Auga zinātniskais nosaukums cēlies no grieķu ἧπαρ, hepar ‘aknas’. Šāds nosaukums augam piešķirts tā trīsdaivaino lapu dēļ, kas atgādina aknas, kā arī senatnē tas lietots, lai ārstētu aknu kaites. Arī citās valodās (angļu, krievu) auga nosaukums norāda uz saistību ar šo orgānu. Savukārt latīņu nobilis nozīmē ‘dižciltīgs’ un norāda uz zilās vizbulītes skaistumu un noderīgumu.

Vecākie fosiliju atradumi (augļi, sēklas, putekšņi, lapas) attiecināmi uz gundegu rindu. Tie atrasti dažādās pasaules daļās un datēti ar mezozoja ēras agrīnā krīta periodu (pirms 129,4–113,0 miljoniem gadu). Lielāko daļu fosiliju atradumu var attiecināt uz mūsdienās sastopamajām gundegu rindas dzimtām un ģintīm. Gundegu dzimta ir kosmopolītiska un plaša. Lielākā sugu daudzveidība novērojama Ziemeļu puslodes mērenajā klimata joslā, savukārt tropu reģionos tā pārstāvēta maz. Gundegu dzimtā ietilpst 62 ģintis un aptuveni 2530 sugas. Lielākā ir gundegu ģints ar 600 sugām. Filoģenētiskie pētījumi norāda uz zilo vizbulīšu tuvo radniecību ar vizbuļu ģinti (GenusAnemone), ar kuru tām ir vienāds hromosomu skaits (x=7). Lielākā vizbulīšu formu daudzveidība vērojama Austrumāzijā. Vizbulīšu areāls ir disjunkts, tās sastopamas Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Saskaņā ar Pasaules augu atlanta (Plants of the World online) 2021. gada datiem, pasaulē nodala 7 vizbulīšu sugas: Hepatica acutiloba (Ziemeļamerikas Austrumu daļā), H. americana (Ziemeļamerikas Austrumu daļā), H. falconeri (Centrālāzijā – Kazahstānā, Tadžikistānā, Kirgizstānā, Pakistānā, Himalaju rietumu daļā), H. henryi (Ķīnas Ziemeļu un Centrālajā daļā, Austrumķīnā), H. maxima (Korejā), H. nobilis (Eiropā, Rietumsibīrijā) un H. transsilvanica (Rumānijā), kā arī daudzas formas un varietātes.

Zilās vizbulītes (Hepatica nobilis) dabiskais areāls aizņem visu Eiropu (izņemot Britu salas, Nīderlandi, Portugāli) un Rietumsibīriju. Tā introducēta Beļģijā un kā kultūraugs tiek audzēta Lielbritānijā. Zilās vizbulītes Japānas formas (Hepatica nobilis var. japonica ) dabiskais areāls aptver Krievijas galējos Dienvidaustrumus, Ķīnas Ziemeļu un Austrumu daļu, Mandžūriju, Koreju un Japānas centrālo daļu.

Zilā vizbulīte ir daudzgadīgs, neliels (5–15 cm) gundegu dzimtas augs. Saknenis zvīņains. Lapas ar kātu, ādainas, trīsdaivainas (3–6 cm garas, 4–8 cm platas), zaļas no virspuses, tumši violetas no apakšpuses, sakārtotas rozetē. Lapas pārziemo zaļas, bet pēc noziedēšanas iepriekšējā gada lapas atmirst un veidojas jaunas. Jauno lapu kāti klāti ar matiņiem, kas vēlāk atmirst. Ziednesis stāvs, blīvi apmatots, tā galotnē viens zieds, zem tā trīs zaļas, veselas augšlapas, kas atgādina kauslapas. Visbiežāk ziedu veido 6–8 apziedņa lapas (garums 0,7–1,5 cm) tumši zilā krāsā, tomēr dabā vērojamas ar albīnas, rozā un pildītas formas vizbulītes. Putekšņlapu daudz, baltas. Uz nakti, kā arī lietainā laikā vai sniegputenī ziedi aizveras, lai aizsargātu vairošanās orgānus. 

