Pirmsskolas izglītības mērķis ir veicināt bērna vispusīgu un harmonisku attīstību, ievērojot viņa attīstības likumsakarības un vajadzības, individuālajā un sabiedriskajā dzīvē nepieciešamās zināšanas, prasmes un attieksmes, tādējādi mērķtiecīgi nodrošinot bērnam iespēju sagatavoties pamatizglītības apguvei. Pirmsskolas izglītība orientēta uz vispārēju bērna personības attīstību. Dominē bērna attīstošo un audzinošo uzdevumu īstenošana rotaļā, tātad brīvajā darbībā.

Saskaņā ar Vispārējās izglītības likumu pirmsskolas izglītības programmu apgūst bērni vecumā līdz septiņiem gadiem. Atkarībā no bērna veselības stāvokļa un psiholoģiskās sagatavotības pirmsskolas izglītības programmas apguvi, ja nepieciešams, var pagarināt par vienu gadu, ņemot vērā vecāku vēlmi un ģimenes ārsta vai psihologa atzinumu. Bērnu no piecu gadu vecuma izglītošana Latvijā ir obligāta.

Pastāv pirmsskolas izglītības grupas pie izglītības iestādēm (skolās, interešu izglītības iestādēs u. c.), kas ir reģistrētas Izglītības iestāžu reģistrā un licencējušas pirmsskolas izglītības programmas.

Pirmsskolas izglītības saturu nosaka Izglītības likums (01.06.1999.), Vispārējās izglītības likums (14.07.1999.), Ministru kabineta Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām (17.08.2012.), Ministru kabineta noteikumi “Izglītojamo audzināšanas vadlīnijas un informācijas, mācību līdzekļu, materiālu un mācību un audzināšanas metožu izvērtēšanas kārtība” (15.07.2016.).

Pirmsākumi pirmsskolas izglītībai Latvijā saistāmi ar 17. gs., kad Rīgā tika atvērts pirmais bāriņu nams. Tajā uzņēma garīgi veselus, laulībā dzimušus Rīgas luterticīgo pilsoņu bērnus līdz piecu gadu vecumam. No 19. gs. Rīgas pilsētas pašvaldība pastiprināti sāka pievērst uzmanību bāriņu apgādāšanai un izglītošanai, kā arī pilsētas nabadzīgo iedzīvotāju bez uzraudzības pamesto bērnu aprūpei. Rīgā pirmo pirmsskolas iestādi sāka veidot 1879. gadā pie veco ļaužu un invalīdu patversmes, kur tika organizēta 5 līdz 12 gadu vecu bērnu grupa. Jauna tipa iestādes – bērnudārzi ‒ attīstījās visā Latvijas teritorijā.

Radikālas pārmaiņas pedagoģijā ienāca ar kustības “Jaunā strāva” popularizēto Frīdriha Frēbela (Friedrich Wilhelm August Fröbel) ideju par bērnudārzu, kas bija mazo bērnu kopšanas un audzināšanas pirmsākumi.

19. gs. otrajā pusē tika dibinātas privātās mazbērnu iestādes, kā arī pilsētas pašvaldības uzturētas bērnu patversmes. 1915. gadā Rīgas pilsētas patversmē uzturējās 70 dažādu vecumu bērni – bāriņi un pilsētas nabadzīgo iedzīvotāju bērni. 1890. gadā Āgenskalnā tika uzcelts un nodots bāriņu rīcībā speciāls nams ar vienu pirmsskolas grupu. 05.12.1900. Marta Rinka kopā ar politikas darbinieku un mecenātu Augustu Dombrovski nodibināja bērnudārzu Vecmīlgrāvī koku zāģētavas strādnieku bērniem.

Pēc neatkarīgas valsts izveidošanas turpinājās bērnudārzu tīkla attīstība. 1924. gadā Jelgavas Latviešu bērnu draugu biedrības paspārnē Antonijas un Kārļa Āru vadībā tika nodibināts bērnudārzs. Šajā laikā bērnudārzi tika dibināti arī citās pilsētās.

Pēc Latvijas izglītības likuma (08.12.1919.) bērnudārzi bija audzināšanas iestādes. To galvenais uzdevums bija sagatavot bērnu darbam pirmsskolā. Pirmsskolas grupas darbs nosacīts ar 1920. gada likumu par pirmsskolām, kaut gan bērnudārza bērniem nebija noteiktas mācību programmas. Visos aizgādības nodaļas bērnudārzos strādāja Izglītības ministrijas vai pilsētas valdes algoti audzinātāji ar attiecīgu izglītību. Visur strādāja pēc F. Frēbela vai Marijas Montesori (Maria Tecla Artemesia Montessori) sistēmas, aktualizējot praktiskas darbības veidus: aplicēšanu, šūšanu, veidošanu, pīšanu, darbu ar kokmateriālu. Taču tam nebija didaktisks raksturs. Šīs nodarbes bija saistītas ar rotaļu vai sadzīvisku ideju.

