Jēdzienu High Tech (dažkārt fonētiski latvisko kā ‘haiteks’ no angļu high-tech, kas ir saīsinājums no high technology) lieto, lai apzīmētu arhitektūras stilu, kas izveidojās Lielbritānijā vēlā modernisma periodā 20. gs. 60. gadu beigās un bija aktuāls daudzviet Eiropā, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) un citviet pasaulē 20. gs. 70. un 80. gados. Šī stila attīstība notika paralēli postmodernisma virziena attīstībai arhitektūrā.

High Tech arhitektūras stila nosaukuma etimoloģija ir saistīta ar jaunāko būvniecības tehnoloģiju primāro nozīmi šī stila arhitektūras projektēšanā. Taču jānorāda, ka High Tech arhitektūras stils bija aktuāls pirms digitālā laikmeta un tā nosaukums nav saistīts ar augsto tehnoloģiju (high technology) jēdzienu tā mūsdienu izpratnē, proti, ar digitālajām tehnoloģijām: High Tech arhitektūras stila veidošanos iedvesmoja mašīnu fizikalitāte, nevis interneta virtualitāte.

Stila apzīmēšanai mūsdienās tiek lietots arī jēdziens “strukturālais ekspresionisms” (angļu structural expressionism; vācu struktureller Expressionismus).

High Tech stila arhitektūrai raksturīgas vairākas kopīgas iezīmes: skaidri izteikta un patiesīga struktūra; vizuāli dominējoša nozīme piešķirta mehāniskajām sistēmām; sintētisku materiālu, piemēram, tērauda un stikla (nevis dabīgu materiālu – koka vai ķieģeļa) lietojums, kā arī iepriekš sagatavotu rūpnieciski ražotu konstruktīvo elementu lietojums būvniecībā un to būtiska nozīme arhitektūras formveidē; ignorētas funkcionālas atšķirības un dažādas plānotās aktivitātes telpiski nav nošķirtas, bet ir kombinētas lielās, atvērtās un elastīgi plānotās telpās, kas būtu pielāgojamas un modificējamas ēkas turpmākās ekspluatācijas gaitā.

High Tech stils guva plašu izplatību industriālajā arhitektūrā, kā arī transporta būvju, izstāžu paviljonu un biroju ēku arhitektūrā.

High Tech arhitektūras stila veidotāji bija vairāki angļu arhitekti – Londonas Arhitektūras asociācijas Arhitektūras skolas (Architectural Association School of Architecture) absolventi – Ričards Rodžerss (Richard George Rogers), Maikls Hopkinss (Michael John Hopkins), Nikolass Grimšovs (Nicholas Grimshaw) –, kā arī Mančestras Arhitektūras skolas (Manchester School of Architecture) absolvents Normens Fosters (Norman Robert Foster).

Stila veidošanos estētiski un konceptuāli ietekmēja laikabiedru – Londonas Arhitektūras asociācijas Arhitektūras skolas absolventu – arhitektu grupas Archigram darbība 20. gs. 60. gados. High Tech arhitektūras stila veidotāji iedvesmojās arī no kosmiskās aviācijas rūpniecības nozares pētījumiem, itāļu arhitekta Antonio Santelias (Antonio Sant’Elia) futūrisma arhitektūras vīzijām, kā arī no īstenotiem arhitektūras un dizaina projektiem, ko izstrādāja vācu arhitekts Ludvigs Mīss van der Roe (Ludwig Mies van der Rohe), amerikāņu arhitekts un izgudrotājs Ričards Bakminsters Fullers (Richard Buckminster Fuller), franču arhitekts un dizainers Žans Pruvē (Jean Prouvé), vācu arhitekts un inženieris Freis Pauls Oto (Frei Paul Otto).