Zilās vizbulītes ir vienas no pirmajām savvaļas augu sugām, kas uzzied pēc sniega nokušanas. Ziedos veidojas daudz ziedputekšņu, un suga ir nozīmīgs nektāraugs pirmajiem apputeksnētājkukaiņiem (bitēm, kamenēm, ziedmušām), kas nodrošina auga svešapputi. Zied no marta līdz maijam. Pēc noziedēšanas veidojas lodveidīgs riekstiņu kopauglis, tas sastāv no 5–25 auglīšiem, kas nogatavojas maijā un jūnijā. Augļiem raksturīga eļļaina piedeva, kas piesaista skudras, tādējādi nodrošinot sēklu izplatīšanos. Pēc Raunkiēra augu dzīvības formas (Raunkiær plant life form) vizbulītes ir kriptofīti – augi, kam ziedpumpuri un jauno lapu pumpuri atrodas augsnē. Auga vairošanās notiek gan ar sēklām, gan veģetatīvi. Sēklas dīgst lēni, un dīgstiem ir augsts mirstības koeficients. Dīgstu bojāeju visbiežāk izraisa ilgstoši sausuma periodi, jo saknenis attīstības sākumā ir sīks un atrodas sekli augsnē, tāpēc ātri izžūst. Zilās vizbulītes attīstās ļoti lēni – var paiet 4–13 (pat 35) gadi, līdz augs pirmo reizi uzzied. Ir novērojami periodi, kad augs var arī neziedēt vairākus gadus. Zilās vizbulītes ir ilgmūžīgas. To sakneņi attīstās lēni, un laika gaitā vecākās daļas atmirst. Tādējādi augā neuzkrājas patogēni, kā tas notiek, piemēram, kokaugos, kuru biomasa laika gaitā pieaug. Šāda attīstības stratēģija nodrošina to, ka augi nenoveco. Atsevišķu augu vecums var būt vairāki simti gadu, pārsniedzot mežaudzes vecumu, kurā tie aug. Parkveida zālājos augošo zilo vizbulīšu vecums arī var pārsniegt 30 gadus, tomēr šis biotops nav piemērots sugas pastāvēšanai, jo šādos zālājos pastāv liela konkurence ar zālāju sugām, ir bieza velēna, kā arī tiek aizvākta nobirušo lapu kārta. Pieaugušu vizbulīšu bojāeju visbiežāk izraisa izmaiņas vidē (piemēram, meža nociršana, kas krasi izmaina augšanas apstākļu vidi, palielinot gaismas daudzumu) vai auga mehāniskie bojājumi (piemēram, meža zvēru bojājumi, izrokot vai bojājot auga sakneni).

Pēc Graima augu stratēģijas tipa (plant strategy type according to Grime) zilās vizbulītes ir tipiska strestoleranta suga (stress tolerator, S). Tai ir ilgs attīstības periods, ilgmūžīgas lapas un sakneņi, tā izplatās lēni, ar sēklām un veģetatīvi. Suga pielāgojusies specifiskiem, noēnotiem, barības vielām bagātiem un mēreni mitriem apstākļiem. Tā spēj pārdzīvot arī attīstībai nepiemērotus periodus, piemēram, ilgstošu sausumu.

Zilās vizbulītes sastopamas auglīgos skujkoku, lapukoku un jauktos mežos, krūmājos, upju krastu gravās, kā arī senos parkos. Tā ir raksturīga augu suga Eiropas platlapju (nemorālajos) klases (Cl. Querco-Fagetea) mežos. Šīs klases mežiem raksturīgs “pavasara aspekts” – pirms koku salapošanas meža zemsedzē vērojama izteikta lakstaugu ziedēšana, kur līdzās zilajai vizbulītei zied baltais un dzeltenais vizbulis (Anemone nemorosa un A. ranunculoides), meža zeltstarīte (Gagea lutea), sārtā bezlape (Lathraea squamaria), laksis (Allium ursinum) un citas sugas. Liela daļa no pavasara aspektu veidojošajām sugām – pavasara efemēriem – pēc noziedēšanas strauji salapo un vēlāk zemsedzē vairs nav redzamas.

