Pirmās ziņas par šo pilskalnu, kas atrodas dažus simtus soļu uz dienvidiem no Tērvetes pilskalna, publicējis pazīstamais Latvijas Republikas laika pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš 1926. gada izdevumā “Latvijas pilskalni. Zemgale un Augšzeme”. E. Brastiņš min, ka tas ir cilvēka rokām mests kalns, dēvēts par Klosterkalnu – nelielu uzkalnu ar terasi visapkārt. Autors atzīmē, ka kalns nav pētīts, un pieļauj, ka tas ir kapukalns (kurgāns). 1975. un 1976. gadā arheologa Māra Atgāža vadībā Klosterkalnā veikti arheoloģiskie izrakumi. 1994.–1995. gadā kalnu apmeklējuši un uzmērījuši Juris Urtāns un Jānis Asaris.

Klosterkalns ir kokiem apaudzis, austrumu–rietumu virzienā orientēts, ziemeļu pusē 22 m augsts kalns, kura plānais, ovālais, izlīdzinātais plakums ir 40–45 m garš un 15–17 m plats. Dienvidaustrumu pusē kalns jau no dabas ir pietiekoši stāvs, bet lēzenākajās ziemeļu un rietumu pusēs 4–6 m zem plakuma līmeņa ir izveidotas terases. Klosterkalna dienvidu nogāzes pakāje šosejas izbūves darbos ir norakta. Kalns tiek daļēji kopts, pie tā ir uzstādīts kokā grebts pilskalna nosaukums. 

1975.–1976. gadā M. Atgāža vadītajos arheoloģiskajos izrakumos tika pētīts pilskalna plakums, ziemeļu un rietumu terases, nogāzes un pakāje. Kopumā izpētīta ap 1000 m² liela platība. Noskaidrots, ka 0,5 m biezais kultūrslānis pilskalnā ir pelēcīgs un bez noslāņojumiem. Plakuma ziemeļu malā un nogāzē tika konstatētas divas aizsardzības līnijas, kuras iezīmēja laukakmeņu rindas un stabu vietas. Stabi nostiprināti ar akmeņiem, kuru diametrs sasniedz 45 cm. Iekšējā aizsardzības līnija atradusies plakuma malā, vietā, kur sākas kritums; otra, ārējā aizsardzības līnija novietota zemāk nogāzē – 4,5–5 m attālumā no pirmās. Attālums starp abām aizsardzības līnijām bija 3–5 m, starp bedrēm vienā rindā 1–2 m. Tām līdzās konstatētas vairākas pamatzemē iedziļinātu pavardu vietas. Plakumā – ar akmeņiem nostiprinātu stabu bedres, kuras veido it kā trešo stabu rindu. Paralēli nocietinājumiem, iespējams, ir bijusi ēka, kura pieslejas aizsardzības būvei.

Vairāk nekā 3/4 no atrastajām bezripas keramikas lauskām identificējamas kā švīkātā keramika. No citiem atradumiem atzīmējami māla lejamveidņu fragmenti, kaula rotadatas fragments, dzelzs nazis, akmens cirvja puse, graudberži, neapstrādāti dzintara gabaliņi. M. Atgāzis secināja, ka Klosterkalns kā nocietināta apmetne ir izmantots 1. gadu tūkstotī p. m. ē. otrajā pusē. Kalnā konstatēti arī kādas vēlāku laiku būves (iespējams, lapenes) pamati.

Klosterkalns ir Tērvetes arheoloģiskā kompleksa sastāvdaļa un uzlūkojams kopā ar pārējiem pilskalniem kā senākā nocietinātā apmetne Tērvetē, kura kopā ar Tērvetes pilskalnu un Tērvetes Svētkalnu pieminēta Zemgales, Lietuvas un Igaunijas tūrisma ceļvežos.