Lagzdīnes pilskalnu pirmo reizi zinātniskā literatūrā 1868. gadā minējis mācītājs un novadpētnieks Ernsts Augusts fon Raizons (Ernst August von Raison), kurš pats to gan nav apmeklējis. 1869. gadā pilskalnu Ventas labajā krastā uz ziemeļiem no Abavas esošo pilskalnu sarakstā iekļāva ievērojamākais 19. gs. Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein), kurš arī to nav apmeklējis, bet, spriežot pēc iekavās atzīmētās piezīmes, pieļāvis iespēju, ka tā ir zviedru skansts. 20.08.1922. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, bet 1923. gadā izdevumā “Latvijas pilskalni I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un aprakstu publicēja pirmais un pazīstamākais neatkarīgās Latvijas pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš atzīmēja, ka “pilskalna plakumā ir iekopta druva” un piebraucamais ceļš uz to pārracis pilskalna valni tā ziemeļu pusē. E. Brastinš pilskalnu saista ar 1253. gada kuršu zemju dalīšanas dokumentos minēto vietu Lesseden, kas vēlākos dokumentos no 1280. gada saukta Laxdienen. 1948. gada pavasarī pilskalnu apsekoja toreizējā Centrālā Valsts vēsturiskā muzeja (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) līdzstrādnieks Kārlis Rozītis, kurš atzīmē, ka pilskalna virsma arta līdz 1940. gadam. 1964. gada apsekojumā arheologs Ēvalds Mugurēvičs norādījis uz plašo apmetni ziemeļos un rietumos no pilskalna. Viņa vadībā, nolūkā precizēt kultūrslāņa raksturu, 1967. gadā pilskalna plakuma rietumu pusē izrakts pārbaudes šurfs.

Par Lagzdīnes pilskalnu piefiksēto teiku skaits nav liels. Viena vēsta par kalnā nogrimušo pili, bet otra, kuru pieminējis E. Brastiņš, par to, ka šeit senāk atradusies Piltene.

Lagzdīnes pilskalns ierīkots stratēģiski izdevīgā, bet gandrīz līdzenā vietā Ventas upes līkumā, kur t. s. Pilsvalks ietek Ventā, un no kurienes paveras plašs skats gan uz Ventas augšteci, gan lejteci. Vienīgo no dabas daļēji aizsargāto nogāzi veido nogāze pret Pilsvalku. Citur pilskalna nogāzes stāvinātas, bet plakumu aizsargā to aptverošs valnis, kas austrumu daļā sasniedz 6 m augstumu. Plakums ovālas formas, iedobs, ap 50 x 70 m liels. 2003. gadā pilskalnā veikti sakopšanas darbi – plakums un nogāzes attīrītas no krūmiem, bet tā nogāzē pret autoceļu izveidotas vieglas konstrukcijas koka kāpnes, novietots kokā veidots uzraksts “Lagzdenes pilskalns” un izveidota koka skatu platforma uz Ventu.

Lagzdīnes pilskalns arheoloģiski pagaidām nav pētīts. Vienīgā informācija par iespējamo pilskalna apdzīvotības laiku iegūstama no 1967. gadā arheologa Ē. Mugurēviča vadībā veiktā pārbaudes šurfa un atsevišķiem savrupatradumiem. Pārbaudes šurfs (0,8 x 1,4 m) tika izrakts pilskalna plakuma rietumu pusē 8 m no nogāzes sākuma. Tika konstatēts līdz 1,8 m biezs kultūrslānis, kurā izšķirami divi noslāņojumi. Spriežot pēc gan šurfā atrastajām, gan citur kurmju rakumos atrastajām trauku lauskām pilskalna apdzīvotības sākumi attiecināmi uz 1. gadu tūkstoša pirmo pusi, bet intensīvāk tas apdzīvots 11.–13. gs. Uz pēdējo apdzīvotības periodu varētu attiecināt arī 2004. gadā arheologa Armanda Vijupa atrasto bronzas jostas sprādzes fragmentu un dzelzs makšķerāķi.

Uz rietumiem un ziemeļiem no pilskalna atradusies apmetne. 2016. gadā fiksēts, ka apmetnes daļu uz ziemeļiem no pilskalna vairāk nekā 400 m² platībā postījušas mežacūkas un arī mantrači. 2019. gadā ap 30 m uz ziemeļrietumiem no pilskalna līdz 80 m garumā gar autoceļa grāvi atrastas vairākas apmestās, gludās un agrās ripas keramikas lauskas, dzelzs sārņi un krami ar apstrādes pēdām.

Pilskalnam tuvākie senkapi atrodas nedaudz tālāk par 1 km uz dienvidiem, pie Dzīkļu mājām. Spriežot pēc 20. gs. sākumā šeit atrastajiem savrupatradumiem, starp kuriem atzīmējamas bronzas rotadata, kaklariņķis un spirālaproce, tie datējami ar vidējā dzelzs laikmeta beigām un vēlo dzelzs laikmetu un tajos apbedītos var identificēt ar atsevišķu Baltijas jūras somu grupu, iespējams, ar Indriķa Livonijas hronikā (Henrici Cronicon Lyvoniae, 1225–1227) pieminētajiem vendiem. Pieļaujams, ka šī pati sentauta apdzīvojusi arī Lagzdīnes pilskalnu un to tā stratēģiskā izvietojuma dēļ apmeklējuši arī skandināvu ieceļotāji.

Lagzdīnes pilskalns kopš 20. gs. 30. gadiem minēts vairākos Kurzemei veltītos ceļvežos. Sakarā ar pilskalna atrašanos autoceļa malā, veiktajiem labiekārtošanas darbiem un tādēļ, ka no tā paveras plašs skats uz Ventu gan ziemeļrietumu, gan dienvidu virzienā, šī ir iecienīta tūristu apstāšanās vieta.