Kvalitatīvā pieeja uzsver indivīda ikdienas dzīves izpētes nozīmīgumu, tā paredz fenomena izpēti tā dabiskajā vidē, īpašu uzmanību pievēršot konteksta izpētei. Metode sniedz iespējas aptvert indivīdu dzīves daudzveidīgumu un unikalitāti.

Kvalitatīvās metodes ir kā informācijas vākšanas, tā datu analīzes metodes. Kvalitatīvajam pētījumam raksturīgi, ka gan datu vākšana, gan analīze tiek veikta, saglabājot ciešu saikni ar kontekstu. Galvenās informācijas vākšanas metodes: padziļinātās intervijas (strukturēta/ nestrukturēta saruna ar noteiktu izpētes mērķi), fokusa grupas (grupas diskusijas, kurās moderatora vadībā pēc noteikta plāna diskutē cilvēki, kuriem ir personīga pieredze pētāmajā jautājumā), līdzdalības novērojums (pētnieks slēpti vai atklāti iekļaujas kādas grupas darbībā, novēro to, veic piezīmes, analizē), gadījuma izpēte (akcents uz noteikta fenomena izpēti, izmantojot dažādas informācijas vākšanas metodes). Biežāk izmantotās datu analīzes metodes: datos pamatotā teorija (grounded theory), kad, pielietojot noteiktas teksta analīzes (kodēšanas) metodes, tiek ģenerēta teorija; naratīva analīze (cilvēka iekšējās pasaules izpēte, balstoties uz tā stāstījumu par savu dzīvi un pieredzi); fenomenoloģisks pētījums (indivīdu pieredzes izpēte attiecībā pret kādu fenomenu); rīcības pētījums (jautājuma socioloģiska izpēte, ierosinot rīcību); diskursa analīze (pēta tekstu kā sociālu praksi ‒ kā tas tiek radīts, izplatīts un uztverts), sarunu analīze (analizē metodes, ko pielieto sarunu dalībnieki, lai panāktu noteiktu rezultātu); etnogrāfiska pētījuma pieeja (subkultūras socioloģiska izpēte).

Kvalitatīvā pieeja piemērota sabiedrībā mazpazīstamu parādību pētīšanai, piemēram, sodu izcietušo vai bēgļu integrācija sabiedrībā, problēmas, ar kurām saskaras cilvēki, kas slimo ar retām slimībām. Tikai ar kvalitatīvajām metodēm iespējama piekļuve dažādu sociālo minoritāšu problēmu izpētei, piemēram, etnisko, seksuālo minoritāšu, cilvēku ar īpašām vajadzībām iekļaušana darba tirgū. Šī metode ļauj atklāt cilvēka individuālās interpretācijas, kas pamatojas dzīves īpašajā pieredzē, un palīdz izprast indivīda rīcības motivāciju. Kvalitatīvajos pētījumos iegūtās atziņas izmantojamas sociālās politikas veidošanā, pedagoģijā, likumdošanā un citās sfērās. Datos pamatotā teorija paver iespējas ģenerēt jaunas teorijas.

Kvalitatīvās metodes gūst arvien plašāku pielietojumu, jo to iespējas mūsdienu sociālās pasaules daudzveidīguma, fragmentācijas, indivīda radošuma izpausmju izpētē ir neaizstājamas. Mūsdienās raksturīgs starpdisciplinārs kvalitatīvo metožu pielietojums: medicīnas, izglītības, politikas, pārvaldības sfērās un citur.

Kvalitatīvo datu analīzes metodes iedibinātāji ir Bārnijs Gleizers (Barney Galland Glaser) un Enselms Stross (Anselm Leonard Strauss). B. Gleizers un E. Stross skrupulozi definējuši teksta analīzes principus, ar to pierādot, ka kvalitatīvo datu izmatošana un analīze ir ar zinātniskām metodēm pamatota un tā ir pilntiesīga sociālās izpētes metode, līdzīgi kā tas ir ar kvantitatīvajām metodēm. B. Gleizers un E. Stross izstrādājuši datos pamatotās teorijas principus. Datos pamatotajā teorijā attīstījušās divas pieejas: ojektīvistu un konstruktīvistu. Objektīvistu vidū ir B. Gleizers, E. Stross, Žiljē Korbēna (Juliet Corbin). Savukārt konstruktīvistu virzienu attīsta Ketija Čermeza (Kathy Charmaz), Džons Loflends (John Lofland) un Lina Loflenda (Lyn H. Lofland), Ričards Mičels (Richard G. Mitchell) un citi. Naratīva analīzē nozīmīgu ieguldījumu devuši Gerhards Rīmans (Gerhard Riemann) un Frics Šice (Fritz Schütze). Fenomenoloģiska pētījuma metodes analizē Klārks Mustakass (Clark Moustakas). Rīcības pētījumus plaši atspoguļo Pīters Rīzons (Peter Reason) un Hilarija Bredberija (Hilary Bradbury). Diskursa analīzē nozīmīgi pētnieki ir Normens Ferklafs (Norman Fairclough), Tēns van Deiks (Teun Adrianus van Dijk), Ruta Vodaka (Ruth Wodak). Sarunu analīzes iedibinātājs ir Hārvijs Sakss (Harvey Sacks). Etnogrāfiska pētījuma pieejas attīstībā nozīmīga loma ir Broņislavam Maļinovskim (Bronisław B. Malinowski).

