Nacionālo partizānu grupa Kārļa Mūsiņa vadībā izveidojās 1945. gada rudenī Tukuma apriņķa Vānes pagastā, daļai partizānu atdaloties no tur esošajiem nacionālo partizānu grupējumiem, t. sk. arī pašam K. Mūsiņam, kurš bija vietējās partizānu vienības komandieris. Iemesls tam bija izdzīvošanai nelabvēlīgā situācija Kurzemē, kur atradās liels padomju okupācijas karaspēks, bet mežos – daudzas nacionālo partizānu grupas, kas bija ievērojams slogs bruņotās pretestības atbalsta bāzei. Apvienojot partizānus no Valkas un Valmieras apriņķa, kā arī no Rīgas, K. Mūsiņš izveidoja 12 cilvēku grupu pārgājienam uz Vidzemi. Pēc apmēram pusotru mēnesi ilga ceļa no Kurzemes 1945. gada novembra vidū grupa ieradās Jaunpiebalgas apkārtnē un uzsāka darbību pret padomju okupācijas režīmu Vidzemē.

K. Mūsiņa partizānu grupa beidza pastāvēt 27.09.1953., kad Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts drošības ministrijas (MGB, no Министерство государственной безопасности) organizētās speciālās operācijas rezultātā Smiltenes rajonā tika sagūstīts pats grupas komandieris K. Mūsiņš un partizāne Dzidra Vēvere. Pēdējie grupas partizāni Pēteris Gūts un Jūlijs Bucis tika nogalināti apšaudē ar MGB slēpni 12.10.1953.

Atšķirībā no daudzām citām nacionālo partizānu grupām, K. Mūsiņa grupa neiesaistījās nevienā nacionālo partizānu organizācijā un darbojās pilnīgi pastāvīgi. Šāda darbības patstāvība tika pamatota ar lielāku risku un ikdienas izdzīvošanas grūtībām, ko, K. Mūsiņa skatījumā, radīja partizānu grupu darbības centralizācija, kamēr partizānu gaidītais Rietumvalstu–Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) karš vēl nebija sācies.

K. Mūsiņa mērķis bija noturēties līdz prognozētajam Rietumvalstu un PSRS karam, taču viņa vadītie nacionālie partizāni vienlaikus izvērsa aktīvu darbību pret padomju okupācijas režīma iestādēm Ziemeļvidzemē, lai traucētu okupācijas režīma nostiprināšanos, sodītu aktīvākos kolaboracionistus un nodrošinātu nepieciešamos pārtikas un citu krājumus izdzīvošanai. Savas pastāvēšanas laikā K. Mūsiņa grupa veica vairāk nekā 50 uzbrukumus okupācijas režīma darbiniekiem un aktīvistiem. Kā profesionāls virsnieks un Otrā pasaules kara veterāns K. Mūsiņš sekmīgi vadīja savas grupas kaujas darbību sadursmēs ar okupācijas režīma spēkiem.

Grupas ilgā pastāvēšana skaidrojama ar rūpīgu konspirācijas pasākumu (segvārdu izmantošana, izvairīšanās no kontakta ar svešām, nepārbaudītām personām) ievērošanu un gandrīz nepārtrauktu atrašanos kustībā, tāpēc padomju drošības dienesti ilgi nespēja to iznīcināt. K. Mūsiņa vadīto partizānu darbības teritorija līdz 50. gadu sākumam bija kļuvusi ļoti plaša, sniedzoties no Valkas apkārtnes pagastiem līdz pat Gulbenes apkārtnei un Lubāna klāniem, grupa mēdza darboties arī Igaunijas teritorijā.

Par K. Mūsiņa grupas darbības nozīmi liecina fakts, ka tās darbībai 50. gadu sākumā sekoja līdzi PSRS drošības iestāžu vadība Vissavienības līmenī, piemēram, rīkojumu par grupas iznīcināšanu 10.02.1953. deva PSRS valsts drošības ministra vietnieks ģenerālleitnants Boriss Obručņikovs (Борис Павлович Обручников).

K. Mūsiņa grupas sastāvs vairākkārt mainījās, kas bija saistīts ar kaujās ciestajiem zaudējumiem, kā arī partizānu cīņu apstākļiem, kas lika partizāniem regulāri pārorganizēties atkarībā no pastāvošās situācijas un notikumiem. Kopumā K. Mūsiņa grupas sastāvā visā tās darbības laikā bija atradušies vismaz 29 partizāni. Vidēji grupā vienlaicīgi atradās apmēram 7–10 partizāni, taču ziemas periodā tā lielākoties sadalījās 3–5 cilvēku nelielās grupiņās.

K. Mūsiņa partizānu grupas vēsture izmantota par pamatu sižetam rakstinieces Anitas Liepas romānā “Lietuvēnu laiks”, kurā attēlotā partizānu grupas komandiera Andreja Krūkļa prototips ir pats K. Mūsiņš.