Numismātika ir vēstures palīgdisciplīna, kas pēta un skaidro dažādu maksāšanas līdzekļu vēsturi, izgatavošanas tehnikas, lietošanas paradumus, valstu ekonomikas un monetārās politikas teorijas un ietekmi uz sabiedrības attīstības procesiem – dārdzību, inflāciju, labklājību un nabadzību. Numismātika izmanto dažādus lietisko un rakstīto avotu apstrādes un analīzes līdzekļus un principus – kataloģizēšanu un konteksta analīzi, kā arī paleogrāfijas, heraldikas, sfragistikas, metroloģijas un tipoloģijas pētījumu rezultātus. Numismātika veidojusies ciešā mijiedarbībā ar arheoloģiju un ekonomiku, aizgūstot un piemērojot savām vajadzībām teorētiskās nostādnes un metodes, vienlaikus ņemot vērā maksāšanas līdzekļu izplatības un lietošanas reģionālās īpatnības.

Numismātika piedāvā metodisko un teorētisko ietvaru, kā skatīties uz dažādiem specifiski lokāliem un arī visaptverošiem sociāli ekonomiskiem procesiem valstu un civilizāciju vēsturē, ko ietekmē monetārie procesi. Eiropā un Tuvajos Austrumos, kas pazina naudu kopš antīkajiem laikiem (6. gs. p. m. ē.), finanšu līdzekļu aprite notika pēc zināmām likumsakarībām, mijiedarbojoties dažādiem ekonomiskiem, politiskiem un cilvēku uzvedības aspektiem: 1) neviens monetārais tirgus, vai tas būtu ciemats, pilsēta vai valsts, nav noslēgta autonoma monetārā tirgus vienība; 2) tirgus attīstību ietekmē tā lielums, sabiedrības attieksme pret noteiktiem maksāšanas līdzekļiem, inflācija/deflācija, naudas dārdzība un monetārā politika; 3) naudas vērtība ir mainīga (nodilums, inflācija), tādēļ visos laikos bijusi izplatīta vērtslietu un naudas uzkrāšana “nebaltai dienai” jeb depozītu veidošana (angļu hoarding); paralēli tam, galvenokārt tirgotāju vidū, bija novērojama pretēja, spekulatīva izturēšanās pret cēlmetāliem un vērtslietām dažādu grūtību priekšā; tie investēja naudu citos produktos vai tirgos, izveda maksāšanas līdzekļus uz (tuvāko kaimiņzemju) tirgiem ar augstāku pirktspēju vai arī pārkausēja apmaiņā pret devalvēto naudu, bet politiski sadrumstalotās zemēs (piemēram, 16.–17. gs. Svētās Romas Impērijā) bija izplatīta nelegālo kaltuvju atvēršana, kur izgatavoja zemas kvalitātes monētas (vācu Heckmünze); 4) katrs finanšu tirgus bija atšķirīgs, problēmu novēršanā nebija universāli pielietojamu līdzekļu, tāpēc iekšzemes patēriņā bieži nācās saskarties ar pilnvērtīgas naudas trūkumu. Pilnvērtīgas naudas trūkumu pamato t. s. Grešema likums (Gresham’s Law), kas izskaidro vērtīgo monētu izspiešanu no tirgus, ienākot zemākas kvalitātes ekvivalentiem. Naudas trūkums (zemas sudraba raktuvju jaudas un negatīvā tirdzniecības bilance ar Eiropas austrumu zemēm un arābu valstīm) daļēji izskaidro viduslaiku Eiropas atpalicību iepretim plaukstošajai arābu civilizācijai ar tās plašajiem cēlmetālu resursiem. 1360. gadā Francijas karaļa Žana II Labā (Jean II le Bon) izpirkuma maksa trīs miljoni ekiju apjomā pilnībā iztukšoja valsts kasi, tādēļ nācās izgatavot naudu no ādas. T. s. “cēlmetālu badu” (angļu bullion famine) Eiropai palīdzēja izbeigt sudraba un zelta piegādes no Amerikas raktuvēm. Pieaugošais naudas piedāvājums turpretim lika saskarties ar ilgstošu inflāciju jeb t. s. cenu revolūciju (angļu price revolution).

