Perioda nosaukumu piedāvāja angļu ģeologs Roderiks Mērčisons (Roderick Murchison) pēc Velsas dienviddaļā kādreiz dzīvojošo ķeltu silūru cilts (Silures) nosaukuma. Starp silūru cilts un silūra iežu izplatību, kas ir plaši atsegti zemes virspusē Velsas centrālajā daļā, Apvienotajā Karalistē, gan nav tiešas saiknes. Perioda nosaukumu publicēja kopīgajā R. Mērčisona un Ādama Sedžvika (Adam Sedgwick) rakstā par silūra un kembrija sistēmu Anglijā un Velsā (On the Silurian and Cambrian Systems, Exhibiting the Order in which the Older Sedimentary Strata Succeed each other in England and Wales). Laika gaitā silūra sistēmas apjoms tika krietni samazināts; tas notika pēc tam, kad starp kembriju un silūru tika atklāta ordovika sistēma.

Silūra periodā pieauga mālaino daļiņu īpatsvars karbonātiskos nogulumos mūsdienu ziemeļu puslodes kontinentu ģeoloģiskajos griezumos. Silūrā pēc ordovika beigu masveida izmiršanas epizodes atkārtoti uzplauka galvenokārt tās pašas augsta ranga sistemātiskas grupas, kas bija izplatītas ordovikā, bet nomainījās to sastāvs. Nozīmīga jauna grupa bija zivis ar žokļiem, tajā skaitā bruņuzivis, skrimšļzivis un kaulzivis. Pirmo reizi daudzšūnu organismi parādījās arī cietzemē: nelieli primitīvi vaskulārie augi un sūnas gar lagūnu un saldūdens baseinu malām, un sauszemes posmkāji. Abas grupas silūrā gan vēl nespēja būtiski mainīt sauszemes ekosistēmas, kā tas risinājās vēlāk, devonā. Fanerozoja eonotēmas paleozoja eratēmas silūra sistēmu ģeoloģiskajās kartēs un shēmās apzīmē ar simbolu S un zaļā krāsā.

Silūrs ir īsākais fanerozoja eonas paleozoja ēras periods, kas ilga mazāk nekā 25 miljonus gadu; tas ir Zemes vēstures posms, kas sākās pirms 443,8 miljoniem gadu pēc ordovika perioda un beidzās pirms 419,2 miljoniem gadu, kad to nomainīja paleozoja ēras nākamais periods – devons. Silūra periodam kā ģeohronoloģiskai jeb laika vienībai atbilst hronostratigrāfiska vienība – silūra sistēma, kas sastāv no visiem nogulumu un magmatiskiem iežiem, kas izveidojās silūra periodā. Silūra sistēmas apakšējo robežu nosaka pēc silūram tipisko pushordaiņu – graptolītu sugu parādīšanās griezumā. Baltijas valstu teritorijā ordovika–silūra robeža viegli izsekojama, jo tā sakrīt ar paralēlo diskordanci (nesaskanīgu sagulumu nogulu uzkrāšanās pārtraukuma dēļ) starp ordovika pēdējo un silūra pirmo reģionālo stāvu. Silūra stratigrāfiskais iedalījums ir četrdaļīgs; periodu dala četrās epohās (Landoveras, Venlokas, Ludlovas un Pršidolas) un attiecīgi sistēmu dala četrās nodaļās ar tādiem pašiem ģeogrāfiskiem nosaukumiem.

Salīdzinot ar kembriju un ordoviku, silūra periodā kopējais lielo kontinentālo bloku skaits sāka samazināties. Ekvatora tuvumā izvietotie kontinenti – Laurentija, Baltija un Sibīrija – tuvojās viens otram. Laurentijas, Avalonijas un Baltijas plātņu sadursmē silūra beigās izveidojās jauns paleokontinents Eiramerika (dažkārt to dēvē par Laurusiju). Kopš silūra Eiramerika sastāvēja no Laurentijas (mūsdienu Ziemeļamerika un Grenlande), Avalonijas (Jaunanglija un Jaunskotija Ziemeļamerikā un Britu salu dienviddaļa) un Baltijas, kas veido mūsdienu Eiropas senāko daļu. Bijušā Baltijas paleokontinenta teritorija – tagadējā Austrumeiropas platforma – arī silūrā vēl atradās dienvidu puslodē, toties diezgan tuvu paleoekvatoram.

