Numismātika Latvijā pēta un interpretē monetāro vēsturi un ar to saistītos jautājumus, balstoties uz numismātikas lietiskajiem avotiem: monētām, žetoniem, medaļām, vērstpapīriem, svariem un atsvariņiem. Primāro avotu grupai pieskaitāmi arī rakstītie avoti: monētu grāmatas, rāšu protokoli, cenrāži. Viena no Latvijas numismātikas pamattēmām ir Latvijas naudas kalšanas vēsture, kuras aizsākumi datējami ar 13. gs. sākumu. Latvijas teritorijā dažādos laika nogriežņos darbojušās septiņas līdz astoņas monētu kaltuves: Rīgas pilsētas, Zviedrijas karaļu kaltuve Rīgā, Doles, Kokneses, Cēsu, Piltenes/Mēmeles un Jelgavas. Otra galvenā tēma ir naudas apgrozības vēsture. Latvijā izsenis bijuši izplatīti dažādi maksāšanas līdzekļi, kas kalti ne tikai uz vietas, bet arī citviet, pamatojoties uz atšķirīgiem kalšanas noteikumiem un mērvienību sistēmām. Tādējādi Latvijas numismātikas vēsture ir daļa arī no vikingu laiku, poļu, zviedru, vācu un krievu numismātikas. Latvijas kontekstā mazāk aktuāla antīkā numismātika saistībā ar mazskaitlīgiem romiešu un nepierādītiem Senās Grieķijas monētu atradumiem.

Numismātisko priekšmetu kataloģizēšana grupās – monētas, žetoni, medaļas, banknotes –, sīkāk tās iedalot pēc teritoriālā (piemēram, Kurzemes hercogistes vai Rīgas arhibīskapijas monētas) vai tematiskā principa (piemēram, reformācijas, piemiņas, privātās u. c.). Izplatīta monētu klasificēšana pēc nominālu lielumiem – lielās jeb pilnvērtīgās monētas (vācu grobe Münzen), no kurām vispazīstamākie un Latvijas arheoloģiskajā materiālā sastopami ir dālderi, Spānijas reāli, dukāti un to mazākās frakcijas – pusdālderi, ceturtdaļdālderi, trīsgraši, trīskreiceri –, un sīknauda (vācu Scheidemünzen, angļu small change): šiliņi, graši, dubultfeniņi, feniņi un citi.

Kvantitatīvās un sērijveida izpētes metodes: nauda ir viena no senākajām masu produkcijām, par kuras emisijas apjomiem un metroloģijas – svaru un mēru sistēmas – izmaiņām hronoloģiskā vai telpiskā griezumā var spriest, analizējot skaitliskos datus.

Spiedņu analīze – aktuāla līdz 16. gs. trešajam ceturksnim kalto monētu izpētei, kad manuālo kalšanas tehniku Latvijas teritorijā esošās kaltuves vispirms Rīgā (1575) un mazliet vēlāk arī Jelgavā (1578) nomainīja ar valcēšanas tehniku. Monētu kalšanas procesā tika izmantoti aversa un reversa spiedņi, kas bieži vien nodila, līdz ar to tika pielaboti vai izgatavoti no jauna. Izsekojot spiedņu izmaiņām un kombinācijām, var aptuveni aprēķināt izkalto monētu daudzumu.

Tipoloģija – monētu klasificēšana pēc noteiktas pazīmes vai pazīmju kopuma (pēc leģendas, monētu meistara zīmes un citiem vizuāliem parametriem), kas ļauj izsekot monētu ikonogrāfijas izmaiņām un aptuvenai to kalšanas hronoloģijai.