Numismātika skaidro finanšu iestāžu (monētu kaltuvju un banku), naudas emitentu (karaļu, bīskapu, valstu) un lietotāju trīspusējās attiecības; kā atbildīgās iestādes ikdienā risināja monetārās stabilitātes un neatkarības jautājumus, ko ietekmēja naudas trūkums, naudas viltošana, izvešana uz ārzemēm, preču inflācija, ārvalstu naudas ieplūšana, visbeidzot, kā tika stabilizētas cenas un kādiem monetārās politikas līdzekļiem tika vairota valsts un iedzīvotāju turība. Vienlaikus numismātika demonstrē arī to, ka ekonomika un kultūra var plaukt un pastāvēt bez naudas vai cēlmetāliem kā vērtību maiņas līdzekļa. Tādas, piemēram, bija ar cēlmetālu iegulām bagātās senās acteku vai inku civilizācijas, Ķīna un arī senā Ēģipte; Ķīnas “slinko monetāro vēsturi” franču vēsturnieks Fernāns Brodēls (Fernand Braudel), piemēram, skaidro ar tās kaimiņvalstu primitīvo ekonomiku, kas norāda uz naudu kā noteiktas kultūrvides fenomenu un kultūru mijiedarbības iznākumu.

Eiropas valstu numismātikā visplašāk aprobētas monetārās ekonomikas (angļu monetary economics, vācu Geldtheorie) teorētiskās atziņas, kas skaidro naudas nozīmi ekonomikā un sabiedrībā, mūsdienās un pagātnes naudas teoriju funkcionālos, legālos un vērtību aspektus. Joprojām aktuālas ir kvantitātes teorijas (angļu quantity theory of money) pamatnostādnes, kuras pirmo reizi formulējis astronoms Nikolajs Koperniks (poļu Mikołaj Kopernik, latīņu Nicolaus Copernicus) darbā Monetae cudendae ratio (1526), tās 16.–17. gs. attīstīja pazīstamie domātāji Džons Loks (John Locke) un Žans Bodēns (Jean Bodin) un mūsdienu prasībām piemēroja monetārisma (angļu monetarism) skolas dibinātājs Miltons Frīdmans (Milton Friedman). Kvantitātes teorijas pārstāvji uzskata, ka naudas daudzums tirgū ir tieši proporcionāls preču un pakalpojumu izmaksām, savukārt M. Frīdmans, atsaucoties uz viduslaiku un agro jauno laiku teorētiķiem, uzskatīja, ka valsts prioritārā funkcija ir rūpēties par cenu stabilitāti. Līdz pat mūsdienām, pamatojoties uz kaltuvju emisijas datiem, tiek risināti jautājumi par naudas pieejamību (monetizāciju), inflācijas attīstību, ikdienas iedzīvotāju turību, naudas pirktspēju un citi.

Ņemot vērā finanšu līdzekļu izplatības universālo un atšķirīgo raksturu, teoriju pielietojamība un uzdotie jautājumi būtiski variē no reģiona uz reģionu. Numismātikas izteikti reģionālo raksturu demonstrē periodizācija impēriju, vēsturisko reģionu, laika posmu, valstu un pat pilsētu ietvaros. Tas nozīmē to, ka, piemēram, starp Senās Romas un Siāmas (Taizemes) numismātiku pastāv būtiskas metodoloģiskās un teorētiskās atšķirības, kas pamatojas metroloģiskās, monētu izgatavošanas tehnoloģijas, ekonomiskās un politiskās atšķirībās. Atsevišķi vēsturiskie reģioni, kā, piemēram, vēlā dzelzs laikmeta Latvijas un Igaunijas zemes, veidojās kā dažādu monetāro sistēmu (Rietumeiropas, skandināvu un krievu) saskarsmes zona un tikai no 13. gs. adaptējās Rietumeiropas norēķinu sistēmā.