Rejas okeāns starp Gondvanu un ziemeļos bijušiem kontinentiem aktīvi attīstījies, turpretī Japetus okeāna spredinga zonā aktivitāte apsīka. Šis okeāns, kas reiz atdalījis Baltiju un Avaloniju no Laurentijas, izzuda šo plātņu sadursmē, ko sauc par Kaledonijas oroģenēzi (sasniedza maksimumu silūrā pirms 425–420 miljoniem gadu) un Akādijas oroģenēzi (devonā). Vietās ap bijušo Japetus okeānu pacēlās augsti kalni Skandināvijā, Skotijā, Īrijā un citur. To turpinājums izsekojams Grenlandē, kā arī Apalaču kalnos Amerikas Savienoto Valstu (ASV) ziemeļaustrumu daļā. Šo orogēno joslu Eiropā sauc par Kaledonīdiem.

Egiras (Urālu) okeāns, kas šķīra Baltiju no Kazahijas un Sibīrijas, kļuva šaurāks. Kazahijas un Sibīrijas platformas rietumu malās silūra laikā izveidojās subdukcijas zonas. Rejas okeāns un Tornkvista jūra, kas atdalīja Baltijas teritoriju no Gondvanas, arī sašaurinājās.

Milzīgais Gondvanas kontinents lēnām pārvietojās pie dienvidpola, vienlaicīgi griežoties ap savu asi, un sāka tuvoties Eiramerikai. Kontinentālie apledojumi silūrā Sahāras teritorijā vairs neveidojās, bet kalnu ledāji izveidojās Dienvidamerikā. Silūrā Gondvanai pievienojās daži salu loki mūsdienu Spānijas, Francijas un Vācijas teritorijā.

Silūrā saglabājās samērā augsts pasaules okeāna ūdens līmenis, ap kontinentiem turpināja eksistēt plašas epikontinentālas jūras. Ordovika un silūra robežas tuvumā turpinājās Tipekanoes transgresija. Tomēr ūdens līmenis vairs nebija tik augsts kā ordovikā: kontinentiem tuvojoties un okeāna garozai veidojoties aizvien lielākos dziļumos, pasaules okeāna līmenis nepārtraukti kritās. Ziemeļu kontinentos okeāna līmeņa kritumu pavadīja arī kontinentālās garozas celšanās plātņu sadursmju deļ, rezultātā gan Laurentijā, gan Baltijā silūra–devona robežas tuvumā izpaudās regresija: jūra uz brīdi pilnīgi atkāpās no bijušā Baltijas paleokontinenta teritorijas. Atkārtoti jūras līmenis sāka celties tikai devona vidū.

Klimats silūrā pēc ordovika apledojumu atkāpšanās kļuva siltāks. Tomēr arī tajos laikos izpaudās klimata variācijas atkarībā no platuma grādiem: ja gar ekvatoru vietām tas bija karsts un sauss, tad augstajos platuma grādos (augstāk par 65º paralēli) saglabājās kalnu ledāji. Plašas seklas un siltas jūras pletās pāri kontinentiem tropu joslā.

Silūrā pieauga mālaino daļiņu īpatsvars karbonātiskos nogulumos Eiramerikas ģeoloģiskajos griezumos. Tāpat kā Ziemeļamerikā, silūra ieži Baltijā ir mālaini karbonātiski: mālainie kaļķakmeņi, merģeļi, dolomītmerģeļi un māli, kā arī bieži sastopami kaļķakmeņi un dolomīti. Karbonātiskos iežos ir daudz bentisko čaulaino dzīvnieku atlieku, savukārt drupiežos dominē graptolīti. Silūra slāņkopas maksimālais biezums ir ļoti atšķirīgs dažādās bijušā paleokontinenta teritorijās; vietām tās nav nemaz. Pilnīgākie silūra nogulumu griezumi izplatīti Baltijā: Lietuvā, Latvijas rietumdaļā (Kurzemē) un Igaunijas rietumdaļā (Sāmsalā). Igaunijā silūra ieži atsedzas gan kontinentālajā daļā, gan salās, bet pārējā Baltijā tie atrodas zem jaunākiem nogulumiem. Neskatoties uz ierobežoto izplatību, silūra slāņkopas maksimālie biezumi ir iespaidīgi: līdz 800 m Austrumeiropas platformas austrumdaļā un līdz 2 km Lietuvā.

Gondvana silūrā “sašūpojās” – austrumdaļa pacēlās, bet rietumdaļa iegrima. Austrālijā iestājusies denudācijas fāze, savukārt Dienvidamerikā silūra ieži izplatīti plašāk nekā kembrija un ordovika nogulumi. Brazīlijā sastop smilšakmeņus un māla–krama slānekļus līdz 1 km biezumā, bet Paragvajā un Bolīvijā – smilšakmeņus un konglomerātus, kas veidojušies gan jūrā, gan kontinentālos apstākļos un liecina par ledāju eksistenci Dienvidamerikā. Turpretī Āfrikā, kaut arī silūra ieži izplatīti mazākā teritorijā nekā apakšējā paleozojā, tie satur daudz vairāk siltummīļu organismu fosiliju. Tas liecina, ka Gondvana pārvietojusies un dienvidpols neatradās vairs Āfrikā, bet Dienvidamerikā.