Numismātikas vēsture Latvijā iesniedzas vairāk nekā 270 gadus senā pagātnē. Tās formēšanos par pastāvīgu vēstures disciplīnu saista ar Rīgas apgaismības darbinieka, liceja konrektora Johana Gotfrīda Arnta (Johann Gotfried Arndt) vāciski pārtulkoto un papildināto Indriķa Livonijas hroniku (Heinrici cronicon Lyvoniae, 1225–1227). Hronikas otrās daļas (1753) numismātiskais pielikums bija pirmā apkopojoša rakstura publikācija, kas sistematizēja Livonijā kalto monētu un medaļu vēsturi. “Pēc Arnta parauga” turpmāk tika sastādītas vairākas Livonijas monētu un medaļu kolekcijas. Viena no tādām bija Rīgas Svētā Pētera draudzes mācītāja Liborija fon Bergmana (Liborius von Bergmann) kolekcija, uz kuras bāzes 1795. gadā tapa Himzela muzeja monētu kabinets. Ar aktīvu kolekcionāro darbību izcēlās 1777. gadā dibinātā Liepājas lasāmbibliotēka, kurā savulaik komplektēta arī numismātiskā kolekcija. Bibliotēka izbeidza savu eksistenci gadsimta nogalē pastiprinātas cenzūras apstākļos. Jomas attīstībā sevišķi nozīmīgs bija nākamais, biedrību dibināšanas gadsimts, kura paspārnē veidojās priekšnosacījumi disciplīnas profesionalizācijai ar nepieciešamo infrastruktūru un kapitālu sistemātiskai pētnieciskās darbības izvēršanai. Vairākas desmitgades Rīgas un visas Baltijas numismātikas dzīvē dominēja vācbaltiešu dibinātā Rīgas senatnes un vēstures pētītāju biedrība (1834–1936), kurā rosīgu darbību izvērta tādas ievērojamas autoritātes kā Augusts Buholcs (August Buchholtz) un Antons Buholcs (Anton Buchholtz). Ar latviešu dāvinātāju pūlēm numismātikas kolekcija veidojās arī 1869. gadā dibinātā Rīgas Latviešu biedrības nama paspārnē, kas vēlākajos gados lika pamatu Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) numismātikas kolekcijai, lielākajai tāda veida krātuvei mūsdienu Latvijā. Salīdzinoši neilgi, no 1919. līdz 1957. gadam, pastāvēja Latvijas Universitātes Mākslas kabineta monētu kolekcija. Vairāki tūkstoši vērtīgu numismātikas priekšmetu izvesti vācbaltiešu izceļošanas laikā, daļa pazudusi Latvijas muzeju un arhīvu kolekciju izvešanas akcijā uz Vāciju (1944–1945). Mūsdienās aktīvākā kolekcionārā un pētnieciskā darbība noris LNVM, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā (RVKM) un Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūtā.

Latvijas numismātikas darbības areāls mūsdienās pārsniedz nacionālās vai disciplīnas robežas, pārklājoties ar citu zemju numismātiku un uzturot ciešu starpdisciplināro saikni ar ekonomiku, arheoloģiju, mākslas vēsturi un citām nozarēm. Pamatlīmenī numismātika pievēršas lietisko materiālu atributēšanai pēc ārējām pazīmēm, mēģinot noteikt priekšmeta nominālu (angļu denomination), kalšanas vietu un laiku. Galvenās numismātisko priekšmetu ārējās pazīmes: izmērs un svars, izgatavošanas materiāls, attēls un uzraksti (leģenda). Noteikšana ir gan muzeju ikdienas darba sastāvdaļa, gan arī aktuāla arheoloģisko izrakumu kontekstā, atrokot jaunas monētas. Saskaroties ar gadsimtus senām, retām, unikālām, viltotām monētām un imitācijām, to noteikšanā tiek pielietotas citas informācijas apstrādes un iegūšanas tehnikas. Monētas tiek svērtas, mērītas, analizēta spiedņu orientācija (angļu die alignment), leģendas, monētu meistaru vai medaļmeistaru zīmes, kalšanas tehnika, padziļinātas rakstīto avotu studijas un citkārt veikta monētu ķīmiskā satura analīze (angļu X-Ray fluoroscence).

Monētas ir viens no precīzākajiem kultūrslāņa datēšanas līdzekļiem. Ja atrasts depozīts vai izrakumu vietā ir vairākas monētas, kultūras slāni datē pēc “tpq principa” (latīņu terminus post quem) – pēc jaunākās droši nosakāmās monētas. “Tpq 1597”, piemēram, datē kultūras slāni (un monētu noglabāšanu) ar laiku pēc 1597. gada. Ievērojot monētu atraduma vietu un noglabāšanas veidu (savrupatradums, kapu piedeva, ziedojums, depozīts), analizē monētu apgrozības ilgumu un veidus, kādos numismātiskie priekšmeti vēl tikuši izmantoti. Uz plašākas salīdzināmo materiālu bāzes pamata iespējama precīzāka atraduma kritiskā un kontekstuālā analīze, veidojot pilnīgāku laikmeta vai atraduma situācijas izpratni. Tādējādi katrs numismātikas rakstītais avots, monēta vai depozīts satur lielu potenciālu. Divi piemēri no nesenās Latvijas numismātikas vēstures: 2005. gadā atrastais Peldu ielas depozīts ļāva apstiprināt līdz tam nedrošo hipotēzi par aktīvu monētu kalšanu Rīgā pēc bīskapa Alberta (Alberts no Bukshēvdenes, vācu Albert von Buxhoeveden, latīņu Albertus Rigensis) nāves. Otrs piemērs saistīts ar Rīgas monētu kaltuves avotu studijām, kas atklāja līdz tam nezināmo Rīgas monētu meistaru Johanu Kristianu Hilli (Johann Christian Hille). Līdz ar to pilnībā nācās izmainīt unikālā 1701. gada dukāta un trīspelheru atribūciju. 

