Trigonotarbīdi ir vieni no pirmajiem raksturotajiem fosilajiem zirnekļveidīgajiem. Senākās līdz šim atrastās fosilijas ir silūra perioda nogulās. Tās aprakstījis arahnologs Džeisons Danlops (Jason Dunlop). Pirmo trigonotarbīdu aprakstīja angļu ģeologs Viljams Baklends (William Buckland) 1837. gadā Anglijā. Atrasto fosiliju zinātnieks sākotnēji uzskatīja par vaboli un nosauca par Curculoides prestvicii. Henrijs Vudvords (Henry Woodward) 1871. gadā Anglijā atrada labāk saglabājušos fosiliju, aprakstīja to, uzskatīdams par māņskorpionu, un deva nosaukumu Eophrynus prestvicii. Vācu zoologs Ferdinands Karšs (Ferdinand Anton Franz Karsch) 1882. gadā aprakstīja fosilijas no Silēzijas ogļu atradnēm (Polijā) un izvirzīja jaunu grupu Anthracomarti. Trigonotarbīdu fosilijas atrastas no silūra līdz perma periodu nogulās. Lielākā trigonotarbīdu daudzveidība ir bijusi akmeņogļu periodā.
Trigonotarbīdi ir tuvu radniecīgi ar zirnekļiem (Aranea), vickājaiņiem (Amblypygi), vicastaiņiem (Thelyphonida) un īsastes vicastaiņiem (Schizomida). F. Karšs un vēlāk Dž. Danlops izvirzīja hipotēzi, ka kapuczirnekļi Ricinulei ir mūsdienās dzīvojošie trigonotarbīdu pēcteči. Trigonotarbīdu filoģenētiskais novietojums joprojām ir neskaidrs.