Mācību iestādi dibinot, tā tika nosaukta par Praktisko zinību institūtu. Ar Izglītības ministrijas rīkojumu 16.05.1927. institūts tika reorganizēts un pārdēvēts par Privāto komercinstitūtu Rīgā. 09.1927. institūts tika pārveidots par Augstākās tirdzniecības izglītības veicināšanas biedrības Rīgas komercinstitūtu (RK).

RK darbības mērķi un uzdevumus noteica tā statūti, kas tika apstiprināti 13.07.1923. ar grozījumiem un papildinājumiem 16.05.1927., 18.05.1929. un 09.03.1933. RK galvenais mērķis bija veicināt un izplatīt augstāko komercizglītību un sagatavot praktiskām dzīves nozarēm izglītotus darbiniekus. Kā institūta darbības mērķis tika izvirzīts arī padziļinātas izglītības sniegšana jau savā arodā nodarbinātām personām. RK dibinātājs un direktors Pēteris Martinsons uzskatīja, ka institūta galvenais uzdevums bija darbinieku praktiska sagatavošana diplomātijas, rūpniecības, tirdzniecības un agronomijas nozarēs.

Institūta svinīgā atklāšana norisinājās 20.09.1923, bet mācības tika sāktas jau 21.09.1923. Institūta vajadzībām sākotnēji tika īrētas telpas Krišjāņa Valdemāra ielā 1, bet kopš 1926. gada – Krišjāņa Valdemāra ielā 2. RK darbības finansiālam atbalstam 1926. gadā tika izveidota Augstākās tirdzniecības un lauksaimniecības izglītības biedrība (vēlāk pārdēvēta par Augstākās tirdzniecības izglītības veicināšanas biedrību). 29.07.1937. Ministru kabinets pieņēma lēmumu par visu privāto komercinstitūtu – RK, Rīgas komerczinātņu institūta (RKZI) un Liepājas komercinstitūta – likvidēšanu. RK un RKZI atļāva darboties līdz 29.07.1939., pārkārtojot programmas tā, lai visi audzēkņi varētu kursus beigt, vēlākais, līdz 07.1939.

RK darbojās kā privāta izglītības iestāde, kuras darbību noteica Ministru kabineta apstiprinātie komercinstitūta statūti un regulēja dažādi valdības noteikumi. Līdz 1932. gadam komercinstitūts bija pakļauts Izglītības ministrijas Skolu departamenta Arodskolu direkcijai, kas noteica komercinstitūta atrašanos vienā kategorijā ar vidējā līmeņa arodskolām. No 02.11.1932. RK darbību regulēja jaunais likums par privātiem komercinstitūtiem. Likums noteica, ka RK pieskaitāms augstākajām aroda mācību iestādēm, un tā darbību pārraudzīja un kontrolēja Izglītības ministrija.

Finansējums komercinstitūta dibināšanai un tālākai uzturēšanai tika saņemts no dažādiem avotiem – Augstākās tirdzniecības izglītības veicināšanas biedrības subsīdijām, dažādu privātpersonu un organizāciju ziedojumiem un novēlējumiem, īpašumu ieņēmumiem, kā arī no Kultūras fonda pabalstiem. Neraugoties uz to, ka komercinstitūts bija privāta mācību iestāde, tā uzturēšanai tika piešķirtas arī Izglītības ministrijas dotācijas. Lielākais ienākumu avots komercinstitūta darbības uzturēšanai tika iegūts no audzēkņu un brīvklausītāju mācību maksas, tai skaitā no maksas par eksāmenu kārtošanu.

Par paraugu komercinstitūta struktūras, kā arī mācību programmas izstrādē tika ņemtas Rietumeiropas tirdzniecības akadēmijas un institūti. RK tika atvērtas Tirdzniecības nodaļa un Konsulārā nodaļa, kura 1933./1934. mācību gadā tika pārveidota par Valsts zinību nodaļu. Izveidojot Konsulāro nodaļu, bija plānots sagatavot konsulus, diplomātus un valsts pārvaldes darbiniekus, tomēr realitātē nodaļas mācību programma vairāk atbilda finanšu nozares darbinieku sagatavošanai. Laika gaitā bija iecerēts institūta darbību paplašināt. Institūta otrajā (1924/1925) mācību gadā tika atvērta Lauksaimniecības nodaļa, kura audzēkņu trūkuma dēļ tika slēgta jau 1926. gadā. 1934./1935. mācību gadā tika izveidota Komunālā nodaļa (apguva pašvaldību lietas). Komercinstitūta statūti pieļāva pēc vajadzības organizēt arī Rūpniecības un banku nodaļu, Tehnoloģijas nodaļu un Kooperācijas nodaļa. Tomēr finansiālo iespēju un audzēkņu intereses trūkuma dēļ šādas nodaļas netika atvērtas. Audzēkņu uzņemšana notika bez pārbaudījumiem. Mācības institūtā norisinājās darbadienu vakaros un brīvdienās saskaņā ar divu gadu kursu. Mācības RK bija par maksu, tomēr katru gadu institūta klausītājiem bija tiesības pretendēt uz bezmaksas studiju vietām (brīvvietas). Noteikts skaits brīvvietu tika rezervēts Lāčplēša ordeņa kavalieriem un kara invalīdiem, pa vienai brīvvietai tika piešķirts ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica, valsts prezidenta Jāņa Čakstes, dzejnieka Raiņa un Latvijas Universitātes profesora Ivana Pšeņicina piemiņai.

