarības teorijas teorētiķus) uzskatus par attiecībām starp modernizētajām, industrializētajām rietumu valstīm un pārējo pasauli.

Kongo Brīvvalsts attēlota Džozefa Konrada (angļu Joseph Conrad, poļu Józef Teodor Konrad Korzeniowski) romānā “Tumsas sirds” (Heart of Darkness, 1899). “Cīņa par Āfriku” ir pamats arī daudziem citiem literatūras darbiem, piemēram, Činua Ačebe (angļu Chinua Achebe) “Sabrukums” (Things Fall Apart, 1958), Ngugi va Thiongo (kikuju Ngũgĩ wa Thiong'o) “Abos krastos” (The River Between, 1965); Ferdinands Leopolds Oiono (franču Ferdinand Léopold Oyono) “Kalpotājs” (Houseboy, 1956). Āfrikas iekarošana attēlota spēlfilmās, piemēram, “Zulusi” (Zulu, režisors Sajs Endfīlds, Cy Endfield, 1964); “Zulusu rītausma” (Zulu Dawn, režisors Daglass Hikokss, Douglas Hickox, 1979); “Četras spalvas” (The Four Feathers, režisors Šekars Kapurs, Shekhar Kapur, 2002).