J. Pētersona literārās darbības laiks ir 20. gs. pirmā puse. Latviešu rakstniecībā viņš iedibināja salonkomēdijas žanru. Lugas, kas tapušas Latvijas neatkarības periodā, sniedz paliekošu liecību par šī laikposma sadzīves īpatnībām un kultūru. Darbos tēlota pilsoniskā sabiedrība, tai raksturīgais problēmu, ikdienas ieradumu un attiecību loks.

Sākotnējo izglītību J. Pētersons ieguva Bilskas Pauzuļu pagastskolā. Pēc tam, kad ģimene pārcēlās uz netālo Smilteni, viņš mācījās Smiltenes draudzes skolā. Nozīmīgi bija ģimenes ciešie kontakti ar vācbaltiešu literātu Eiženu Bergmani (Eugen Bergmann), kura plašo bibliotēku J. Pētersonam bija iespējams izmantot. E. Bergmanis bija arī aptiekas īpašnieks Smiltenē, pēc viņa ierosinājuma J. Pētersons uzsāka mācības Kārļa Millera reālskolā Cēsīs, kas deva iespēju nokārtot farmācijas mācekļa eksāmenu. No 1898. gada J. Pētersons strādāja par mācekli E. Bergmaņa aptiekā, no 1902. gada dzīvoja Krievijā, kur nokārtoja aptiekāra palīga eksāmenu Maskavā. Strādāja aptiekā Krievijas pilsētās Ostaškovā un Pleskavā, laikā no 1906. līdz 1909. gadam klausījās lekcijas Maskavas Universitātes (Московский университет) Medicīnas fakultātē.

1901. gadā laikrakstā “Vārds” iespiests J. Pētersona pirmais publicētais stāsts “Mātes sirds”. 1906. gadā Pleskavā izrādīta viņa luga “Seklā, pelēkā ikdienība”. Pēc atgriešanās Latvijā 1909. gadā J. Pētersons bija cieši saistīts ar latviešu inteliģences aprindām. Viņš vadīja savu aptieku Majoros, rediģēja satīriskos žurnālus “Dadzis” (1912) un “Lietuvēns” (no 1913. līdz 1915. gadam un 1917. gadā), Pirmā pasaules kara gados darbojās Baltijas bēgļu apgādāšanas komitejā. 20. gs. 20. gados J. Pētersons vadīja spiestuvi, kas viņam nodrošināja labus sadzīves apstākļus, šajā periodā Jūrmalā tika uzcelta plaša ģimenes māja. Tomēr spiestuve 1929. gadā bankrotēja, un J. Pētersons pārcēlās uz dzīvi Rīgā. 20. gs. 30. gados viņš strādāja par tiesu izpildītāju Rīgas apgabaltiesā. 20. gs. 20. un 30. gados J. Pētersona lugas tika regulāri izrādītas Latvijas Nacionālajā teātrī, viņš bija populārs, sabiedrībā labi ieredzēts autors, kura mājās norisa aktīva saviesīgā dzīve.