Kvalitatīvie pētījumi ASV plaši tiek pielietoti kopš 20. gs. 60. gadiem, savukārt Eiropā kopš 70. gadiem. Taču teorētiskie pieņēmumi, kuros balstās kvalitatīvā pieeja, tika izstrādāti jau 20. gs. pirmajā pusē. Tie ir fenomenoloģija, simboliskais interakcionisms, sociālais konstruktīvisms, etnometodoloģija.

Simboliskā interakcionisma pamatā ir amerikāņu sociologu izveidota skola, taču tās veidošanos ietekmējušas arī Eiropas sociologa Maksa Vēbera (Max Weber) idejas par cilvēka rīcības subjektīvās izpratnes skaidrojuma nepieciešamību. Simboliskais interakcionisms veidojies Čikāgas skolas ietvaros. Nozīmīgu ieguldījumu tā attīstībā devis Džordžs Herberts Mīds (George Herbert Mead), uzsverot, ka cilvēkam piemīt apziņa, patība. Sociologa uzdevums ir pētīt šo sociālās realitātes aspektu. Ievērojamākais no Dž. H. Mīda skolniekiem Herberts Blumers (Herbert Blumer) formulējis simboliskā interakcionisma pamatprincipus, skaidrojot, ka cilvēkam raksturīgā spēja domāt un jēgpilni rīkoties veidojas sociālajā interakcijā, kurā cilvēks apgūst simbolu, tai skaitā vārdu, nozīmi. Cilvēki spēj pārveidot simbolu nozīmes, balstoties uz interpretācijām atbilstoši situācijām. Cilvēku spēja mijiedarboties ar sevi ļauj tiem izkristalizēt rīcības veidus, novērtēt ieguvumus un zaudējumus un izdarīt izvēli.

Simboliskais interakcionisms paver ceļu jaunu teoriju veidošanās idejām. To vidū ir Ērvinga Gofmena (Erving Goffman) dramaturģiskā teorija. Autors atklāj paralēles starp skatuvi un sociālo dzīvi. Abos gadījumos darbojošās personas ir ieinteresētas savā izpausmē, izvēlas apģērbu, lieto rekvizītus. Izmantojot salīdzinājumu ar teātri, Ē. Gofmens jaunā gaismā atklāj mikrolīmeņa sociālos procesus. Ē. Gofmens ietekmējis arī etnometodoloģijas un sarunu analīzes virziena izveidošanos.

Sociālā konstruktcionisma perspektīvu iedibinājuši Pīters Bergers (Peter Berger) un Tomass Lukmens (Thomas Luckman) ar darbu “Realitātes sociālā konstruēšana: traktāts zināšanu socioloģijā” (The Social Construction of Reality: A Treatise in the Sociology of Knowledge, 1967). Pārintrepretējot Alfrēda Šica (Alfred Schütz) fenomenoloģiju, kā arī integrējot M. Vēbera idejas par rīcības subjektīvajām nozīmēm un Emila Dirkema (Émile Durkheim) teoriju par sociālo faktu kā ārēju realitāti, autori veidojuši jaunu teoriju, kas atklāj ikdienas zināšanu nozīmi indivīda izpratnē par sociālo realitāti, kā arī nosaka viņa rīcību. Realitāte ir sociāli konstruēta, un zināšanu socioloģijas uzdevums ir analizēt šo sociālās konstruēšanas procesu. Interakcijas laikā veidojas zināšanas par sociālo realitāti. Ikdienas mijiedarbībā cilvēks vienlaicīgi konstruē realitāti, bet reizē uztver to arī kā dotu – objektivizētu. Šo realitātes konstruēšanas procesu nodrošina trīs darbības (procesi): internalizācija, eksternalizācija un objektivizēšana. Ar valodas starpniecību indivīda personīgā pieredze kļūst pieejama citiem cilvēkiem (eksternalizēta); valoda objektivizē pasauli, sakārto to, vienlaicīgi valodā objektivizētie fenomeni kļūst par indivīda apziņas daļu (internalizācija), līdz ar to nodrošinot nemitīgu visu trīs procesu cikliskumu.

Ikdienas dzīves izpētei pētniekus ir mudinājis austriešu sociologa A. Šica izstrādātais jēdziens “ikdienas dzīve” (life-world). Tā ir intersubjektīvā pasaule, kurā cilvēki rada sociālo realitāti un kuru nosaka iepriekš radītās sociālās un kultūras struktūras. Intersubjektivitāte ir mūsu spēja izzināt citu prātus (mind). Harolds Garfinkels (Harold Garfinkel) darbā “Etnometodoloģija” (Studies of Ethnomethodology, 1967) skaidro, ka sociālā kārtība ir iluzora, tā ir sociālo aktieru konstruēta, izmantojot pašu izveidotus vienkāršus modeļus. Autors atklāj metodoloģiju, kā cilvēki izprot situāciju jēgu un iekļaujas tajās, veido “veselā saprāta” pasauli, kuru paši pazīst, jūtas tajā kā mājās.

Klasiski empīriskās kvalitatīvās pētniecības piemēri ir Floriana Vitolda Znaņecka (Florian Witold Znaniecki) un Viljama Aizeka Tomasa (William Isaac Thomas) darbā “Poļu zemnieks Eiropā un Amerikā“ (The Polish Peasant in Europe and America). Autori pētījuši poļu imigrantus, izmantojot viņu personīgos dokumentus. Kvalitatīvās metodes izmantotas arī Viljama Futa Vaita (William Foote Whyte) darbā “Ielas stūra sabiedrība: itāļu graustu rajonu sociālā struktūra” (Street Corner Society: the social structure of an Italian slum, 1943). Iekļaujoties imigrantu vidē kā savējais, autors pētījis itāļu imigrantu grupas un kopienas dzīvi Ziemeļbostonā.