Pludmale ir sauszemes daļa, kas viļņu, straumju un vēja ietekmē periodiski applūst. Tai raksturīga iesāļa, mainīga mitruma vide. Pludmali parasti veido viegli izskalojami nogulumieži (smilts, grants, oļi) un gliemežnīcas. Latvijā dominē smilšainas pludmales, kuru kopgarums ir ap 240 km. Sausās pludmalēs dominē skrajš augājs, ko veido kālija sālszāle (Salsola kali), Baltijas šķēpene (Cakile baltica), jūrmalas kamieļzāle (Corispermumintermedium); irdenās smiltis ir dzīvesvieta jūrmalas smilšvabolei (Cicindelamaritima). Zemās pludmalēs raksturīgas mitrummīlošu sugu sabiedrības. Augājs pārsvarā blīvs, dominē krupju donis (Juncus bufonius), ļaunā gundega (Ranunculussceleratus), ūdenspipars (Polygonumhidropiper). Lāmās sastop smilšu krupi (Epidalea calamita). Saskaloto aļģu u. c. sanesumu joslas ir auglīga vide, kur izaug līdz 2 m augstas balodeņu (Atriplex spp.), sūreņu (Polygonum spp.) audzes. Aļģes noārda krastmušas (Ephydridae) u. c. divspārņi. Sanesumos barojas putni, piemēram, tārtiņveidīgo (Charadriiformes) sugas. Latvijā reti ekosistēmu veidi ir akmeņainas un oļainas pludmales.

Mitrāji izplatīti galvenokārt Rīgas līča krastos Bērzciema-Mērsraga un Kuivižu-Ainažu posmā. Tos raksturo zilganā meldra (Scirpus tabernaemontani), jūrmalas gumumeldra (Bolboschoenus maritimus) un parastās niedres (Phragmites australis) augājs.

Reljefa pazeminājumos izveidojas no jūras daļēji norobežotas lagūnu iesāļūdens ekosistēmas ar jūras rupiju (Ruppia maritima), purva diedzeni (Zannichellia palustris), glīvenēm (Potamogeton spp.), mieturaļģēm jeb harām (Chara spp.) un daudzveidīgu putnu faunu. Mitrāji un lagūnas ir vienotā ekosistēmu kompleksā ar piejūras zālājiem.

Kāpu veidošanos nosaka galvenokārt izskaloto smilšu daudzums pludmalē un pastāvīgi valdošo vēju stiprums. Primārajās kāpās notiek aktīva smilšu pārpūšana. Tās iedala embrionālajās kāpās un priekškāpās. Dominē smiltis mīlošas augu sugas: smiltāja kāpuniedre (Ammophilaarenaria), smiltāja kāpukviesis (Leymus arenarius), Baltijas kāpuniedre (Calammophilabaltica), slotiņu ciesa (Calamagrostis epigeios), biezlapainā sālsvirza (Honckenya peploides), neīstā tūsklape (Petasites spurius), čemurainā mauraga (Hieracium umbellatum). Bieži sastopama baltā cielava (Motacilla alba), cilvēka mazskartās vietās ligzdo upes tārtiņš (Charadrius dubius), smilšu tārtiņš (Charadrius hiaticula). Primāro kāpu izplatība saistīta ar smilšaino pludmaļu izplatību. Sekundārajās kāpās smilšu pārpūšana pierimst, sāk veidoties augsne, ieviešas sūnas un ķērpji. Sekundārajās kāpās var būt pelēko kāpu, meža vai zālāja augājs. Pelēkās kāpas ir nosacīti stabilas kāpas, kur dominē sūnas, ķērpji, zemi lakstaugi, sastopami atsevišķi koki un krūmi. Var būt liels īpatsvars sīkkrūmu (šādas kāpas sauc arī par brūnajām kāpām) vai zemo kārklu. Biežāk sastopamie augi: kāpu auzene (Festuca sabulosa), smilts grīslis (Carex arenaria), lauka vībotne (Artemisia campestris), zilganā kelērija (Koeleria glauca), kodīgais laimiņš (Sedum acre), mazais mārsils (Thymus serpyllum), parastā miltene (Arctostaphylos uva-ursi), noras īsvācelīte (Brachythecium albicans), noras vijzobe (Tortula ruralis), purpura ragzobe (Ceratodon purpureus), sirmā sarmenīte (Racomitrium canescens), cetrārijas (Cetraria spp.) un kladonijas (Cladonia spp.). Pelēko kāpu ekosistēmas ir galvenā dzīvotne parkšķim (Psophus stridulus), raibspārnu smiltājsisenim (Oedipoda coerulescens), lielajam mārsilu zilenītim (Maculinea arion), garlūpas racējlapsenei (Bembixrostrata), stepes čipstei (Anthuscampestris), sila cīrulim (Lullula arborea), Šmidela zemeszvaigznei (Geastrum schmidelii), ziemas kātpūpēdim (Tulostomabrumale). Lielākās pelēko kāpu platības ir atklātās Baltijas jūras piekrastē. Mežainās kāpas ietver uz piejūras kāpām attīstījušos mežus, kur kokaudzē dominē parastā priede. Mežainās kāpas ir augšanas vieta retām un aizsargājamām augu sugām: smiltāja neļķei (Dianthus arenarius), meža silpurenei (Pulsatilla patens), staipekņiem (Lycopodium spp.), plakanstaipekņiem (Diphasiastrum spp.). Tās ir nozīmīgas dzīvotnes arī retām putnu sugām – meža balodim (Columba oenas) un sila cīrulim (Lullula arborea), kā arī bezmugurkaulniekiem – skujkoku dižkoksngrauzim (Tragosoma depsarium), priežu sveķotājkoksngrauzim (Nothorhina muricata), lielajam dižkoksngrauzim (Ergates faber) un garlūpas racējlapsenei (Bembix rostrata).

Viens no galvenajiem apdraudējumiem piekrastes ekosistēmu dabiskai funkcionēšanai ir iejaukšanās garkrasta sanešu plūsmā. To izraisa būves jūrā un pašā krastā, piemēram, ostas un moli. Arvien vairāk notiek krasta zemūdens nogāzes pārveidošana, kas negatīvi ietekmē eolās akumulācijas procesus. Negatīvs faktors ir pieaugošais jūras piesārņojums, kas nonāk pludmalē, kāpās. Piekrastes ekosistēmas nodrošina augstvērtīgus atpūtas resursus – tās ir nozīmīga teritorija ūdens sporta veidiem, zvejniecībai, makšķerēšanai, tūrismam.