E. Vērpe uzskata sevi par gleznotāju, un mākslas darba radīšanas procesā viņam vienlīdz svarīga ne tikai paustā doma, bet arī novatoriski eksperimenti ar izteiksmes līdzekļiem: krāsu, faktūru un dažādiem materiāliem. Kopš 2002. gada kā Valsts Kultūrkapitāla fonda direktors E. Vērpe mērķtiecīgi darbojas, lai viņa vadītā iestāde piesaistītu, pārvaldītu un sadalītu līdzekļus Latvijas kultūras projektu īstenošanai un radošo cilvēku atbalstam.

E. Vērpe dzimis celtniecības darbu vadītāja Haralda un grāmatvedes Ausmas ģimenē. Sieva gleznotāja Sandra Krastiņa. 1965.-1969. gadā mācījās Rīgas 4. pamatskolā, no 1969. līdz 1976. gadam – Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (JRRMV). 1981. gadā E. Vērpe beidza Latvijas Mākslas akadēmijas gleznotāja Edvarda Grūbes vadīto Pedagoģijas nodaļu (diplomdarba vadītāja Inta Celmiņa).

No 1981. līdz 1993. gadam E. Vērpe strādāja par JRRMV pedagogu, no 1996. līdz 2002. gadam bija Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas koledžas direktors (no 2016. gada Nacionālā Mākslu vidusskola / Jaņa Rozentāla mākslas skola). Vienlaikus mākslinieks darbojās kā TV raidījuma “Cope” autors un producents (Vides filmu studija, 1996-2006). 1998.-2000. gadā E. Vērpe bija VAS “Kultūrkapitāla fonds” padomes loceklis, vizuālās un fotomākslas ekspertu komisijas priekšsēdētājs, bet no 2002. gada – Valsts Kultūrkapitāla fonda direktors. No 1983. gada viņš ir Latvijas Mākslinieku savienības biedrs.

1980. gadā E. Vērpe sāka piedalīties izstādēs ar klusajām dabām, kurās izceltas tonālās attiecības, eļļas krāsas slāņa faktūra un plaši otas vēzieni (“Klusā daba ar tējkannu”, 1987; “Raža”, 1984; “Uz lauka”, 1984). Šajā laikā iedvesmas avots bija itāliešu gleznotāja Džordžo Morandi (Giorgio Morandi) niansētās klusās dabas. Priekšmetu uzstādījumi ar laiku pārtapa sacerētās kompozīcijās ar dažādiem objektiem uz gaišā tālē perspektīvā aizejošas pamatnes (“Mols”, 1985). Kopā ar domubiedriem Ievu Iltneri, Sandru Krastiņu, Jāni Mitrēvicu, Ģirtu Muižnieku un Aiju Zariņu sevi spilgti apliecina izstādē “Daba. Vide. Cilvēks” (1984, Pēterbaznīca), kopprojektā, kura pamatā bija instalācija par Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci) sienas gleznojuma “Svētais vakarēdiens” tēmu. E. Vērpe gleznojis portretus un figurālas kompozīcijas (“Madonna ceļā”, 1985; “Pēc darba”, 1984; “Jukums Vācietis”, 1981), taču viņam pašam svarīgāks likās 20. gs. 80. gadu beigu stagnācijas laika drūmo izjūtu un sociālpolitiskā noskaņojuma atspoguļojums. Virzība uz izteiksmes ekspresivitāti un saturisko simbolismu tika vērsta pret padomju iekārtas žņaudzoši nospiedošo raksturu. Kompozīcijā “Pavasaris” (1987) apzāģētais koks tomēr spēj augt cauri metāla režģim, savukārt vārti kā ieeja kapsētas mūžīgajā naktī (“Vārti”, 1988) ved uz nekurieni, uz dziļu tumsu. Kopējās tēmas ietvaros tapa gleznojumi ar durvīm, kuras atverot priekšā ir ķieģeļu mūris (“Durvis”, 1987). Triptihs “Cilvēki nišās” (1988) ar mūra iedobumos iesprostotām, salauzītām figūrām simbolizē ieslēgtības žņaugus. Glezna “Bēglis” (1989), kurā rokraksts mainījies neoekspresionisma virzienā, atspoguļo autora tābrīža izjūtas, ka vai nu jābēg no draudīguma, vai pret to jācīnās. Savukārt groteskās kailās figūras (“Karalis”, 1988) un to nežēlīgais kautiņš par varu (“Cīņa”, 1989) liecina, ka arī mūsdienās šī cīņa nav zaudējusi aktualitāti.