Numismātikas rašanās saistīta ar Rietumeiropas renesanses laika laicīgo un garīgo vidi (14.–15. gs.), kurā atdzima interese par seno laiku mantojumu, sevišķi antīkās vēstures rakstītajiem, sīkplastikas (medaļas, monētas, plaketes) un tēlniecības pieminekļiem, kas tika kolekcionēti, kopēti, pārrakstīti un studēti. Agrīnākie monētu un medaļu kolekcionāri bija agrīnās rensenses (itāļu trecento) laika rakstnieks Petrarka (Petrarca), Svētās Romas imperators Kārlis IV. Pie kolekcionāru aprindām piederēja vairāki Kārļa IV pēcteči un pat pāvesti (Bonifācijs VIII). Kā brīvā laika pavadīšanas veids privātu numismātikas kolekciju veidošana pamazām nonāca arī mācīto vīru uzmanības lokā, kas izstrādāja naudas klasifikācijas sistēmas, ievērojot nominālus un teritoriāli hronoloģisko principu. Modernās numismātikas pamatlicējs ir jezuīts, Vīnes karaļu galma monētu kabineta kurators Jozefs Hilarijs fon Ekhels (Joseph Hilarius von Eckhel). Savā astoņu sējumu darbā Doctrina numorum veterum (1792–1798) viņš sistematizēja 70000 antīko monētu pēc teritoriālā principa, izdalot monētu tipoloģiju un vienlaikus iepazīstinot ar numismātikas zinātni, tās uzdevumiem, izcelsmi, terminoloģiju, vērtību un citiem monētu kalšanas raksturlielumiem. 1729. gadā Nirnbergā sāka iznākt vācu valodas kultūras telpā nozīmīgais periodiskais izdevums Historische Münzbelustigungen Johana Dāvida Kēlera (Johann David Köhler) apgādībā (kopā 22 sējumos). Apgaismības laikā iznāca privāto kolekcionāru katalogi, tāpat arī specializētie žurnāli dažādu zinātnisko biedrību paspārnē, kam bija ciešas saiknes ar monētu pārdevējiem un kolekcionāriem gandrīz visā pasaulē.

Kopš 19. gs. numismātiskā pētniecība lielākoties ir pārcēlusies no privātajiem monētu kabinetiem uz zinātniskiem institūtiem un universitātēm, kuras var lepoties ar pilnīgākām un apjomīgākām kolekcijām un finanšu līdzekļiem. Atsevišķas universitātes Eiropā – Stokholmas Universitāte (Stockholms universitet) un Vīnes Universitāte (Universität Wien) – piedāvā arī iespēju iegūt augstāko akadēmisko grādu numismātikā. Izcili plašas un ievērojamas kolekcijas ar vērā ņemamu pētniecisko kapacitāti ir Valsts Ermitāžas muzejā (Государственный Эрмитаж) Sanktpēterburgā, Berlīnes Valsts muzeju Monētu kabinetā (Das Münzkabinett der Staatlichen Museen zu Berlin), Vīnes Universitātes Numismātikas un monetārās vēstures Monētu kabinetā (Das Münzkabinett des Instituts für Numismatik und Geldgeschichte), Zviedrijas Karaliskajā monētu kabinetā (Ekonomiska museet – Kungliga Myntkabinettet).

Vācu numismāts Hermans Danenbergs (Hermann Dannenberg) izdevis klasisko četru sējumu darbu “Sakšu un franku impērijas laika vācu monētas” (Die Deutschen Münzen Der Sächsischen Und Fränkischen Kaiserzeit, 1876‑1905). Šveiciešu un britu tautības numismāts Leonards Forers (Leonard Forrer) no 1904. līdz 1930. gadam izveidoja par medaļu pētnieku rokasgrāmatu uzskatīto daudzsējumu biogrāfisko vārdnīcu “Medaļu mākslinieku biogrāfiskā vārdnīca: monētu, dārgakmeņu un zīmogu gravētāji, naudas kalēji utt. Sendienas un mūsdienas” (Biographical Dictionary of Medallists: Coin, Gem, and Sealengravers, Mint-masters, etc. Ancient and Modern). Interesantu skatījumu uz naudas vēsturi piedāvā arī izcilie franču Annāļu skolas pārstāvji Žaks Legofs (Jacques le Goff) un Fernāns Brodēls (Fernand Braudel). Itāļu ekonomikas vēsturnieks Karlo M. Čipolla (Carlo M. Cipolla) problematizēja sīknaudas vēsturi, kuru savā publicistikā attīsta arī Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Tomass Džons Sardžents (Thomas John Sargent). Izcils pētnieciskais talants un vēriens piemita Kembridžas Universitātes (Cambridge University) numismātikas profesora Filipa Grīrsona (Philip Grierson) darbībai. Viņa sastādītos Romas un Bizantijas monētu katalogus var uzskatīt par mūsdienu numismātikas augstākajiem sasniegumiem.