Tās ir tiesības nodibināt juridiski saistošu savienību, tradicionāli ar mērķi izveidot ģimeni starp vīrieti un sievieti.

Šo tiesību apjoma regulējums starptautiskajos cilvēktiesību instrumentos ir atšķirīgs. To pamatu veido laulības noslēgšana un ģimenes izveidošana, taču pie tām ir pieskaitāma arī personas brīvas gribas respektēšana, ģimenes aizsardzība, kā arī pušu līdztiesība, stājoties laulībā, laulības laikā un pēc tās šķiršanas. Tiesības stāties laulībā neietver tiesības uz laulības šķiršanu.

Tiesības stāties laulībā valstis var ierobežot ar likumu, piemēram, nosakot minimālo vecumu laulības noslēgšanai, aizliedzot bigāmiju vai poligāmiju. Starptautiskie cilvēktiesību standarti neuzliek valstīm pienākumu tiesības stāties laulībā attiecināt uz viena dzimuma personām, kā arī to neaizliedz. Mūsdienās plaši izplatītas tādas globālas problēmas kā piespiedu, viltus un bērnu laulības.

Vēsturiski tiesību stāties laulībā attīstību noteica nepieciešamība veicināt sieviešu vienlīdzību ar vīriešiem. Līdz Otrajam pasaules karam šīs tiesības gandrīz nebija nostiprinātas valstu konstitūcijās. Šobrīd tiesības stāties laulībā nostiprinātas Apvienoto Nāciju Organizācijas (United Nations) un reģionālajos cilvēktiesību pamatdokumentos (tiesības uz dzīvību). Kopš 1998. gada (ar grozījumiem 2005. gadā) tiesības stāties laulībā nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmē.