Ziemeļkarolīnas nabadzīgie tabakas fermeri Mērija Elizabete (Mary Elizabeth) un Džonass Beilijs (Jonas Bailey) Gārdneri (Gardner) dzīvoja saskaņā ar Viktorijas laika stingrajiem principiem. Viņiem bija septiņi bērni, un jaunākā meita Eiva Lavinija piedzima Ziemassvētku vakarā. Dažus gadus vēlāk ģimene zaudēja īpašumu, Dž. Gārdners atrada darbu kokzāģētavā, bet M. E. Gārdnere – pavāres un saimniecības vadītājas darbu netālajā skolā. Kad Evai apritēja septiņi gadi, Gārdneri pārcēlās uz Ņūportņūsu, kur 1938. gadā pēc ilgas slimošanas nomira Dž. Gārdners. Ģimene pārcēlās uz Vilsonu, kur 1939. gadā Eiva pabeidza vidusskolu, pēc tam apmeklēja sekretāru kursus.

1941. gadā E. Gārdnere devās uz Ņujorku apciemot māsu, kura bija precējusies ar fotogrāfu Lariju Taru (Larry Tarr). Viņš meiteni nofotografēja un fotogrāfiju izlika savas studijas skatlogā – tā atradās 5. avēnijā. To pamanīja studijas MGM talantu meklētājs Bernards Duhens (Barnard Duhan), un jau drīz ar E. Gārdneri sazinājās studijas pārstāvji, aicinot viņu uz tikšanos. Pēc provēm studijas boss Luijs B. Meijers (Louis B. Mayer) MGM Ņujorkas talantu departamentam nosūtīja telegrammu: “Viņa nemāk dziedāt, viņa nemāk tēlot, viņa nemāk runāt, viņa ir satriecoša!” E. Gārdnere noslēdza līgumu ar MGM un 1941. gadā devās uz Holivudu. E. Gārderes pirmais mājasdarbs bija atbrīvoties no izteiktā dienvidu akcenta, kā arī izpildīt visus norādījumus, kas jauno meiteni padarītu par zvaigzni MGM izpratnē (pozēt neskaitāmām fotogrāfijām, mainīt vizuālo stilu, apgūt labas uzvedības etiķeti utt.).

1941. gadā E. Gārdnere debitēja kino, taču viņas loma bija epizodiska, tāpat kā daudzas citas, kas sekoja nākamajos trīs gados, lielākoties B kategorijas lentēs. Slavu viņai atnesa Kitijas Kolinsas – femme fatale (liktenīgā sieviete) – loma melnbaltajā film noir “Slepkavas” (The Killers, režisors Roberts Sjodmaks, Robert Siodmak, 1946), kas veidota pēc Ernesta Hemingveja (Ernest Hemingway) stāsta motīviem. E. Hemingvejs, kuru iepriekš nebija pārliecinājušas viņa darbu ekranizācijas, sajūsmu neslēpa, tāpat arī kinokritiķi, un abi lomu atveidotāji – E. Gārdnere un debitants Bērts Lankasters (Burt Lancaster) – kļuva par zvaigznēm. Četrās kategorijās – arī par labāko režiju – filmu nominēja Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvām “Oskars” (Oscar), un 2008. gadā to iekļāva Nacionālajā filmu reģistrā.

E. Gārdnerei bija piemeklēts liktenīgās sievietes ampluā, un šo lomu viņa spēlēja daudzās filmās – arī “Reklāmisti” (The Hucksters, 1947), “Venēras pieskāriens” (One Touch of Venus, režisors Viljams A. Seiters, William A. Saiter, 1948), “Kukulis” (The Bribe, režisors Roberts Z. Leonards, Robert Z. Leonard, 1949), “Lielais grēcinieks” (The Great Sinner, režisors R. Sjodmaks, 1949; pēc Fjodora Dostojevska, Фёдор Михайлович Достоевский, darba “Spēlmanis”, Игрок, 1866, motīviem). Viņas alga no 50 dolāriem nedēļā bija paaugstinājusies līdz 1250 dolāriem nedēļā, studijā E. Gārdnerei bija iedalīta Normas Šīreres (Norma Shearer) bijusī ģērbtuve, kas norādīja uz aktrises jauno statusu MGM hierarhijā, par viņas lielā ekrāna partneriem kļuva studijas slavenākie aktieri, presē viņu dēvēja par “1948. gada Holivudas glamūrāko meiteni” un kādā no reklāmas kampaņām – par “pasaules skaistāko dzīvnieku”. Eiropā E. Gārdneri dēvēja par “mīlas dievieti”.

Džeroma Kerna (Jerome Kern) un Oskara Hammerstaina II (Oscar Hammerstein II) skatuves mūzikla trešā ekranizācija “Izpriecu kuģis” (Show Boat, režisors Džordžs Sidnijs, George Sidney, 1951) veidota pēc MGM mūziklu tradīcijām, un galvenajās lomās tajā spēlē Ketrīna Greisone (Kathryn Grayson), E. Gārdnere un Hovards Kīls (Howard Keel). Par mūziku un operatora darbu to nominēja “Oskara” balvai, filma bija kases hits, taču autobiogrāfijā “Eiva: Mans stāsts” (Ava: My Story, 1990) E. Gārdnere raksta par tās tapšanas aizkulisēm un producenta Artūra Frīda (Arthur Freed) apsēstību ar perfekciju, kas lika pārskaņot arī viņas dziedāšanu (to izdarīja Anete Vorena, Annette Warren).

E. Hemingveja īsstāsta ekranizācijā “Kilimandžāro sniegi” (The Snows of Kilimanjaro, režisors Henrijs Kings, Henry King, 1952) E. Gārdnere spēlē kopā ar Gregoriju Peku (Gregory Peck) un Sūzenu Heivordu (Susan Hayward), un tas bija kases hits. Tāpat kā pirmscenzūras laika melodrāmā “Sarkanie putekļi” (Red Dust, režisors Viktors Flemings, Victors Fleming, 1932), arī tās rimeikā “Mogambo” (režisors Džons Fords, John Ford, 1953) galveno vīriešu lomu atveido par Holivudas karali dēvētais Klārks Geibls (Clark Gable), bet viņa sievietes – E. Gārdnere un Greisa Kellija (Grace Kelly). Sarežģītie apstākļi (“Mogambo” filmēja Kenijā, K. Geiblu draudēja nogalināt, darbu apgrūtināja arī alkohola lietošana) filmai radīja lielu publicitāti, kas atstāja milzu ietekmi uz ieņēmumiem. “Mogambo” izvirzīja arī vairākām balvām, un abas aktrises nominēja balvai “Oskars” – tā ir E. Gārdneres vienīgā nominācija Amerikas Kinoakadēmijas balvai.

Ne mazākas kaislības aktieri izdzīvoja piedzīvojumu filmā “Apaļā galda bruņinieki” (Knights of the Round Table, 1953), kurā E. Gārdnere iejutusies Gineveras lomā, kam sekoja Marijas Vargasas (Maria Vargas) stāsts drāmā “Baskājainā grāfiene” (režisors Džozefs L. Mankevics, Joseph L. Mankiewitz, 1954) ar E. Gārdneri titullomā un Hamfriju Bogartu (Humphrey Bogart) un Edmondu O`Braienu (Edmond O`Brien) galvenajās vīriešu lomās. Dejotājas Marijas karjera aizsākās naktsklubā, taču sieviete ātri kļuva par kinozvaigzni, diemžēl profesionālie panākumi nespēja izdzēst rētas, ko viņas dvēselē atstāja vīrieši. Marijas liktenis daļēji atspoguļo aktrises Ritas Heivortes (Rita Hayworth) attiecības ar princi Ali Hānu (Aly Khan) un pašas E. Gārdneres dzīvi, un tā ir viena no skaudrākajām Holivudas filmām par Holivudu.

