J. Neikens ir nozīmīgs 19. gs. otrās puses rakstnieks un sabiedriskais darbinieks. Viņa uzmanības centrā bija latviešu tautas saimnieciskā un morālā attīstība, kuras pamatus viņš saskatīja izglītībā, neatlaidīgā un lietderīgā ikdienas darbā un dievbijībā. Dzīvē gūtās atziņas J. Neikens ietvēra arī savos literārajos darbos, galvenokārt īsprozā. Tajos atklājas rakstniekam piemītošā novērošanas spēja un iezīmējas saistoši raksturi. 

Rakstnieks dzimis hernhūtiešu dzimtā, no vecākiem guvis svarīgus reliģiskus un ētiskus iespaidus. No 1838. gada līdz 1841. gadam J. Neikens mācījās Limbažu apriņķa skolā, savukārt no 1843. gada līdz 1846. gadam – Jāņa Cimzes skolotāju seminārā Valmierā. No 1852. gada līdz 1856. gadam viņš studēja dabaszinības un teoloģiju Tērbatas universitātē (mūsdienās Tartu universitātē; Tartu Űlikool). Studiju laikā pievienojies studentu korporācijai “Livonia”.

1846. un 1847. gadā J. Neikens strādāja par palīgskolotāju Valmieras draudzes skolā, 1848. gadā bija direktora palīgs J. Cimzes skolotāju seminārā, bet vēlāk – mājskolotājs mācītāja Ferdinanda Valtera (Ferdinand Walter) ģimenē Valmierā. Viņš sagatavoja vācu valodas mācību grāmatu latviešiem (1. daļa 1850. gadā, 2. daļa 1859. gadā) un strādāja pie latviešu-vācu vārdnīcas, kas palika nepabeigta. Pēc universitātes beigšanas J. Neikens gadu pavadīja pie F. Valtera kā palīgmācītājs Valmierā, pēc tam no 1857. gada bija mācītājs Dikļos. 1863. gadā viņa pārraudzībā kā laikraksta “Latviešu Avīzes” pielikums aizsākts laikraksts “Ceļa Biedris”, no 1865. gada līdz 1867. gadam tas tika publicēts kā pastāvīgs izdevums ar kristīgi nacionālu ievirzi. No 1864. gada līdz 1866. gadam rakstnieks bija 1824. gadā dibinātās Latviešu literārās (draugu) biedrības (Lettisch-literärische Gesellschaft) Vidzemes nodaļas vadītājs, izcēlās kā aktīvs skolu darbības veicinātājs, no 1866. gada pildīja Valmieras iecirkņa skolu pārrauga pienākumus. 1864. gadā J. Neikens organizēja pirmos latviešu novada dziesmu svētkus Dikļos. No 1867. gada viņš bija Umurgas draudzes mācītājs.