20. gs. sākumā Latvijas skolas departaments atzina, ka nepieciešama un neatliekama ir bērnu iepriekšsagatavošana skolai, kura uzlabotu obligātās izglītības līmeni vispārizglītojošās skolās un dotu iespēju 7‒8 gadus vecus bērnus ievadīt plānveidīgā darbā. 20. gs. 20.‒30. gadu audzinātāju darbība bija orientēta uz bērna personīgas aktivitātes un individuālo īpatnību un spēju attīstīšanu.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā privāto bērnudārzu vietā tika organizēti valsts bērnudārzi, kuri darbojās tautas izglītības nodaļu pārziņā. 1945.‒1990. gadā izglītības sistēmas mērķus gan idejiskajā, gan saturiskajā jomā noteica centralizēti Maskavā, saskaņā ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) ideoloģiskajiem principiem.

Intensīvi tika būvēti bērnudārzi. Latvijā darbojās 97 pirmsskolas iestādes, tās apmeklēja 5700 bērnu. 1960. gadā ‒ jau 438 pirmsskolas iestādes, kuras apmeklēja 26 000 bērnu. No 1960. gada republikā bija izveidotas apvienotās pirmsskolas bērnu iestādes (mazbērnu novietne – bērnudārzs), kur tika radīta vienota audzināšanas sistēma. 1968. gada sākumā Latvijā bija 697 pirmsskolas bērnu iestādes (bērnu novietnes, bērnudārzi un mazbērnu novietnes – bērnudārzi).

Pirmsskolas audzināšanas iestāžu uzturēšanai valsts ik gadu piešķīra samērā daudz līdzekļu. Piemēram, 1965. gada valsts budžetā šim nolūkam bija paredzēti 14 miljoni rubļu. Katra bērna uzturēšanai valsts piešķīra 31 rubli mēnesī, t. i., 372 rubļus gadā, no kuriem vecāku iemaksas sedza tikai nelielu daļu.

Lai nodrošinātu pirmsskolas vecuma bērnu sabiedrisko audzināšanu un sagatavotu viņus mācībām 1. klasē, šo iestāžu tīklu bija plānots vēl ievērojami paplašināt. 1985. gadā salīdzinājumā ar 1960. gadu bērnudārzu skaits bija pieaudzis 2,3 reizes, bet bērnu skaits tajos palielinājās piecas reizes. Bērnudārzi bija pārpildīti. Pirmsskolas iestādes 1985. gadā apmeklēja 61 % bērnu vecumā līdz septiņiem gadiem. Līdz 1990. gadam bija raksturīgs bērnudārzu skaita pieaugums.

Padomju okupācijas laikā tika atvērti specializēti bērnudārzi (bērniem ar redzes traucējumiem, logopēdiskie, sanatorijas tipa). Pastāvēja izteikts iedalījums pilsētas izglītības nodaļas bērnudārzos, kuru uzturēšanu apmaksāja valsts, un uzņēmumu bērnudārzos, kuri finansējumu saņēma no konkrētu uzņēmumu budžeta. Mācību un audzināšanas programmas bija vienādas abu tipu bērnudārziem. Nodarbības līdzinājās mācību stundām skolā. Pirmsskolas darbu reglamentēja audzināšanas programma bērnudārzā (1964), metodiskie norādījumi šai programmai (1964), tipveida audzināšanas un mācību programma bērnudārzā (1984) un citas norādes.

Neatkarības atgūšana un sociālekonomiskās pārmaiņas valstī sekmēja arī pirmsskolas izglītības iestāžu attīstību. Vistiešāk bērnudārzus skāra valdības pieņemtie lēmumi un izmaiņas likumdošanā. Mātēm tika dota iespēja izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu līdz bērna trīs gadu vecumam un saglabāt darbavietu, ieskaitot šo laiku darba stāžā, kā arī saņemt bērna kopšanas pabalstu. Turklāt, ja bērns pēc trīs gadu vecuma sasniegšanas neapmeklēja bērnudārzu, tika maksāts neliels pabalsts. Tas bija iemesls daudzu vecāku lēmumam audzināt bērnus mājās.

Strauji samazinājās bērnu skaits pirmsskolas izglītības iestādēs. Daudzi bērnudārzi tika slēgti arī nepietiekama finansējuma dēļ. 1993. gadā, salīdzinot ar 1990. gadu, bērnudārzu skaits bija samazinājies gandrīz divkārt. 1993. gadā pirmsskolas iestādes apmeklēja tikai 28 % bērnu vecumā līdz septiņiem gadiem (1990. gadā – 48 %).