Zilās vizbulītes ir bieži sastopama suga tās izplatības areālā. Līdzīgi citām lapukoku mežu lakstaugu sugām, jaunu platību kolonizēšana saistīta ar meža pašizrobošanās procesiem – suga cenšas kolonizēt vietas, kur izveidojies atvērums vainaga klājā. Sugai raksturīgas platlapju mežu lakstaugiem kopīgas pazīmes – augsta dīgstu bojāeja, lēna indivīdu augšana, zema sēklu produkcija, veģetatīvā vairošanās ar gumiem, bumbuļiem, sakneņiem –, kas būtiski ierobežo to populāciju attīstību un dinamiku. Lapukoku mežos veidojas mozaīkveida lakstaugu struktūra, kuru limitē pieejamie resursi (gaisma, mitrums, barības vielas) un kurā izteikti dominē pieauguši sugas indivīdi. Zilo vizbulīšu populāciju veido atsevišķi auga ceri vai atsevišķi indivīdi. Lielākās populācijās augi izplatīti mozaīkveidā dažāda lieluma ceros vai grupās, to blīvums variabls.

Populāciju dinamikas pētījumos konstatēts, ka pamatā zilās vizbulītes vairojas veģetatīvi cerojot. Sēklaizmetņu skaits sēklotnē ir lielāks augiem, kas atrodas tālāk no lielajiem vizbulīšu ceriem, tādējādi lielākie zilo vizbulīšu eksemplāri ietekmē blakus esošo augu auglību. Šādu savstarpēju augu iedarbības veidu sauc par alopātiju. Sēklaizmetņu skaits pozitīvi korelē ar blakus augošo indivīdu lapu virsmas laukumu, kas norāda uz labvēlīgākiem vides (gaismas, mitruma, barības vielu) apstākļiem mikronišā. Šāda mikronišu ietekme uz augu vitalitāti, izplatības un vairošanās stratēģiju un populāciju struktūru ir būtiska; tā ietekmē augu mikroevolūcijas gaitu. Zilā vizbulīte netiek uzskatīta par apdraudētu sugu tās izplatības areālā.

Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (International Union for Conservation of Nature, IUCN) nav iekļāvusi zilo vizbulīti Eiropas un pasaules apdraudēto sugu sarakstos.

Zilā vizbulīte, kā visi gundegu dzimtas augi, svaigā veidā ir indīga. Tās sastāvā ir protoanemonīns, glikozīds hepatrilobīts, miecvielas un sveķi. 

Zilās vizbulītes tautas medicīnā lietotas kā diurētisks līdzeklis, ādas un tuberkulozes slimību ārstēšanai, kā arī aknu slimībām. Suga nav iekļauta oficiālo drogu sarakstos. Zilo vizbulīti audzē kā dekoratīvu augu dārzos.

Vairākos pētījumos vizbulīšu sugas tiek apzīmētas kā zilās vizbulītes dažādas formas un varietātes. Dabā tai sastopamas daudzas dažādas ziedu formu un krāsu variācijas. Auga krāsu nosaka antociāni, kuru kristālu krāsa ir saistīta ar vidi, kurā tie veidojas. Skābā vidē tie iekrāsojas sārti, sārmainā vidē – zili, neitrālā vidē – violeti. Savukārt baltas (albīnas) zilās vizbulītes veidojas ģenētiski, iztrūkstot krāsu pigmentam. Retumis veidojas vizbulītes ar raibiem, pildītiem ziediem vai īpaši garām vai, gluži pretēji, īsām putekšņlapām. Šo iemeslu dēļ zilās vizbulītes ir ļoti dekoratīvs agri ziedošs augs, kuru selekcionē un audzē Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Visilgākā kultivēšanas vēsture ir zilās vizbulītes Japānas varietātei (Hepatica nobilis var. japonica). Japānā ir radītas tūkstošiem zilās vizbulītes šķirņu. Kultivētās šķirnes galvenokārt pavairo veģetatīvi, jo to ieaudzēšana no sēklām ir sarežģīta un paiet vairāki gadi līdz to uzziedēšanai. 

Latvijas teritorijā zilās vizbulītes populācija ir stabila. Tās bieži sastopamas jauktos un lapukoku mežos, krūmājos, kā arī vecos parkos. Zilā vizbulīte nav iekļauta Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. Latvijā izveidotas vairākas zilās vizbulītes šķirnes, tās atlasot no dabā atrastajiem kloniem.