High Tech arhitektūras stilam raksturīgs ēku tips bija fabrika atklātā laukā. Par agrāko stila piemēru vispārpieņemti tiek uzskatīta tehnoloģiju uzņēmuma Reliance Controls Elektronisko detaļu fabrika (Electronic components factory, 1967) Svindonā, Viltšīrā, ko projektēja britu arhitektu firmas Team 4 partneri – R. Rodžerss, N. Fosters, Sjū Rodžersa (Su Rogers) un Vendija Čīzmena (Wendy Cheesman): vienkāršs angārs, kurā ražošanas un biroja funkcijas bija apvienotas kopējā telpā un kura ārējo veidolu noteica eksponētas tērauda konstrukcijas. Viens no pirmajiem High Tech stila piemēriem arhitektūrā ir N. Grimšova projektētais Studentu kopmītņu apkalpes tornis (Service Tower for Student Housing, 1967) Londonā – 19. gs. ēku kompleksa iekšpagalmā tērauda konstrukcijā būvēta cilindriskas formas piebūve ar stikla fasādi, aiz kuras uz spirālveida rampas bija iebūvētas rūpnieciski ražotas stiklplasta dušas kabīnes. Agrs un nozīmīgs piemērs ir arī N. Fostera projektētā datoru tehnoloģiju un konsultāciju uzņēmuma International Business Machines (IBM) galvenā mītne (Pilot Headquarters, 1970–1971) Košemā, Hempšīrā, kas sākotnēji bija iecerēta vien kā pagaidu būve, kas novietota atklātā laukā ar galēji vienkāršu arhitektūras risinājumu – vienstāvu būvapjomu, plakanu jumtu, stikla fasādēm un atvērtu plānojumu.

Jau stila veidošanās sākumā High Tech arhitektūrā nozīmīgs princips bija ēkas un telpu funkcionalitātes elastība un nenoteiktība, kas bija orientēta uz ēku ilgtspējas efektīvāku nodrošināšanu. Piemēram, N. Grimšovs, projektējot mēbeļu ražošanas uzņēmuma Herman Miller fabriku (Herman Miller factory, 1976) Bātā, Somersetā, jau sākotnēji paredzēja iespēju pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā vienkāršā veidā demontēt sienu paneļus, mainīt logu izvietojumu un sienu konfigurāciju, ja nākotnē varētu rasties šāda nepieciešamība (2019. gadā pēc arhitektu firmas Grimshaw projekta ēka tika pielāgota jaunai funkcijai; mūsdienās – Bātas Spa universitāte, Bath Spa University).

No 20. gs. 70. gadu vidus High Tech stila ēku būvniecība sāka norisināties, īstenojot arī prestižus arhitektūras pasūtījumus pilsētvidē. Tam agri un nozīmīgi piemēri bija N. Fostera projekti – apdrošināšanas uzņēmuma Willis Faber & Dumas reģionālā mītne (Regional headquarters, 1975) Safolkā, Ipsvičas pilsētas centrā, kā arī Seinsberiju vizuālās mākslas centrs (Sainsbury Centre for Visual Arts, 1974–1978) Austrumanglijas Universitātes (University of East Anglia) kompleksā Norvičā, Anglijā.

Starptautiski plašas sabiedrības uzmanību ieguva Pompidū centrs (Centre Pompidou, 1977) Parīzē, ko projektēja R. Rodžerss sadarbībā ar itāļu arhitektu Renco Pjano (Renzo Piano): ēkas plānojuma risinājums paredzēja maksimālu elastību modernās mākslas muzeja, bibliotēkas, kafejnīcu, veikalu u. c. ēkas pasūtītāja noteikto funkciju izvietojumā; vizuāli dominējoša nozīme tika piešķirta ēkas apjoma ārpusē pret ielu un priekšlaukumu eksponētajām metāla konstrukcijām un koši krāsotajiem būves inženiertīklu vadiem, un eskalatoru cauruļveida šahtām, tādējādi mainot iepriekšizveidotos priekšstatus par to, kā būtu jāizskatās sabiedriskās ēkas fasādei.