Paralēli muzejiem un augstākajām izglītības iestādēm kolekcionārā darbība norisinājās arī privātā vaļasprieka līmenī. Privātās kolekcijas ir anonīmākas, tomēr tieši no tām laika gaitā izauga mūsdienās pazīstamās publiskās kolekcijas. J. G. Arnts pirmais mēģināja privātās kolekcijas padarīt publiski zināmas. Pateicoties viņa sniegtajām norādēm, kaut daļēji ir izdevies rekonstruēt Latvijas numismātikas priekšvēsturi, kas iesniedzas 17. gs., kas citkārt historiogrāfijā dēvēts arī par “numismātikas gadsimtu”. Apliecinot augošo interesi par lokālo vēsturi, vietējās kolekcijas pamatā tika komplektētas no vietējiem kalumiem un reizēm arī citzemju monētām, kas agrākos laikos atradās apgrozībā Latvijas teritorijā. Līdz mūsdienām ir izdevies apzināt vairākus desmitus privāto kolekciju, lielākā daļa no tām ir zudušas nezināmos apstākļos. Turpretim vairākas 19.–21. gs. tapušās numismātikas kolekcijas ir izcili materiālās kultūras pieminekļi.

Rīgas akadēmiskās ģimnāzijas profesora Henninga Vites (Henning Witte) kolekcija – iespējams, senākā Latvijas teritorijā tapusī numismātikas kolekcija; kolekcijas liktenis nav zināms.

Livonijas hoftiesas viceprezidenta Hermana fon Breverna (Hermann von Brevern) kolekcija; H. fon Breverns fiksēja senāko monētu depozīta atradumu Latvijas teritorijā, kas uziets 1698. gadā Krievciema pils teritorijā.

Kurzemes draudžu mācītāja Zamuēla Raneusa (Samuel Rhanäus) kolekcijā savulaik glabājušies 50 numismātiskie priekšmeti, kas reģistrēti senākajā līdz mūsdienām saglabātajā Livonijas monētu reģistrā (1728).

Klota fon Jirgensburga (Clodt von Jürgensburg) 17.–18. gs. gaitā tapusī kolekcija vispirms cietusi ugunsgrēkā, 03.04.1783. izsolīta, atsevišķi priekšmeti nonākuši Himzela muzeja monētu kabinetā.

Pētera Heinriha fon Blankenhāgena (Peter Heinrich von Blankenhagen) monētu kolekcija. Pēc kolekcionāra nāves tā izsolīta. Abus izsoles katalogus (1799, 1805) sastādīja Liborijs fon Bergmanis (Liborius von Bergmann).

Johana Kristofa Broces (Johann Christoph Brotze) kolekcija, liktenis nav zināms.

Rīgas birģermeistara Jakoba Frīdriha Germana (Jakob Friedrich Theodor Germann) kolekcijā bija 16000 numismātisko vienību. Pēc J. F. Germana nāves izsolīta.

Rīgas tirgotāju Gotharda Minusa (Gotthard Minus) un Ādolfa Preusa (Adolph Preuss) kolekcijas 1874. gadā izsolītas Vīnes izsoļu namā. Kolekcijas vērtīgāko daļu iegādājās Himzela muzejs.

Antona Buholca kolekciju mantoja Rīgas senatnes un vēstures pētītāju biedrība, mūsdienās tā ir daļa no RVKM numismātikas kolekcijas.

Voldemāra Miesiņa, pirmā Latvijas Valsts kases priekšnieka, numismāta un filatēlista, monētu kolekcijas 1928., 1929. un 1931. gadā iegādājās Pieminekļu valde; LNVM numismātiskās kolekcijas kodols.

Franciskuss Perns (Franziskus Pärn), vācbaltiešu jurists un numismāts, 2007. gadā uzdāvināja savu kolekciju un sadalīja starp RVKM un LNVM.

Līdz Latvijas Republikas proklamēšanai Latvijas numismātikā dominēja vācbaltiešu speciālisti: J. G. Arnts, J. K. Broce, Johans Zaksendāls (Gustav Paul Johannes Sachsendahl), Antons Buholcs. Pēdējā simtgadē Latvijas numismātikā būtisku pienesumu devuši Rasma Ceplīte, Tatjana Berga, F. Perns, Kristīne Pelda-Ducmane, Aleksandrs Platbārzdis, Ivars Leimus.