Komercinstitūtā uzņēma gan vīriešus, gan sievietes ar pilntiesīgu vispārējās vidusskolas vai tai pielīdzinātu izglītību. Personas ar nepabeigtu vidusskolas izglītību un ne jaunākas par 16 gadiem varēja uzņemt kā brīvklausītājus. Klausītāju skaits komercinstitūta pastāvēšanas laikā bija salīdzinoši neliels un mainīgs. Pirmajā (1923/1924) mācību gadā komercinstitūtā bija 152 klausītāji un 24 brīvklausītāji (97 vīrieši, 79 sievietes), no kuriem 120 mācījās Tirdzniecības nodaļā, bet 56 – Konsulārajā nodaļā. Lielākais audzēkņu skaits bija 1931./1932. mācību gadā – 328 (237 vīrieši, 91 sieviete). 30. gadu otrajā pusē apmeklētāju skaits komercinstitūtā ievērojami samazinājās. 1935./1935. mācību gadā komercinstitūtā mācījās tikai 106 audzēkņi (67 vīrieši, 39 sievietes). 29.07.1937. gada lēmums par privāto komercinstitūtu slēgšanu noteica, ka no 1937. gada rudens RK vairs nedrīkstēja uzņemt jaunus audzēkņus, izņemot vienīgi likvidētā Liepājas komercinstitūta bijušos klausītājus. Institūta audzēkņu sastāvs bija daudznacionāls, tomēr latviešu tautības audzēkņi veidoja vairākumu no studējošo kopskaita. 09.1923. RK mācījās 59,6 % latviešu, 35,2 % ebreju, 2,6 % krievu, 1,3 % vāciešu un 1,3 % lietuviešu, savukārt 31.12.1936. latvieši veidoja jau 77,3 % no studējošo kopskaita. 10,4 % bija krievu, 6,6 % poļu, 2,8 % ebreju, 1,9 % vāciešu un 1 % igauņu. Tā kā komercinstitūts nebija augstākās izglītības iestāde, tā klausītāji tika dēvēti arī par studējošiem, šādi izvairoties lietot apzīmējumu “students”. Pie RK bija izveidota Studējošo padome, kas darbojās kā vēlēta, neatkarīga institūcija studējošo tiesību un interešu pārstāvniecībai komercinstitūtā. Saskaņā ar 2.11.1932. likumu par privātiem komercinstitūtiem institūta audzēkņi ieguva studentu nosaukumu, tomēr RK nebija tiesības institūta beidzējiem piešķirt zinātniskos grādus. Studentu nosaukuma lietošana attiecībā uz komercinstitūtu audzēkņiem izraisīja neapmierinātību augstskolu pārstāvju vidū. LU Studentu padome norādīja uz Starptautiskās Studentu federācijas (International Students Federation) pieņemto atzinumu, ka par studentu uzskatāms tikai tāds mācību iestādes apmeklētājs, kuram var piešķirt zinātniskos grādus, sniedzot noteiktas aroda tiesības.
RK tika dibinātas un darbojās vairākas studentu korporācijas: “Commercia” (dibināta 1926. gadā; kopš 1929. gada darbojās RKZI kā “Tebronia”), “Mercuria” (dibināta 1926. gadā; kopš 1929. gada darbojās RKZI kā “Fraternitas Mercuria”), “Valgalia” (dibināta 1928. gadā; kopš 1929. gada darbojās RKZI; 1934. gadā pievienojās “Fraternitas Mercuria”), “Fraternitas Venedia”, “Decuria”, “Fraternitas Electronia” (1929), sieviešu korporācijas – “Felicitas” (1928), “Veritas” (1929). Komercinstitūta korporatīvās biedrības bija korporācijas tikai formāli. Tās nedrīkstēja nēsāt korporāciju tipa ārējās nozīmes, jo šīs organizācijas neietilpa studentu korporāciju jumtorganizācijā – Latvijas Universitātes Prezidiju konventā un Studenšu prezidiju konventā.