Silūra periodā pēc ordovika beigu masveida izmiršanas epizodes, kad izmira vairāk nekā 60 % no jūras dzīvnieku ģintīm, dažādu dzīvo organismu bioloģiskā daudzveidība atkal pieauga. Atšķirībā no ordovika lielā biodiversifikācijas notikuma, kad radās jaunas organismu grupas, silūrā atkārtoti uzplauka galvenokārt tās pašas augsta ranga sistemātiskās grupas, bet nomainījās to sastāvs. Pēc brahiopodu, konodontu, trilobītu un citu organismu masveida izmiršanas epizodes ordovika beigās silūra periodā parādījās jaunas sugas to organismu grupās, kas radušās ordovikā un galvenokārt turpina eksistēt vēl mūsdienās. Augstais okeāna līmenis un siltas, seklas epikontinentālas jūras nodrošināja labvēlīgus apstākļus visu veidu jūras organismiem. Kopumā, salīdzinot ar ordoviku, biotā nav notikušas būtiskas izmaiņas, tomēr ievērojami pieaugusi bioloģiskā daudzveidība.

Starp izplatītākajiem jūras iemītniekiem, pirmkārt, jāmin brahiopodi, kas veido līdz 80 % no visām čaulaino organismu sugām. Brahiopodi, kas dominēja ordovikā, ātri atguvās pēc izmiršanas un atkārtoti sasniedza uzplaukumu, turklāt starp tiem pirmoreiz parādījās jauna kārta – pentamerīdi; daudzveidīgāki kļuva rinhonellīdi, atirīdi un atripīdi. Seklajās silūra jūrās attīstījās rifi, kuru veidošanā piedalījās tabulāti un četrstarkoraļļi, stromatoporātu sūkļi, sūneņi un sārtaļģes ar karbonāta skeletiem.

Palielinājās gliemeņu un gliemežu daudzveidība. Gliemenēm mīksto ķermeni aizsargā divu vāku bilaterāli simetriska čaula, bieži ar slēdzeni, kas sastāv no diviem vai trīs kalcīta vai aragonīta slāņiem. Liela daļa gliemeņu ir filtrētājas vai (nedaudzas) detritēdājas, kas ierokas gultnē, brīvi guļ, cementējas vai stiprinās pie substrāta (gultnes) ar bisusa pavedieniem. Gliemežiem ir asimetrisks ķermenis koniskā spirālē savītā čaulā bez kamerām. Silūrā, tāpat kā tagad, tie bija lielākoties plēsīgi dzīvnieki, daži vācēji vai līķu ēdāji; silūrā gan tie vēl nebija tik daudzveidīgi kā mūsdienās.

Graptolīti, kas ir izmirusī pushordaiņu grupa – koloniālie dzīvnieki filtrētāji ar kopīgu organiskās vielas (hitīnveida) skeletu, silūrā sasniedza savu evolūcijas virsotni: tiem bija liela daudzveidība un milzīga nozīme biostratigrāfijā, īpaši planktona formām. Galvenokārt tie stiprinājās pie peldošiem objektiem vai brīvi peldēja; raksturīgas zarainas, krūmveida, spirāliskas kolonijas. Sevišķi plaši sastopamas graptolītu formas ar vienkāršu vienzara tipa kolonijas uzbūvi (Monograptus).

Gigantiskos galvkājus ekoloģiski nomainīja liela izmēra posmkāji, mūsdienu zirnekļu un skorpionu attāli radinieki – vēžskorpioni. Daži no tiem sasniedza pat 3 m garumu. Vēžskorpioniem bija seši ekstremitāšu pāri: heliceras, pāris ar spīlēm, staigājamās kājas un pēdējais pāris ar airveida paplašinātiem galiem. Uzskata, ka lielākā daļa bija plēsēji. Šķiet, ka daudzi peldēja, pie tam īpatnējā stilā – ar vēderu uz augšu. Iespējams, daži vēžskorpioni varēja īsu laiku pavadīt sauszemē.

Citām bezmugurkaulnieku grupām bija pakārtota loma. Trilobīti bija īpaši daudzveidīgi kembrijā un ordovikā; silūrā to kārtu un sugu skaits samazinājās. Samērā daudzveidīgi bija koraļļi, vēžveidīgie, galvkāji, sūneņi un adatādaiņi.