Džona Māstersa (John Masters) ceturtais romāns par Indiju kļuva par melodrāmas “Bovani stacija” (Bhowani Junction, režisors Džordžs Kjūkors, George Cukor, 1954) scenārija pamatu, un galvenās lomas tajā atveido E. Gārdnere un Stjuarts Greindžers (Stewart Granger). Daļēji Pakistānā filmētajā lentē E. Gārdnere spēlē indietes un angļa meitu, kura iemīlas britu armijas virsniekā, kuru kaislības tiek risinātas uz politiski piesātinātu notikumu fona īsi pirms Indijas neatkarības atgūšanas. E. Gārdnere piedalījās vēl vienā E. Hemingveja darba ekranizācijā – filmā “Un saule lec” (The Sun Also Rises, režisors H. Kings, 1957), kurā spēlē arī Tairons Pauers (Tyrone Power), Mels Ferrers (Mel Ferrer) un Erols Flinns (Errol Flynn).

E. Gārdneres nākamā nozīmīgā loma ir postapokaliptiskajā drāmā “Pludmalē” (On the Beach, režisors Stenlijs Kreimers, Stanley Kramer, 1959), kas veidota pēc tāda paša nosaukuma Nevila Šūta (Nevil Shute) noveles. Melnbaltajā ekranizācijā spēlē arī G. Peks, Freds Astērs (Fred Astaire) un Entonijs Pērkinss (Anthony Perkins). Darbība notiek pēc kodolsprādziena, un filmas publicitātes kampaņas ietvaros pirmizrādes ar slavenību un politiķu piedalīšanos notika ne tikai ASV, bet arī Japānā un pat Padomju Savienībā. Vēsturiskas dekorācijas – Bokseru dumpis Ķīnā 19. gs. izskaņā – Holivudas tradīcijās izmantotas kara drāmā “55 dienas Pekinā” (55 Days at Peking, režisors Nikolass Rejs, Nicholas Ray, 1963), kur E. Gārdnere spēlē kopā ar Čārltonu Hestonu (Charlton Heston) un Deividu Nivenu (David Niven), taču tā saņēma kinokritiķu iebildumus, un filma tikko atpelnīja tās veidošanā ieguldītos līdzekļus.

Pēc Tenesija Viljamsa (Tennessee Williams) tāda paša nosaukuma lugas motīviem veidotā melnbaltā drāma “Iguānas nakts” (The Night of the Iguana, režisors Džons Hjūstons, John Huston, 1964) jau filmēšanas laikā pievērsa lielu mediju uzmanību. Galvenajā vīriešu lomā ir Ričards Bērtons (Richard Burton), lomas atveido arī Debora Kerra (Deborah Kerr) un Sjū Laiona (Sue Lyon). Tā saņēma ļoti pozitīvas atsauksmes, kļuva par vienu no ienesīgākajām gada lentēm un palīdzēja nostabilizēt R. Bērtona karjeru. Pēc šīs filmas 42 gadus vecās E. Gārdneres, kura par pravietisko lomu – alkoholiķe Maksīne, vientuļa sieviete pasaules malā – bija nominēta gan Zelta globusam, gan Britu Kinoakadēmijas balvai (BAFTA), turpmākajā karjerā iezīmējās lejupslīde.

Dalība politiskajā trillerī “Septiņas dienas maijā” (Seven Days in May, režisors Džons Frankenheimers, John Frankenheimer, 1964) no E. Gārdneres prasīja vien sešu dienu filmēšanos. Viņa piedalījās 174 minūtes ilgajā ASV un Itālijas kinoeposā “Bībele: Sākumā” (The Bible: In the Beginning..., režisors Dž. Hjūstons, 1966), atveidodama Ābrama sievu Sāru. 1968. gadā E. Gārdnere pārcēlās uz Londonu un nofilmējās romantiskajā drāmā “Maierlinga” (Mayerling, režisors Terenss Jangs, Terence Young, 1968), kur atveido Austrijas imperatora Franča Jozefa I (Franz Joseph I) sievu Elizabeti jeb Sisiju (Elisabeth von Österreich-Ungarn; Sissi). 70. gados E. Gārdnere piedalījās vairākās katastrofu filmās, piemēram, “Zemestrīce” (Earthquake, režisors Marks Robsons, Mark Robson, 1974), “Kasandras pāreja” (The Cassandra Crossing, režisors Džordžs Pans Kosmatoss, George Pan Cosmatos, 1976) – filma par inficētu teroristu un viņa potenciālajiem upuriem. 

