Stāsts “Bāris” ir viens no nozīmīgākajiem J. Neikena sacerējumiem. Autora nolūks ir ar literārā darba starpniecību pievērst uzmanību audzināšanas jautājumiem, tomēr stāsta vērtība ir dzīvi tēlotajos notikumos un raksturos, dabiskajā valodā, kam bija svarīga nozīme rakstniecības attīstībā. Stāstā “Bāris” līdzās dažiem citiem J. Neikena darbiem atklājas agrīnas reālisma iezīmes latviešu literatūrā.

Stāsta sižetiskais risinājums tiek uzsākts brīdī, kad mirst centrālā tēla, zēna Pēterīša jeb Pēča, tēvs, pēc profesijas kalējs, atstājot dēlu savas sievas uzraudzībā un apgādībā. Kalējiene solās nerimstoši rūpēties par zēnu, kurš ir vienīgais no ģimenes pieciem bērniem, kurš palicis dzīvs. Pārspīlētās rūpes izpaužas zēna lutināšanā un izdabāšanā dažādām iegribām. Kad Pēcis tiek nodots ganos pie saimnieka Kaķīša, viņam, pie grūtībām nepieradušam, klājas ļoti smagi. Apgrūtinoša ir agrā celšanās rītos, uzmanība, ko pastāvīgi prasa gana pienākumi, tāpat grūti nākas izvairīties no nedarbiem, uz kuriem Pēci pamudina otrs gans – Jēcis. Kad ganu gaitas beigušās ar neveiksmi, par Pēci kādu laiku rūpējas vecāmāte. Viņa gan apmetusies uz dzīvi pie sava mirušā dēla, kalēja brāļa, tomēr nāk Pēterīša mātei talkā. Tad māte aizved Pēterīti skolā, turklāt pati seko viņa pirmajām gaitām, taču Pēcis nespēj sadzīvot ar skolas prasībām un skolotāja attieksmi, tāpat arī ar zēniem, kuri jau saraduši savā starpā un uz jaunpienācēju raugās ar neslēptu nicinājumu. Lai sniegtu Pēcim iespēju apgūt dzīvei noderīgas iemaņas, viņš tiek sūtīts amata mācībā pie skrodera Klib’-Anča, tomēr ar nepieciešamo prasmju apguvi pavisam nesekmējas. Visbeidzot, māte piekrīt, ka dēls uzņemtos tēva aroda turpinājumu, un viņš ar kāda zeļļa palīdzību uzsāk darbu smēdē cerībā ātri kļūt šajā amatā patstāvīgs. Tomēr zellis Cange izrādās nepastāvīgs vieglas dzīves meklētājs, kurš savu laiku labprātāk pavadā krogā un kāršu spēlē nekā darbā. Pēterītim neveiksmīga ir arī atkārtota satikšanās ar Jēci, kurš kļuvis par izmanīgu jaunekli un veikli tiek pie viltotas naudas, kas tūdaļ arī tiek naski iztērēta. Kad blēdība atklājas, Pēcis kā līdzatbildīgais nonāk cietumā un pēc atbrīvošanas kauna izjūtas dēļ kopā ar citiem laimes meklētājiem dodas uz Krieviju. Viņam neveicas arī tur, un stāsta beigās Pēcis raksta vēstuli uz mājām, kurā izsūdz savu likteni, izsaka netiešu cerību uz naudu, ko viņam varētu atsūtīt atceļam, un nodēvē pats sevi par pazudušo dēlu. Tomēr viņa māte ir jau mirusi, un vairs nav neviena, kas būtu ieinteresēts, lai Pēcis atgrieztos mājās.       

