Institūta pilnais oficiālais nosaukums bija Augstākās tirdzniecības izglītības veicināšanas biedrības Liepājas komercinstitūts, tomēr ikdienā tika lietots nosaukums Liepājas komercinstitūts (LKI). 1933. gadā institūts tika reorganizēts un pārdēvēts par Liepājas augstākās izglītības veicināšanas biedrības Liepājas komercinstitūtu.

LKI darbības mērķi un uzdevumus noteica tā statūti, kas tika apstiprināti 1929. gada vasarā ar grozījumiem un papildinājumiem 12.03.1934. LKI galvenais mērķis bija veicināt un izplatīt augstāko komercizglītību un sagatavot praktiskām dzīves nozarēm – tirdzniecībai, rūpniecībai, valsts pārvaldei un pašvaldību iestādēm – izglītotus darbiniekus. Institūta darbības uzdevums bija arī padziļinātas izglītības sniegšana jau savā arodā nodarbinātām personām – tirgotājiem, skolotājiem, pašvaldību, pasta un muitas ierēdņiem, dzelzceļniekiem un virsniekiem.

LKI tika izveidots kā Augstākās tirdzniecības izglītības veicināšanas biedrības Rīgas komercinstitūta nodaļa Kurzemē. Liepāja tika izvēlēta, jo tā bija viena no lielākajām un ekonomiski nozīmīgākajām Latvijas pilsētām ārpus Rīgas reģiona. LKI oficiāli tika atklāts un mācības tika sāktas 25.09.1929.

Institūta vajadzībām sākotnēji tika īrētas telpas Nikolaja ielā 12, bet kopš 1932. gada – Vilhelmīnes ielā 35 (Liepājas pilsētas Čakstes pamatskolas telpās), kas 1934. gadā pārdēvēta par K. Valdemāra ielu. LKI pārvaldei un uzturēšanai 1933. gadā tika izveidota atsevišķa Liepājas augstākās izglītības veicināšanas biedrība.

29.07.1937. Ministru kabinets pieņēma lēmumu par visu privāto komercinstitūtu – Liepājas komercinstitūta, Rīgas komercinstitūta un Komerczinātņu institūta – likvidēšanu. Liepājas komercinstitūts tika likvidēts jau 31.07.1937. Abiem Rīgas komercinstitūtiem atļāva darboties līdz 29.07.1939., pārkārtojot programmas tā, lai visi audzēkņi varētu kursus beigt, vēlākais, līdz 07.1939. Lēmums par privāto komercinstitūtu slēgšanu tika pamatots gan ar šo institūtu vājo materiālo bāzi, mazo klausītāju un absolventu skaitu, kā arī ar to, ka tajos sniegtās zināšanas un prasmes bija iespējams pilnvērtīgāk apgūt Latvijas Universitātē.

LKI darbojās kā privāta izglītības iestāde, kuras darbību noteica Ministru kabineta apstiprinātie komercinstitūta statūti un regulēja dažādi valdības noteikumi. Līdz 1932. gadam komercinstitūts bija pakļauts Izglītības ministrijas Skolu departamenta Arodskolu direkcijai, kas noteica komercinstitūta atrašanos vienā kategorijā ar vidējā līmeņa arodskolām. No 02.11.1932. LKI darbību regulēja jaunais likums par privātiem komercinstitūtiem. Likums noteica, ka LKI tagad pieskaitāms augstākajām aroda mācību iestādēm un tā darbību pārraudzīja un kontrolēja Izglītības ministrija.

Finansējums LKI dibināšanai un tālākai uzturēšanai tika saņemts no dažādiem avotiem. Viens no galvenajiem institūta uzturēšanas avotiem bija Augstākās tirdzniecības izglītības veicināšanas biedrības subsīdijas, kas uzturēja arī Rīgas komercinstitūtu. Sākot ar 1933. gadu, LKI uzturēja Liepājas augstākās izglītības veicināšanas biedrība. Institūta ienākumus veidoja arī dažādu privātpersonu un organizāciju ziedojumi un novēlējumi. Lielākais ienākumu avots komercinstitūta darbības uzturēšanai tika iegūts no audzēkņu un brīvklausītāju iestāšanās maksas un mācību maksas, tai skaitā no maksas par eksāmenu kārtošanu.

Paraugs komercinstitūta struktūras, kā arī mācību programmas izstrādē bija Rietumeiropas tirdzniecības akadēmijas un institūti, kā arī Rīgas komercinstitūts. Liepājas komercinstitūtā sākotnēji tika atvērtas Tirdzniecības nodaļa un Konsulārā nodaļa. Izveidojot Konsulāro nodaļu, bija plānots sagatavot diplomātiskā un konsulārā dienesta darbiniekus. Tirdzniecības nodaļa tika izveidota, lai sagatavotu bankas ierēdņus, tirdzniecības un rūpniecības iestāžu vadītājus, tautsaimniekus. Laika gaitā bija iecerēts institūta darbību paplašināt, tomēr finansējuma, kā arī klausītāju trūkuma dēļ tas netika īstenots. Jau 05.1930. Saeimā tika iesniegts likumprojekts par LKI pārveidi par Liepājas Politehnisko institūtu ar četrām nodaļām – Tirdzniecības, Konsulāro, Mehānisko un Lauksaimniecības. Projekts netika apstiprināts. 1931./1932. mācību gada beigās tika likvidēta Konsulārā nodaļa. Tās vietā 1932./1933. mācību gadā tika atvērta Administratīvā nodaļa, lai sagatavotu valsts pārvaldes, pašvaldību un apdrošināšanas iestāžu darbiniekus.