E. Gārdnere piedalījās ASV un Padomju Savienības kopražojuma filmā “Zilais putns” (The Blue Bird, režisors Dž. Kjūkors, 1976), kā arī filmējās televīzijas (TV) projektos. No tiem nozīmīgākais – filmas “Ilgā, karstā vasara” (The Long Hot Summer, režisors Mārtins Rits, Martin Ritt, 1958) divām Emmy balvām nominētais rimeiks divās sērijās ar Donu Džonsonu (Don Johnson) lomā, ko oriģināldarbā atveidoja Pols Ņūmens (Paul Newman).

E. Gārdneres pirmais vīrs bija viens no Holivudas slavenākajiem aktieriem Mikijs Rūnijs (Mickey Rooney), un laulība ilga gadu. 1945. gadā viņa apprecējās ar mūziķi Ārtiju Šovu (Artie Shaw), un arī šī laulība ilga gadu. Par E. Gārdneres trešo un pēdējo vīru kļuva dziedātājs un aktieris Frenks Sinatra (Frank Sinatra, precējušies no 1951. līdz 1957. gadam). Šīs attiecības tika plaši publiskotas, bet, par spīti nesaskaņām, abi palika draugi līdz E. Gārdneres nāvei. Skulptūra, kas veidota filmai “Baskāju grāfiene”, rotāja viņa mājas dārzu līdz pat 70. gadu vidum.

Loma filmā “Pandora un lidojošais holandietis” (Pandora and the Flying Dutchman, režisors Alberts Levins, Albert Lewin, 1951) un draudzība ar E. Hemingveju radīja E. Gārdnerē mīlestību pret Spāniju, flamenko un vēršu cīņām. 1954. gadā viņa iegādājās māju Madridē, kas ilgus gadus bija E. Gārdneres pastāvīgā uzturēšanās vieta.

Kaislīga smēķēšana un alkoholisms daudzu gadu garumā nepalika bez sekām. 1986. gadā pēc diviem insultiem E. Gārdnere kļuva daļēji paralizēta, un viņas ārstēšanu apmaksāja F. Sinatra. Viņa nomira Londonā 25.01.1990. – mājā, kurā dzīvoja kopš 1968. gada un pie kuras pielikta plāksne ar tās slavenākās iemītnieces vārdu. Apglabāta Smitfīldā, Ziemeļkarolīnā, blakus vecākiem, brāļiem un māsām.

Amerikāņu žurnāliste Holivudā Luella Pārsonsa (Louella Parsons) norādījusi, ka E. Gārdnere ir viena no Holivudas nesenās vēstures traģiskākajām figūrām.

Savas karjeras laikā E. Gārdnere piedalījusies 70 filmās un TV  projektos, lielākoties – liktenīgo sieviešu lomās; par darbu viņa nominēta “Oskara” balvai, Zelta globusam, trim Britu Kinoakadēmijas balvām.

1952. gada maijā asfaltā pie Graumana Ķīniešu teātra (Grauman`s Chinese Theatre) A. Gārdnere atstāja savu plaukstu un pēdu nospiedumus. 08.02.1960. atklāja E. Gārneres zvaigzni Holivudas Slavas alejā. E. Gārdnerei veltīta statuja atrodas Tosademaras (Tossa de Mar) ciematā Spānijas ziemeļaustrumos. Smitfīldā kopš 1996. gada darbojas Eivas Gārdneres muzejs, ko atvēra kāds viņas fans; tajā ir vairāk nekā 20 000 priekšmetu, kas saistīti ar E. Gārdneres dzīvi un karjeru.

E. Gārdnere kļuvusi par varoni vairākās filmās un TV projektos, kas atklāj Holivudas vēsturi, un viņas lomā iejutušās Mārsija Geja Hārdena (Marcia Gay Harden), Debora Kara Ungere (Deborah Kara Unger), Keita Bekinseila (Kate Beckinsale), Anna Dreivere (Anna Drijver), kā arī Debija Mazara (Debi Mazar).