80. gadu beigās sākās jauno latviešu mākslinieku iziešana pasaulē, un par nopietnu pavērsienu kļuva skate “Posttradicionālisms. Latvijas PSR jauno mākslinieku grupas darbu izstāde” (Пострадиционализм. Выставка работ группы молодых живописцев Латвийской ССР) Maskavas Centrālajā mākslinieku namā (Центральный дом художника). E. Vērpe tur eksponēja ekspresīvo figurālo ciklu, bet īpašu ievērību guva “Klusā daba” (1987) ar gružiem uz baltu silikāta ķieģeļu sienas fona, kam blakus uz grīdas atrodas padomju dzīves kontekstā izaicinoša instalācija ar būvniecības atkritumu kaudzi. 1989. gadā Eduarda Nahamkina (Eduard Nakhamkin) galerijā Ņujorkā E. Vērpe piedalījās izstādē “Mūsdienu padomju gleznotāji no Rīgas” (Contemporary Soviet Painters from Riga). 1990. gadā akcija “Maigās svārstības” saistījās ar ideju, ka māksliniekiem vajadzētu gleznot veselu mēnesi uz vietas izstāžu zālē “Latvija”. E. Vērpe radīja ciklu “Cilvēki nišās” ar piecpadsmit sastingušiem mūmiju tīstokļiem, no kuriem 1994. gadā dzima nākamais cikls “Zivis”. Zivs lakoniski izteiksmīgā forma saistās ar jaunu virsmas apdari – eksperimentālu autortehniku, kurā valda dažādu materiālu savienojuma nejaušības, speciāli apstrādāts papīrs, akrila kārta, eļļas krāsas lazējumi, nožuvušā slāņa slīpējumi ar smilšpapīru un atkal lazējumi (“Zivs ar nimbu”, 1991; “Zivs pie spoguļa”, 1991–1997). Variējot virsmas apdari, panākts iespaids par kādu noslēgti eksistējošu pirmtelpu, kas pastāvējusi jau pirms gleznas autora līdzdalības.

2017. gadā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē E. Vērpe izstādē “Interešu konflikts” atgriežas pie ideālās formas idejas. Zivij ir dabas dots veidols, bet ložu, mīnu, raķešu ideālo formu cilvēks veidojis, lai nekļūdīgi iznīcinātu mērķi. Izstādē autors izmanto Krievijas Federācijas Bruņoto spēku munīciju apzīmējumu un kritušo apzīmējumu. Milzīgās melni baltā sienas (8x3 m) 200 vienības simbolizē kritušos kareivjus (“Gruz 200” (Krava), 2016–2017), bet rūsas krāsas paneļi (GRUZ 100) – patronu siluetus. Vizuāli iespaidīgā kompozīcija atklāj mūsdienu kara traģismu, totālo iznīcību un neskaitāmus upurus.

E. Vērpes darbi atrodas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijā, Tretjakova mākslas galerijā Maskavā (Государственная Третьяковская Галерея), kā arī privātās kolekcijās Latvijā, Krievijā, Igaunijā, Norvēģijā un Amerikas Savienotajās Valstīs.

E. Vērpes glezniecībā pārliecinoši atklājas mākslinieka sūtības pamatvērtības, kas balstās uz spēcīgas radošas personības un izteiksmes līdzekļu meklējumu vienību. Vairākus gadus nākas atteikties no radošā aicinājuma, izcīnot un realizējot Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolas jaunās ēkas rekonstrukciju, kā arī pilnveidojot pedagoģisko kvalitāti mūsdienīgā virzienā un pilnīgi no jauna ieviešot digitālās apmācības programmu. Savukārt, vadot radošiem cilvēkiem nozīmīgo Valsts Kultūrkapitāla fonda darbību cauri problemātiskām finansiālām situācijām, E. Vērpe apliecinājis sevi kā sabiedriski nozīmīgu un valstiski domājošu personību.

1985. gadā E. Vērpem piešķirts diploms 3. Baltijas republiku jauno mākslinieku tēlotājas mākslas triennālē “Jaunība ’85” Viļņā, 1988. gadā – diploms 4. Baltijas republiku jauno mākslinieku tēlotājas mākslas triennālē “Jaunība ’88” Viļņā, 2001. gadā – Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balva, 2001. gadā – Latvijas Mākslinieku savienības gada balva (kopā ar J. Mitrēvicu).