Mācības institūtā norisinājās darbadienu vakaros saskaņā ar trīs gadu kursu. Mācības komercinstitūtā bija par maksu. LKI katru gadu piešķīra arī noteiktu bezmaksas studiju vietu skaitu, kas primāri tika rezervētas Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem un kara invalīdiem.

LKI galvenais iekšējās pārvaldes orgāns bija institūta padome. Tā atbildēja par komercinstitūta administratīvajiem, mācību organizācijas, audzēkņu uzņemšanas un saimniecības jautājumiem. Padomi vadīja Izglītības ministra apstiprināts komercinstitūta direktors.

Komercinstitūtā par audzēkņiem tika uzņemti gan vīrieši, gan sievietes ar pilntiesīgu vispārējās vidusskolas vai tai pielīdzinātu izglītību. Personas ar nepabeigtu vidusskolas izglītību un ne jaunākas par 16 gadiem varēja uzņemt kā brīvklausītājus. Audzēkņu uzņemšana notika bez pārbaudījumiem.

Klausītāju skaits komercinstitūta pastāvēšanas laikā bija neliels un pastāvīgi samazinājās. Lielākais klausītāju skaits bija pirmajā (1929/1930) mācību gadā – 128 (83 vīrieši, 45 sievietes). Komercinstitūta pēdējā darbības gadā (1935/1936) audzēkņu skaits bija samazinājies līdz 34 (31 vīrietis, 3 sievietes). Pēc nacionālā sastāva latviešu tautības audzēkņi veidoja vairākumu no studējošo kopskaita. 1929./1930. mācību gadā LKI mācījās 57 % latviešu, 32,8 % ebreju, 4,7 % vāciešu, 3,9 % krievu, 0,8 % lietuviešu un 0,8 % poļu. Savukārt 1935./1936. mācību gadā no 34 audzēkņiem 33 bija latvieši un 1 baltkrievs.

Pie LKI bija izveidota Studējošo padome, kas darbojās kā vēlēta, neatkarīga institūcija studējošo tiesību un interešu pārstāvniecībai komercinstitūtā.

Tā kā LKI nebija augstākās izglītības iestāde, institūta klausītāji oficiāli tika dēvēti par audzēkņiem. Tomēr apzīmējumi “students” un “studējošais” tika lietoti institūta oficiālajos dokumentos, tai skaitā audzēkņu leģitimācijas kartiņās, par ko institūts regulāri saņēma Izglītības ministrijas aizrādījumus. Saskaņā ar 2.11.1932. likumu par privātiem komercinstitūtiem institūta audzēkņi ieguva studentu nosaukumu, tomēr komercinstitūtiem nebija tiesības absolventiem piešķirt zinātniskos grādus. Studentu nosaukuma lietošana attiecībā uz komercinstitūtu audzēkņiem izraisīja neapmierinātību augstskolu pārstāvju vidū. Latvijas Universitātes Studentu padome norādīja uz Starptautiskās Studentu federācijas (International Students Federation) pieņemto atzinumu, ka par studentu uzskatāms tikai tāds mācību iestādes apmeklētājs, kuram var piešķirt zinātniskos grādus, sniedzot noteiktas aroda tiesības.

Pēc LKI likvidēšanas 07.1937. komercinstitūta audzēkņiem bija tiesības bez pārbaudījumiem iestāties Rīgas komercinstitūtā un Komerczinātņu institūtā, lai pabeigtu studijas.

LKI tika dibinātas un darbojās vairākas studentu korporācijas: “Livia” (30.10.1929. dibināta kā studentu biedrība; 17.03.1930. pārveidota par korporāciju), “Fraternitas Curiensis” (23.11.1930., 2.11.1932. pārdēvēta par “Fraternitas Curonia”, bet 15.01.1933. par “NeoCuronia”; 20.12.1934. pārveidota par biedrību), “Fraternitas Libaviensis” (22.02.1930.), ebreju korporācija “Cionia” (25.03.1930.). Ar sabiedrisko lietu ministra lēmumu visas LKI studentu organizācijas 10.07.1937. tika likvidētas.

LKI vadīja četri direktori: Jānis Sleikšs (1929–1930; 1933–1934), Arturs Mitenbergs (1931), Ernests Zēbergs (1931–1932), Jānis Šneiders (1932–1933; 1934–1937).