Dzimis Rīgā no Saksijas ieceļojuša vācu mūzikas skolotāja Karla Frīdriha Rihtera (Karl Friedrich Richter) un Rīgas vācbaltiešu sīkpilsoņu dzimtas pārstāves Justīnes Frīderīkes Hausvaldes (Justine Friederike Hauswald) divu bērnu ģimenē kā pirmdzimtais, kristīts kā Ludvigs Maksimiliāns Ervins Rihters, ģimenes un paziņu lokā saukts par Maksu. Agrā bērnībā nomira viņa tēvs, un Maksu kopā ar viņa māsu Elzu uzaudzināja māte.

M. Rihters mācījās Rēveles Pētera reālskolā (Ревельское Петровское реальное училище). Pēc reālskolas beigšanas 1905. gadā iestājās Rīgas Politehniskā institūta Ķīmijas fakultātē. Līdztekus ķīmijai aizrāvās ar valsts ekonomikas jautājumiem un Krievijas vēsturi. Kļuva par Rīgas Politehniskajā institūtā reģistrētās vācbaltiešu studentu korporācijas “Rubonia” biedru. M. Rihtera studiju sākums Rīgā sakrita ar 1905. gada revolūcijas norisēm, kas skāra arī Politehnisko institūtu un paralizēja tā darbu. Revolūcijas gaisotne un kreisie politiskie uzskati M. Rihteram nebija pa prātam, tādēļ studiju gados viņš devās braucienos uz Vācu Impēriju, kur Drēzdenē un Minhenē pavadīja atsevišķus studiju semestrus. Pēc revolūcijas regulāri uzturējās Minhenē, tomēr studijas Rīgas Politehniskajā institūtā ar pārtraukumiem turpināja līdz 1910. gadam. Doktora grādu ķīmijā ieguva 1916. gadā Minhenes universitātē (Ludwig-Maximilians-Universität München). 1911. gadā salaulājās ar 19 gadus vecāku turīgu vācbaltiešu šķirteni Matildi fon Šeibneri (Mathilde Therese Charlotte von Scheubner), Rīgas domnieka un tirgotāja Augusta Mindela (August Johann Karl Mündel) bijušo sievu. Fon Šeibneru dzimta Rihteru drīz vien adoptēja, un kopš tā laika viņš ieguva dižciltīgā statusu un uzvārdu “fon Šeibners-Rihters”. Pēcteču M. fon Šeibneram-Rihteram nebija.

Tēva Vācu Impērijas pavalstniecība ļāva arī M. fon Šeibneram-Rihteram būt pilntiesīgam vācu pavalstniekam. Tādēļ 1914. gada augustā, dzīvodams Minhenē, viņš kā brīvprātīgais pieteicās karot vācu armijā. Pēc frontē pavadītām dažām nedēļām, 1914. gada novembrī, M. fon Šeibners-Rihters tika norīkots diplomātiskajā un izlūkošanas darbā Vācu Impērijas sabiedrotās Osmaņu Impērijas teritorijā. 1915. gadā viņu iecēla par vācu konsula vietnieku Erzurumā. Dienesta laikā M. fon Šeibers-Rihters bija aculiecinieks Osmaņu Impērijas varas iestāžu īstenotajam mērķtiecīgajam armēņu genocīdam. Personīgi pats centās glābt armēņus no deportācijas un iespaidot Berlīnes un Konstantinopoles politiku. Dienesta laikā Osmaņu Impērijā M. fon Šeibers-Rihters saslima ar malāriju un ilgi ārstējās, pēc izveseļošanās 1917. gadā tika pārcelts uz Rietumu fronti un vēlāk dienēja vācu armijas ģenerālštābā. Ģenerālštābs M. fon Šeibneru-Rihteru nosūtīja uz Stokholmu, kur viņam bija uzdots risināt brūkošās Krievijas Impērijas nacionālo minoritāšu suverenitātes jautājumus. 1917. gada izskaņā viņš kļuva par vācu pārvaldes Baltijā (Gebiet des Oberbefehlshabers Ost jeb Land Ober Ost) ierēdni un vadīja vācu 8. armijas preses nodaļu, kurai bija jārisina stratēģiski svarīgi informācijas aprites un propagandas jautājumi. Viens no svarīgākajiem jautājumiem bija sabiedrības atbalsta iegūšana Vācu Impērijas un vācbaltiešu iecerētajiem teritoriāli politiskajiem pārkārtojumiem, respektīvi, vācu varas atjaunošanai Baltijā.

