Lagzdīnes pilskalnu pirmo reizi zinātniskā literatūrā 1868. gadā minējis mācītājs un novadpētnieks Ernsts Augusts fon Raizons (Ernst August von Raison), kurš pats to gan nav apmeklējis. 1869. gadā pilskalnu Ventas labajā krastā uz ziemeļiem no Abavas esošo pilskalnu sarakstā iekļāva ievērojamākais 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), kurš arī to nav apmeklējis, bet, spriežot pēc iekavās atzīmētās piezīmes, pieļāvis iespēju, ka tā ir zviedru skansts. 20.08.1922. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, bet 1923. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un aprakstu publicēja pirmais un pazīstamākais neatkarīgās Latvijas pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš atzīmēja, ka “pilskalna plakumā ir iekopta druva” un piebraucamais ceļš uz to pārracis pilskalna valni tā ziemeļu pusē. E. Brastinš pilskalnu saista ar 1253. gada kuršu zemju dalīšanas dokumentos minēto vietu Lesseden, kas vēlākos dokumentos no 1280. gada saukta Laxdienen. 1948. gada pavasarī pilskalnu apsekoja toreizējā Centrālā Valsts vēsturiskā muzeja (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) līdzstrādnieks Kārlis Rozītis, kurš atzīmē, ka pilskalna virsma arta līdz 1940. gadam. 1964. gada apsekojumā arheologs Ēvalds Mugurēvičs norādījis uz plašo apmetni ziemeļos un rietumos no pilskalna. Viņa vadībā, nolūkā precizēt kultūrslāņa raksturu, 1967. gadā pilskalna plakuma rietumu pusē izrakts pārbaudes šurfs.