Stāstā “Bāris” rakstnieks radījis spilgtus un iezīmīgus raksturus. Visplašāk atveidots centrālais tēls, Pēcis, kurš tēlots dažādās situācijās un saskarsmē ar atšķirīgiem cilvēkiem. Rakstnieks nenoliedz zēna spējas, taču atklāj, ka viņa raksturs tiek sabojāts vispirms ar mātes pārlieku piekāpšanos zēna prasībām, pēc tam ar pārbaudījumiem, pie kuriem Pēcis nav pieradis. Gan ganu gaitās, gan skolā, gan amata mācībā, gan uzsākot patstāvīgu kalēja darbu, viņš nokļūst nelabvēlīgu cilvēku ietekmē, kurai pārāk viegli pakļaujas. Pēča māte vienmēr cenšas zēnam palīdzēt un viņu atbalstīt, tomēr šīs rūpes ir pārspīlētas un veido nepareizu dzīves izpratni, kā arī liedz Pēcim nostāties pašam uz savām kājām. Vecāsmātes attieksme ir lietišķāka, viņa nopietni sarunājas ar zēnu, vēsta viņam Bībeles līdzības un citus stāstus, kas zēnam ir interesanti un atklāj arī morāles mācības, tomēr svarīgākajās situācijās vecāmāte piekāpjas mātei, kura ļauj Pēcim daudz vairāk vaļas. Ganu zēns Jēcis audzis bez vecākiem, pie saimniekiem Kaķīšiem, kuri nav bijuši ieinteresēti zēna rakstura veidošanā. Cīņā par izdzīvošanu Jēcis jau agri ir samaitāts, kas atklājas arī saskarsmē ar Pēterīti. Vispirms viņš izviļ Pēcim līdzi doto pārtiku un mantas, tad samāca uz blēņām, arī meliem un nepaklausību, vēlāk iesaista negodīgos darījumos, kas noved abus cietumā. Kaķītis un viņa sieva tēloti kā saimnieki, kuriem rūp savs labums un kuri nepievērš nekādu uzmanību zēnu dzīves apstākļiem, toties pie pirmās izdevības ir gatavi viņus sodīt. Labas audzināšanas principu rosinātājs ir mežsargs, Pēča krusttēvs un viņa mātes brālis, taču arī viņš praktisku palīdzību māsas ģimenei, kas pēc apgādnieka nāves nonākusi materiālās grūtībās, nesniedz. Skolotājs pret izlutināto zēnu izturas ar diezgan lielu ironiju, viņš neparāda arī individuālu pieeju un iejūtību audzināšanas procesā. Stāstā tēlotais vācu zellis Cange ir samaitāts cilvēks, kura ietekmē Pēcis pavisam noiet no ceļa.

Stāsts “Bāris” veidots, pievēršot uzmanību spilgtākajām situācijām Pēča dzīvē un notikumu neizbēgamajam ritējumam pretī dramatiskam atrisinājumam. Autors spējis sniegt rosinošu ieskatu tēlu psiholoģijā un raksturos, lielā mērā ļaujot viņiem atklāties darbībā un dialogos. Vēstītāja teksts aizņem salīdzinoši nelielu vietu, ar to galvenokārt tiek īsi iezīmēta situācija, kurā tēli konkrētajā brīdī atrodas, savukārt attiecības uzskatāmi atklājas viņu rīcībā un sarunās.   

Stāsts “Bāris” publicēts J. Neikena vadītajā laikrakstā “Draugs un Biedris” 1866. gada 1.–19. numurā. Tas iekļauts Teodora Zeiferta sastādīto J. Neikena “Izlasītu rakstu” 1. sējumā 1897. gadā, “Kopotu rakstu” 1. sējumā 1923. gadā, Alfrēda Gobas sakārtotajos J. Neikena “Rakstos” 1924. gadā, atkārtoti iespiests atsevišķos izdevumos un kopkrājumos. Apgādā “Liesma” 1976. gadā Rīgā stāsts “Bāris” publicēts četrdesmit tūkstošu eksemplāru metienā, tomēr tajā autora teksts vietām īsināts.

J. Neikena literārajos darbos 19. gs. 60. gados veidojās pirmās reālisma iezīmes latviešu rakstniecībā, no tām īpaši izceļama sadzīves situāciju un dialogu konkrētība. Stāsts “Bāris” ievadīja latviešu rakstniecībā pazudušā dēla tematiku. 19. gs. 80. un 90. gados to attīstīja un izvērsa Apsīšu Jēkabs stāstos “Pie pagasta tiesas” (1885) un “Pazudušais dēls” (1891), Rūdolfs Blaumanis novelē “Pērkoņa negaiss” (1887) un bēdu lugā “Pazudušais dēls” (1893).   

J. Neikena stāstu “Bāris” skatu lugā piecos cēlienos ar nosaukumu “Pēcis” pārstrādājis Fricis Krastiņš, tā iespiesta 1905. gadā Valmierā, vēlāk atkārtoti.

1933. gadā Anša Gulbja apgādā publicēts stāsta “Bāris” dramatizējums astoņās ainās skolēnu teātriem, ko veidojis K. Brants.