Rakstnieka daiļrades attīstībā ir divi atšķirīgi posmi. Viņa pirmās lugas – “Seklā, pelēkā ikdienība” ’(1906) un “Sastingušās dvēseles” (1909) – bija sociālas drāmas, kuru notikumi risināti mazpilsētas vidē. Sabiedrības kritika šajos darbos nereti izteikta retoriskā formā, izvērstos personu monologos. Pirmā pasaules kara gados J. Pētersons sarakstīja vairākus īsās formas darbus, kuros dominējošā bija situāciju komika. Lugā “Redaktors Podiņš” (1913) atspoguļota rakstniekam labi pazīstamā preses vide. Satīrā “Ideālā sabiedrība” (1916) notikumi risinās pansijā Jūrmalā. 20. un 30. gadu periodā J. Pētersons sekoja labāko aprindu vēlmei redzēt uz skatuves ar savu dzīvi saistītus notikumus. Rakstnieks izkopa salonkomēdijas žanru, kuram raksturīgas ārēji izsmalcinātas sarunas, kas tomēr bieži slēpj dziļāku interešu trūkumu. 20. gadu vidū tapušajās lugās “Diplomāti” (1926) un “Sieviete ar sešiem prātiem” (1927) akcentēts arī sociālais konteksts, tajās tēloti cilvēki, kas savu pārticību ieguvuši vai nu kara gadu mahinācijās, vai aprēķina laulību rezultātā. Lugās uzsvērta politisko un saimniecisko aprindu kritika, atklājot to rīcību noteicošos savtīgos nolūkus. Tomēr lielākoties autors pret saviem literārajiem tēliem izturējies ar simpātijām, īpaša vieta viņa darbos ir sievietēm, kas nereti izceļas ar apdomību un teicamu cilvēku pazīšanu, tādējādi spējot veikli risināt dažādus konfliktus. Komēdijās “Cilvēki, kas bēg paši no sevis”, “Jauneklis ar sapņainām acīm” (abas 1929. gadā), “Tagad pasaulei jāpārveidojas” (1930), “Pieklīdušais kaķēns” (1931) dominē ģimenes attiecības. J. Pētersona vēlāko gadu lugas “Plaisas parketā” (1936), “Norieta kvēle” (1939) raksturo nostalģiskas intonācijas, rezignācija un smeldze. Tematiski līdzīgi ir J. Pētersona stāsti, kas apkopoti krājumos “Katastrofas bez nāvīgām sekām” (1930) un “Likteņa nerātnības” (1936). 

J. Pētersons mākslinieciski pārliecinoši darbojās salonkomēdijas žanrā, atspoguļojot galvenokārt inteliģences un politisko aprindu dzīvi. Viņa lugām piemīt literāra gaume, tām raksturīgs labvēlīgi ironisks augstākās sabiedrības tēlojums, veikli risināti konflikti, pārliecinoši iezīmēti tēlu raksturi, veidotas paradoksālas situācijas un atjautīgi dialogi.

1930. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī tika svinīgi atzīmēta rakstnieka piecdesmit gadu jubileja. Tomēr J. Pētersona mūža nogali apēnoja traģiskie Otrā pasaules kara notikumi. Viņš bija viens no tiem 189 politiskajiem un kultūras darbiniekiem, kuri 1944. gada martā parakstīja Latvijas Centrālās Padomes Memorandu ar aicinājumu atjaunot Latvijas valstisko suverenitāti. Šī iemesla dēļ pēc padomju karaspēka ienākšanas Latvijā J. Pētersons 1944. gada rudenī tika apcietināts un nosūtīts uz Krieviju, kur ieslodzījuma vietā Kanskā drīz mira.

J. Pētersona lugas 20. gs. pirmajā pusē regulāri iestudētas gan profesionālajos, gan amatieru teātros. Luga “Seklā, pelēkā ikdienība” 1906. gadā uzvesta Pleskavas latviešu teātrī, nākamo darbu “Sastingušās dvēseles” 1909. gadā iestudēja viens no tobrīd nozīmīgākajiem latviešu skatuves kolektīviem – Jaunais Rīgas teātris. Lugas “Cēlie mērķi” (1912), “Redaktors Podiņš” (1913), “Nelaimīgais automobilis” (1914) izrādīja latviešu aktieru kopas Rīgā. Kopš 1924. gada, kad Latvijas Nacionālajā teātrī tika iestudēta J. Pētersona komēdija “Prāta cilvēki”, tajā iestudēti divpadsmit rakstnieka darbi. Vienpadsmit uzvedumus sagatavoja režisors Aleksis Mierlauks, kuram ar J. Pētersonu izveidojās teicama radoša sapratne. Nozīmīgākās sieviešu lomas izrādēs parasti atveidoja aktrise Ludmila Špīlberga, tajās piedalījās plašs aktieru loks. 20. gs. 20. un 30. gados J. Pētersona darbi izrādīti arī Liepājas teātrī, Valmieras teātrī, Jelgavas Latviešu teātrī, Daugavpils teātrī, Ceļojošajā teātrī, Zemnieku drāmas teātrī un citur. 1991. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī režisors Alfrēds Jaunušans iestudēja J. Pētersona komēdiju “Pieklīdušais kaķēns”, papildinot to ar citu rakstnieka lugu motīviem.