High Tech stila arhitektūrā vairākus turpmākos gadus aktuāla tendence bija eksponētās metāla konstrukcijas vai inženiertīklu vadus krāsot košās, tīrās krāsās: šādu ēku ārējais veidols dabā vizuāli līdzinājās tehnisko zīmējumu attēliem, kādi arhitektūras projektēšanas procesa gaitā tapa uz papīra. Nozīmīgākie paraugi, kur ar sarkanu, zilu un dzeltenu krāsu akcentētas būvē izmantotās trošu konstrukcijas, ir R. Rodžersa un arhitektu firmas Richard Rogers Partnership projektētā ražošanas uzņēmuma Fleetguard fabrika (Fleetguard factory, 1979–1981) Kempērā, Bretaņā, un tehnoloģiju uzņēmuma Inmos mikroprocesoru fabrika (Inmos microprocessor factory, 1982) Ņūportā, Velsā, kā arī N. Fostera un arhitektu firmas Foster and Partners projektētā autobūves uzņēmuma Renault noliktava (Renault Distribution Centre, 1980–1982) Svindonā, Viltšīrā. Mainoties tendencēm, košās krāsas zaudēja sākotnējo aktualitāti, un turpmāk High Tech stila arhitektūrā iecienīto trošu konstrukciju elementi visbiežāk tika krāsoti melnā krāsā; tam nozīmīgākie paraugi ir N. Grimšova projektētā Oksfordas ledus halle (Oxford Ice Rink, 1984) un M. Hopkinsa projektētais uzņēmuma Schlumberger pētījumu centrs (Schlumberger Research Centre, 1985) Kembridžā.

High Tech stils reti izpaudās dzīvojamo ēku arhitektūrā, kur viens no piemēriem ir Hopkinsa māja (Hopkins House, 1976) Londonā, ko arhitekts projektējis pats sev.

Izcilāko High Tech stila paraugu vidū ir biroja ēku augstceltnes, ko raksturo inovatīva pieeja šāda tipa ēku projektēšanā un būvniecībā: apdrošināšanas uzņēmuma Lloyd’s ēkā (Lloyd’s building, 1978–1986) Londonā, ko projektēja R. Rodžerss un arhitektu firma Richard Rogers Partnership, telpas tika organizētas ap centrālo ātriju, savukārt sanitārie mezgli, lifti, evakuācijas kāpnes u. c. šīs ēkas apkalpes elementi, kas augstceltnēs tradicionāli atradās kodolā, tika izvietoti ēkas ārpusē, kā rezultātā augstceltne ieguva netipisku veidolu, kas atgādina inženierbūvi vai naftas ieguves platformu; Honkongas un Šanhajas banku korporācijas (The Hongkong and Shanghai Banking Corporation, HSBC) ēkai (HSBC Building, 1978–1986) Honkongā, ko projektēja N. Fosters un arhitektu firma Foster and Partners, atvērts plānojumus bija veidots katrā stāvā, kuri savā starpā tika savienoti ar eskalatoriem, nevis tikai ar liftiem kā iepriekš projektētajās augstceltnēs.

Transporta būvju projektēšanā starptautiski ietekmīgs paraugs bija vēlīna High Tech stila būve – N. Fostera un arhitektu firmas Foster and Partners projektētā Stanstedas lidosta (Stansted Airport, 1991) Londonā – ar vienotu telpu visu publisko funkciju nodrošināšanai un plašu jumta pārsegumu ar virsgaismu.

20. gs. beigās High Tech stils savu nozīmi arhitektūrā pamazām zaudēja.

Uz atzinīgu novērtējumu sava laika sabiedrībā norāda High Tech stila vīzijas izvēle Pompidū centra būvniecībai rīkotajā starptautiskajā arhitektūras projektu konkursā, kurā tika iesniegti pavisam 680 projektu pieteikumi. 20. un. 21. gs. mijā vairāki High Tech arhitektūras stila veidotāji ir godalgoti ar Prickera balvu arhitektūrā (Pritzker Architecture Prize): R. Pjano (1998), N. Fosters (1999), R. Rodžerss (2007). Augstu atzinību arhitektūras vēstures kontekstā apliecina High Tech stila ēku iekļaušana dažādos aizsargājamo objektu sarakstos, piemēram, Lloyd’s ēka tika iekļauta Lielbritānijas pirmās pakāpes aizsargājamo ēku sarakstā (Grade I listed building) 2011. gadā – tikai 25 gadus pēc ēkas uzbūvēšanas.