Nav tiešo pierādījumu un liecību, kas norādītu, kad dzīvība pirmo reizi sāka iekarot sauszemi. Iespējams, tās ir bijušas baktērijas, ieskaitot ciānbaktērijas (zilaļģes). Pirmie augi sauszemē parādījās vēlāk, kas varētu būt bijis saistīts ar atmosfēras evolūciju: uzskata, ka efektīvs ozona ekrāns radās tikai ap ordovika–silūra robežu. Silūra augšējā daļā ir atrastas pirmās fosiliju liecības – vaskulāro (augstāko) augu atliekas ar vadaudiem ūdens un minerālvielu transportam no augsnes – riniofīti jeb rīnijas. Tie bija ļoti primitīvi augi ar īsiem, taisni stāvošiem, dihotomiski zarotiem stublājiem (vasām) bez lapām un saknēm, ar sporangijiem vasu galos. Domājams, tie bijuši amfibiotiski augi, kam vasas apakšdaļa mirka ūdenī, bet augšējā daļa gozējās saulē. Senākās fosilijas atrastas Skotijā, bet līdzīgu augu atliekas sastop arī Baltijā; riniofīti bija izplatīti tikai silūrā un devonā, kad tos nomainīja progresīvākas augu grupas.

Pateicoties augu eksistencei, sauszemē parādījās pagaidām primitīvas augu un dzīvnieku sabiedrības ar vienkāršas uzbūves augiem kā producentiem, daudzkājiem kā augēdājiem, simtkājiem un zirnekļiem kā plēsoņām, tārpiem kā detrītēdājiem un sēnēm, kas sadalīja organisko vielu. Vidējā silūra nogulumos sastopamas gan augu, gan posmkāju, piemēram, trigonotarbīdu (ērcēm līdzīgie helicerāti), gan daudzkāju fosilijas. Domājams, tajā laikā eksistēja arī sēnes, apaļtārpi un posmtārpi, bet to fosilijas ir ļoti reti sastopamas.

Silūra jūrās un lagūnās attīstījās un sākotnēji starp mugurkaulniekiem dominēja bezžokleņi – dažādvairodži, kaulvairodži un telodonti. Dažādvairodžiem ķermeņa priekšējo daļu sedza bruņas no dažādām plātnēm, bet asti sedza lielas zvīņas; tiem bija vienīgi astes spura. Kaulvairodžiem bruņas sastāvēja no nepārtraukta vairoga, acis bija satuvinātas un vienīgā nāss atradās galvas–krūšu vairoga centrā, kā arī bija pāra krūšu spuras, kas gan nav homoloģiskas zivju krūšu spurām. Telodontiem vairoga bruņu nebija, bet visu ķermeni klājuši dentikli – zobiem līdzīgi pauguriņi; pāra spuru tiem nebija.

Silūrā parādījās pirmie mugurkaulnieki ar žokļiem: skrimšļzivis, attālas mūsdienu haizivju radinieces, un akantodes – izmirusī zivju grupa, kas bija līdzīgas gan skrimšļzivīm, gan primitīvām kaulzivīm. Redzamākā akantožu īpatnība – katras spuras pamatnē bija dzelksnis, bet starp krūšu un vēdera spurām mēdza būt vairākas starpspuras un papildus dzelkšņi. Spriežot pēc atradumiem Ķīnā, pašās silūra beigās radušās arī pārējās zivju klases – bruņuzivis un kaulzivis.

Silūra beigās plašas teritorijas Eiramerikas viducī pacēlās virs okeāna līmeņa, kas iezīmēja lielu regresiju un nogulu uzkrāšanās pārtraukumu bijušajā Laurentijā un Baltijas paleokontinentā, tāpēc silūra augšējās daļas un devona apakšējās daļas nogulumu izplatības laukumi ir krietni mazāki, nekā tie bija silūra sākumā un devona vidū. Tas bija galvenais iemesls silūra sistēmas nodalīšanai; savukārt organismu evolūcija risinājās nepārtraukti, līdz ar to silūra–devona robeža ir viena no retajām sistēmu robežām, kas nav saistīta ar masveida izmiršanas epizodēm.

Silūra periods tiek bieži atspoguļots mākslinieku animālistu – gleznotāju, zīmētāju, grafiķu, tēlnieku u. c., kas attēlo dzīvniekus, – darbos. Animālisti attēlo gan senos dzīvniekus, gan citus organismus grāmatu ilustrācijās un muzeju ekspozīcijās, kā arī to veidotās rekonstrukcijas tiek izmantotas televīzijas raidījumos. Ilggadējā britu televīzijas seriālā “Doktors Kas” (Doctor Who) par silūriem (Silurian) sauc rāpuļu humanoīdo rasi, kas eksistēja pirms saprātīgā cilvēka.