Pabalsts bērna kopšanai, kas netika palielināts atbilstoši cenu pieaugumam, izrādījās pārāk mazs, lai mātes varētu atļauties nestrādāt. 1996. gadā bērnu pirmsskolas iestādes apmeklēja jau 43 %, 1997. gadā – 44 % bērnu pirmsskolas vecumā.

Jau no 1990. gada sākuma tika akcentētas nepieciešamās pārmaiņas bērnu sagatavošanā skolai un izglītības programmu pārveidē. Arī pirmsskolas izglītība kļuva daudzveidīgāka. Mūsdienās pirmsskolas pedagoģijā dominē pedagoģiskā paradigma, kas apliecina bērna personības un individualitātes brīvu un atbildīgu attīstību viņa paša daudzveidīgā darbībā.

Valsts izglītības satura centrs 2012. gadā izstrādāja Pirmsskolas izglītības programmu. Tā sastāv no divām daļām ‒ attīstošajiem uzdevumiem un audzinošajiem uzdevumiem ‒, kuru saturs orientēts uz bērna sociālās un apkārtējās vides aktīvās darbības iemaņu un prasmju apgūšanu rotaļājoties. Pirmsskolas izglītības programma nodrošina bērnu sagatavošanu skolai, aptverot individualitātes veidošanos, garīgo, fizisko un sociālo attīstību, iniciatīvas, zinātkāres, patstāvības un radošās darbības attīstību, veselības nostiprināšanu, psiholoģisko sagatavošanu skolai, kā arī valsts valodas lietošanas pamatiemaņu apguvi.

2016./2017. mācību gadā Latvijā bija 647 pirmsskolas izglītības iestādes. Bērnu skaits vecumā no viena līdz astoņiem gadiem pirmsskolas izglītības iestādēs palielinājies no 88226 (2010. gadā) līdz 94249 (2016. gadā).

Būtiska Izglītības un zinātnes ministrijas un tās struktūrvienības ‒ Izglītības valsts inspekcijas ‒ funkcija ir nodrošināt valsts finansēta bērnu tiesību inspektora darbību reģionos, lai būtu iespējams ātri un efektīvi iesaistīties bērnu tiesību pārkāpumu novēršanā un koordinēt dažādu institūciju sadarbību, sniedzot bērniem nepieciešamo palīdzību. To nodrošina arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, kas darbu sāka 01.12.2005.

2017. gadā darbu sāka Konsultatīvie centri, kas ir Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta izveidota struktūrvienība. Tie sniedz Rīgas pilsētas pašvaldības izglītības iestādēm, bērnu uzraudzības pakalpojuma sniedzējiem un vecākiem konsultatīvu un metodisku palīdzību pirmsskolas vecuma bērnu izglītošanā.

1998.‒2008. gadā iznāca žurnāls “Pirmsskolas Izglītība”. Žurnāls veidots pirmsskolas skolotāju pieredzes popularizēšanai. Kopš 2012. gada žurnāls iznāk elektroniski (divreiz mēnesī). Kopš 10.2012. iznāk žurnāls “Vecākiem”.

M. Rinka bija viena no pirmajām sievietēm ar tiesībām vadīt bērnudārzu. Viņas programmas pamatā bija Johana Heinriha Pestalocija (Johann Heinrich Pestalozzi) ideja par demokrātisko darba skolu, elementāro izglītību (attīstīt bērna spējas rēķināt, mērīt, runāt), attīstošo mācību. Viņas vārdā nosaukta Rīgas domes balva pirmsskolas iestāžu pedagogiem “Mūžs veltīts bērniem”.

A. Āre kopā ar vīru pedagogu K. Āri izveidoja un vadīja pirmo bērnudārzu Ukrainā. A. Āres atziņās dominē bērna interešu un pārdzīvojumu ievērošana, runas attīstība, kuras pamatā ir bērnu brīvas sarunas un stāstījums par viņiem tuvām un mīļām mantām. A. Āre aktualizēja vēl vienu darbības virzienu – svētku organizēšanu un vadīšanu ar mērķi padziļināti apgūt savas tautas tradīcijas, attīstīt bērnu iniciatīvu, patstāvīgu un kopēju darbību. A. Āre uzsvēra bērnudārza un vecāku ciešu sadarbību.

Pirmsskolas iestāžu pedagogiem balvas par sasniegumumiem darbā parasti pasniedz pašvaldību iestādes. Piemēram, 2011. gadā Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments iedibināja balvas pirmsskolas pedagogiem: Martas Rinkas balvu “Mūžs veltīts bērniem”, balvas “Par ieguldījumu pirmsskolā” un “Par ilggadīgu darbu profesijā”.