J. Neikena literāro darbu centrā ir ētiskas problēmas, kas saistītas ar cilvēka personības veidošanos, indivīda vietu un lomu sabiedrībā. Izvēlētos sižetus rosinājuši konkrēti sadzīves vērojumi, un arī šī iemesla dēļ rakstnieks savā prozā ietvēris audzinošus vērtējumus un vispārinājumus, ko parasti izsaka kāda no stāsta personām, nereti izmantojot Bībeles līdzības. Raksturīgs arī retorisku jautājumu izmantojums, tādējādi tieši uzrunājot lasītāju. Realitātes un literārā teksta saikni atklāj autora komentāri viņa darbu pirmpublikācijām laikrakstā “Ceļa Biedris”, kur iespiesti visi nozīmīgākie stāsti. J. Neikena prozas dzīvotspēju noteikusi psiholoģisko tēlojuma niansētība un tautā noklausītās valodas izmantojums. Literāro darbu stils ir kodolīgs, kompozīcija koncentrēta, pievēršoties atsevišķām veiksmīgi izvēlētām situācijām. Autora vēstījums ir dinamisks, izcelti personu dialogi, kuros visspilgtāk atklātas viņu rakstura iezīmes. Stāstu centrā galvenokārt ir latviešu lauku ļaudis, kuru labklājības stāvoklis ir visai dažāds. Pirmajā iespiestajā stāstā “Vai pamātei nav grūti?” (1863) J. Neikens pievērsies jaunas kalpones izvēlei labāk nodrošinātas dzīves dēļ iziet par sievu pie vecāka saimnieka, atraitņa, kā arī problēmām, ko šis solis rada saskarsmē ar vīru un viņa pieaugušajiem bērniem. Stāstā “Vai devītais bauslis vēl spēkā?” (1863), kur pretstatīti divi zemnieki, godprātīgais Kalniņš un viltīgais Puriņš, kā īpaša vērtība izcelta tikumīgā zemnieka piederība savām mājām un laukiem, kas kļūst par neatņemamu dzīves sastāvdaļu, ievadot nozīmīgu latviešu rakstniecības tradīciju. Pievēršot uzmanību klaušu un rentes saimniecības veida atšķirībām, rakstnieks aktualizējis zemnieku un muižnieku attiecību tiesiskos aspektus. 1863. gadā publicēts arī J. Neikena stāsts “Kam taisnība?”, tas veidots kā vairāki savstarpēji saistīti dialogi, kuru dalībnieki izsaka savu viedokli par svarīgiem latviešu tautas pastāvēšanas un attīstības priekšnoteikumiem. Stāstā “Par Oliņiem” (1865) ievīti populārās literatūras elementi, bagātīgi izmantoti sarežģījumi un pārpratumi, izcelta godīgas dzīves un paaudžu saiknes nozīme. Plašāko ievērību izpelnījies J. Neikena stāsts “Bāris” (1866). Tajā tēlots, kā pēc tēva nāves mātes aplamas audzināšanas rezultātā, nonākot sliktu iespaidu varā, kalēja dēls Pēcis izaug izlutināts, dzīves pārbaudījumiem nesagatavots un tādējādi nokļūst neceļos. Vecāsmātes tēlā iezīmējas sirdsšķīsto ļaužu motīvs, kas vēlāk izvērsts Apsīšu Jēkaba daiļradē. J. Neikens rakstījis arī garīgas dziesmas un laicīga satura liriskus dzejoļus, populāra bijusi aforistiskā četrrinde “Vai tavs mūžs kam lieti der”.

Latviešu rakstniecības attīstībā J. Neikens iezīmējas kā viens no pirmajiem autoriem, kura darbos līdzās didaktiskiem nolūkiem spilgti atklājas radoša mākslinieka talants. Arī rakstnieka laikabiedri un sekotāji, piemēram, Reinis Kaudzīte, Matīss Kaudzīte un Apsīšu Jēkabs, savos sacerējumos risināja morāles problēmas, savukārt idejisko konfliktu attīstība vērojama Andrieva Niedras daiļradē. J. Neikena prozā pirmoreiz izpausmi guva vairāki nozīmīgi sižeti, kuru turpinājums un izvērsums atklājas 19. gs. nogales latviešu literatūrā. Stāstos iezīmējas gan pazudušā dēls motīvs, gan mantisku interešu noteiktu laulību problemātika, gan bagāto un nabago kaimiņu attiecības – tēmas, kas vēlāk radoši attīstītas Rūdolfa Blaumaņa un citu autoru daiļradē. Paliekoša vērtība ir J. Neikena literāro darbu izteiksmes konkrētībai, kas ļāvusi autoram radīt spilgtu liecību par 19. gs. 60. gadu latviešu sabiedrībai raksturīgo ikdienas vidi, raksturiem un attiecībām. J. Neikena darbu izlase Teodora Zeiferta sakārtojumā iznāca 1897. un 1898. gadā. “Kopoti raksti” iespiesti 1923. un 1924. gadā K. Dūņa apgādā Valmierā un Cēsīs. 1924. gadā Cēsīs un Rīgā iznāca J. Neikena “Raksti” Alfrēda Gobas sakārtojumā.

Rakstnieka mantojums īpaši rūpīgi glabāts viņa dzimtajā novadā. Piemiņas akmens J. Neikena atdusas vietā Umurgas kapos uzstādīts 1974. gadā. Pie Umurgas baznīcas 1989. gadā novietota rakstnieka piemiņai veltīta plāksne.

Viena no būtiskākajām J. Neikena personības un daiļrades aktualizācijām 20. gs. otrajā pusē bija 1973. gadā publicētais Zigmunda Skujiņa stāsts “Neikens iet uz Roperbeķiem”, kurā skarta ar rakstnieka dzīvi cieši saistītā latviešu un vācbaltiešu kultūras līdzāspastāvēšanas un konkurences tēma. 2006. gadā Limbažu muzejā tika organizēta piemiņas izstāde “Juris Neikens – savas tautas skolotājs” un zinātniska konference, tās materiāli apkopoti rakstu krājumā. 2018. gadā publicēts Ingunas Baueres biogrāfiskais romāns “Palieku tev uzticams. Juris Neikens”.