RK galvenais iekšējās pārvaldes orgāns bija institūta padome. Tā atbildēja par komercinstitūta administratīvajiem, mācību organizācijas, audzēkņu uzņemšanas un saimniecības jautājumiem. Padomi vadīja tās ievēlēts komercinstitūta direktors.

Komercinstitūtā uzņēma gan vīriešus, gan sievietes ar pilntiesīgu vispārējās vidusskolas vai tai pielīdzinātu izglītību. Personas ar nepabeigtu vidusskolas izglītību un ne jaunākas par 16 gadiem varēja uzņemt kā brīvklausītājus. Klausītāju skaits komercinstitūta pastāvēšanas laikā bija salīdzinoši neliels un mainīgs. Pirmajā (1923/1924) mācību gadā komercinstitūtā bija 152 klausītāji un 24 brīvklausītāji (97 vīrieši, 79 sievietes), no kuriem 120 mācījās Tirdzniecības nodaļā, bet 56 – Konsulārajā nodaļā. Lielākais audzēkņu skaits bija 1931./1932. mācību gadā – 328 (237 vīrieši, 91 sieviete). 30. gadu otrajā pusē apmeklētāju skaits komercinstitūtā ievērojami samazinājās. 1935./1935. mācību gadā komercinstitūtā mācījās tikai 106 audzēkņi (67 vīrieši, 39 sievietes). 29.07.1937. gada lēmums par privāto komercinstitūtu slēgšanu noteica, ka no 1937. gada rudens RK vairs nedrīkstēja uzņemt jaunus audzēkņus, izņemot vienīgi likvidētā Liepājas komercinstitūta bijušos klausītājus. Institūta audzēkņu sastāvs bija daudznacionāls, tomēr latviešu tautības audzēkņi veidoja vairākumu no studējošo kopskaita. 09.1923. RK mācījās 59,6 % latviešu, 35,2 % ebreju, 2,6 % krievu, 1,3 % vāciešu un 1,3 % lietuviešu, savukārt 31.12.1936. latvieši veidoja jau 77,3 % no studējošo kopskaita. 10,4 % bija krievu, 6,6 % poļu, 2,8 % ebreju, 1,9 % vāciešu un 1 % igauņu. Tā kā komercinstitūts nebija augstākās izglītības iestāde, tā klausītāji tika dēvēti arī par studējošiem, šādi izvairoties lietot apzīmējumu “students”. Pie RK bija izveidota Studējošo padome, kas darbojās kā vēlēta, neatkarīga institūcija studējošo tiesību un interešu pārstāvniecībai komercinstitūtā. Saskaņā ar 2.11.1932. likumu par privātiem komercinstitūtiem institūta audzēkņi ieguva studentu nosaukumu, tomēr RK nebija tiesības institūta beidzējiem piešķirt zinātniskos grādus. Studentu nosaukuma lietošana attiecībā uz komercinstitūtu audzēkņiem izraisīja neapmierinātību augstskolu pārstāvju vidū. LU Studentu padome norādīja uz Starptautiskās Studentu federācijas (International Students Federation) pieņemto atzinumu, ka par studentu uzskatāms tikai tāds mācību iestādes apmeklētājs, kuram var piešķirt zinātniskos grādus, sniedzot noteiktas aroda tiesības.

RK tika dibinātas un darbojās vairākas studentu korporācijas: “Commercia” (dibināta 1926. gadā; kopš 1929. gada darbojās RKZI kā “Tebronia”), “Mercuria” (dibināta 1926. gadā; kopš 1929. gada darbojās RKZI kā “Fraternitas Mercuria”), “Valgalia” (dibināta 1928. gadā; kopš 1929. gada darbojās RKZI; 1934. gadā pievienojās “Fraternitas Mercuria”), “Fraternitas Venedia”, “Decuria”, “Fraternitas Electronia” (1929), sieviešu korporācijas – “Felicitas” (1928), “Veritas” (1929). Komercinstitūta korporatīvās biedrības bija korporācijas tikai formāli. Tās nedrīkstēja nēsāt korporāciju tipa ārējās nozīmes, jo šīs organizācijas neietilpa studentu korporāciju jumtorganizācijā – Latvijas Universitātes Prezidiju konventā un Studenšu prezidiju konventā.

Rīgas komercinstitūtu vadīja četri direktori: Pēteris Martinsons (1923–1928), Kārlis Bambergs (1928–1932), Jānis Bērziņš (1932–1935), Dāvids Muške (1935–1937). RK likvidācijas periodā (1937–1939) to vadīja Ministru kabineta apstiprinātais direktora vietas izpildītājs P. Martinsons.