Kopš 1918. gada rudens M. fon Šeibners-Rihters bija Vācu Impērijas ģenerālpilnvarotā Baltijas zemēs Augusta Vinniga (August Winnig) palīgs. 1919. gada sākumā Pētera Stučkas režīms M. fon Šeibneru-Rihteru apcietināja un notiesāja uz nāvi. M. fon Šeibnera-Rihtera sievas Matildes plašie sakari sabiedrībā ļāva viņam atgūt brīvību un kopā ar sievu atkal pārcelties uz Minheni. Tur tobrīd pulcējās simtiem vācbaltiešu emigrantu, kas bija neapmierināti ar pārmaiņām Baltijā. Minhenē M. fon Šeibners-Rihters līdzdarbojās bijušo Rīgas studentu korporācijas “Rubonia” biedru grupas izveidē. Šajā grupā bija vairāki seni paziņas, kā, piemēram, M. fon Šeibnera-Rihtera draugs kopš skolas laikiem Oto fon Kursels (Otto Konstantin Gottlieb von Kursell), Arno Šikedancs (Arno Schickedanz), Haralds Zīverts (Harald Alexander Siewert) un Alfrēds Rozenbergs (Alfred Ernst Rosenberg). Visiem, bet jo īpaši A. Rozenbergam, vēlāk bija ievērojama loma NSDAP īstenotajā ārpolitikā austrumu virzienā un propagandas aktivitātēs.

Pēckara Vācu Impērijā par galveno M. fon Šeibnera-Rihtera darbības mērķi kļuva cīņa pret lielniecismu, jaunajiem politiskajiem un teritoriālajiem pārkārtojumiem. 13.03.1920. M. fon Šeibners-Rihters piedalījās neveiksmīgajā Kapa pučā (nosaukts apvērsuma īstenotāju izvirzītā valdības vadītāja, ierēdņa Volfganga Kapa (Wolfgang Kapp) vārdā, kura mērķis bija gāzt Veimāras republikas valdību). 1920. gada rudenī Minhenē M. fon Šeibners-Rihters izveidoja Saimnieciskās jauncelsmes apvienību (Wirtschaftliche Aufbau-Vereinigung), kuras mērķis bija atjaunot pirmsrevolūcijas stāvokli Eiropā, īpaši Krievijas Impērijā. Aptuveni tajā pašā laikā M. fon Šeibners-Rihters pirmo reizi tikās ar Ādolfu Hitleru un drīz pēc tam kļuva par tuvu viņa draugu un padomdevēju ārlietās. M. fon Šeibnera-Rihtera pārziņā bija finansējuma nodrošināšana NSDAP darbībai. 09.11.1923. Minhenē viņš piedalījās NSDAP organizētajā valsts apvērsuma mēģinājumā. Tā norises laikā Bavārijas policija atklāja uguni uz puča organizētāju gājienu un nošāva kolonnas priekšgalā cieši blakus Ā. Hitleram ejošo M. fon Šeibneru-Rihteru, kurš ar savu stāvu aizsedza Ā. Hitleru un tādējādi paglāba to no drošas nāves.

M. fon Šeibneru-Rihteru vēsturē uzskata par NSDAP sākotnējā darbības posma nozīmīgāko veicinātāju un finansētāju, personu, kam bijuši cieši sakari ar vairāku valstu slepenajiem dienestiem. Pēc 1923. gada Minhenes puča izgāšanās Ā. Hitlers savā cietumā tapušajā grāmatā “Mana cīņa” rakstīja, ka M. fon Šeibners-Rihters partijai esot bijis vienīgais neaizvietojamais. Nacistu varas gados Trešajā reihā M. fon Šeibners-Rihters un citi Minhenes puča laikā kritušie tika godāti kā pirmie “nacisma mocekļi”. M. fon Šeibnera-Rihtera un pārējo Minhenes puča laikā nošauto mirstīgās atliekas 1935. gadā tika ekshumētas, ievietotas sarkofāgos un apbedītas speciāli uzbūvētos divos memoriālos “Goda tempļos” Minhenes Kēnigsplaca laukumā. 1945. gada vasarā amerikāņu okupācijas administrācija sarkofāgus aizveda, mirstīgās atliekas kremēja, bet 1947. gadā abus “Goda tempļus” uzspridzināja. ASV, Eiropas un Vācijas vēstures literatūrā M. fon Šeibnera-Rihtera lomu mēdz aizēnot vēlākie vācu nacistu politiķi, tostarp M. fon Šeibnera-Rihtera līdzgaitnieks, vācbaltietis A. Rozenbergs, kuru sabiedroto valstu organizētajā Nirnbergas tiesas prāvā apsūdzēja par nacisma ideoloģijas izveidi.