Latvijā ir piecas cilvēka izveidotas ekosistēmu grupas: tīrumi un dārzi, parki un apstādījumi, ruderālas ekosistēmas, pilsētu un apdzīvotu vietu apbūve, mākslīgas ūdenstilpes un regulētas ūdensteces. Platības ziņā lielākās ir zemkopībai un augļkopībai atvēlētās teritorijas – tīrumi un dārzi. Cilvēka radītajās lauku ekosistēmās, atšķirībā no dabiskajām, raksturīga salīdzinoši zema sugu daudzveidība – parasti dominē viena (graudaugu vai eļļas augu kultūrās) vai dažas (augļu dārzos) sugas. Attiecīgi arī trofiskās attiecības ir vienkāršākas. Tā rezultātā šīs ekosistēmas vairāk pakļautas kaitēkļu masveida savairošanās gadījumiem un slimību izplatīšanās riskiem. Lai to novērstu, cilvēks izmanto palīglīdzekļus (pesticīdus), kā arī veic agrotehniskus pasākumus. Šajās ekosistēmās bez cilvēka audzētās kultūras veidojas arī tiem raksturīgu savvaļas augu, bieži vien nezāļu (piemēram, lielās nātres, Urtica dioica) un dzīvnieku (piemēram, mazā nātru raibeņa, Araschnia levana, nātru raibeņa, Aglais urticae, lielā nātru raibeņa, Vanessa atalanta), sabiedrības, kam būtiska nozīme bioloģiskās daudzveidības uzturēšanā. Tīrumiem un dārziem līdzīgas ekoloģiskās likumsakarības novērojamas arī stādītajos mežos, kuros dominē viena koku suga.
Lauku parki veidojušies galvenokārt muižu centros 18. un 19. gs. Parkos vietējo koku un krūmu stādījumi papildināti ar svešzemju sugām. Vecie dobumainie koki ir nozīmīga dzīves un vairošanās vieta putnu, sikspārņu un bezmugurkaulnieku sugām, piemēram, rūsganajam vakarsikspārnim (Nyctalus noctula), lapkoku praulgrauzim (Osmoderma barnabita). Savukārt pilsētu parkos un apstādījumos dominē zālāji un puķu grupas. Pie šīs grupas pieder arī kapsētas, dendroloģiskie stādījumi, alejas un dzīvžogi.
Pie ruderālām ekosistēmām pieder izgāztuves, atmatas, nezālienes, karjeri, dzelzceļi, ceļi un ceļmalas. Īpaša nozīme ir izgāztuvēm, kas ir daudzu putnu (galvenokārt kaiju, Laridae, un vārnu, Corvidae, dzimtas putnu) koncentrācijas vieta un teicama barošanās vieta. Getliņu izgāztuvē pirmoreiz Latvijā izdevies novērot Vidusjūras kaiju (Larus michahellis), kā arī citas Latvijā retu sugu kaijas, piemēram, Kaspijas kaiju (L. cachinnans), lielo polārkaiju (L. hyperboreus), melngalvas kaiju (L. melanocephalus). Arī Latvijā reti sastopamais ūpis (Bubo bubo) labprāt uzturas atkritumu poligonu tuvumā. Interesantas ekosistēmas veidojas karjeros, it sevišķi pēc to izstrādes.
Pilsētu un apdzīvotu vietu apbūvē lielāko platību aizņem ēkas, ielas, laukumi un pagalmi, arī rūpnīcas un citas saimnieciskas būves (t. sk. fermas un siltumnīcas). Daudzu sugu dzīvniekiem, galvenokārt putniem (piemēram, sudrabkaijām, Larus argentatus, un vārnām, Corvus cornix), pilsētas kļuvušas par galveno ligzdošanas un uzturēšanās vietu. Rīga kļuvusi par vienu no lielākajām sudrabkaiju apdzīvotām pilsētām Baltijas jūras reģionā. Barības meklējumos pilsētas apciemo arī tipiski meža dzīvnieki, piemēram, rudā lapsa (Vulpes vulpes), mežacūka (Sus scrofa), bet Rīgas kanālā ieviesušies bebri (Castor fiber).
Pie mākslīgu ūdenstilpju un regulētu ūdensteču grupas pieder ostu akvatorijas, dīķi, karjeru ūdenskrātuves, notekūdeņu attīrīšanas iekārtu nosēddīķi, regulēti upju posmi, grāvji un kanāli. Ostu akvatorijās var izplatīties invazīvas sugas. Tā, domājams, ar kuģu balasta ūdeņiem Latvijā nonākuši Ķīnas krabis (cimdiņkrabis), Eriocheir sinensis, un apaļais jūrasgrundulis (Neogobius melanostomus).
