Antīkajā dzejas teorijā regulāru mazāku un lielāku ritma vienību, piemēram, pēdu vai pēdu savienojumu jeb kolu atkārtojumu sauc par metru (no sengrieķu μέτρον, métron ‘mērs’). Metrus, kas sastāv no viena veida pēdām, sauc par vienkāršiem vai tīriem metriem. Tādus, kuros viens kols sastāv no viena veida pēdām, bet otrs no cita, sauc par saliktiem metriem. Savukārt, metrus, kur vienā kolā ir dažāda veida pēdas, sauc par jauktiem. Jauktus metrus, kas sastāv no trohajiem un daktiliem vai jambiem un anapestiem sauc par logaēdiem. Vienkāršos jeb tīros metrus pēc to pēdu veida iedala trohaju, daktilu, jambu, anapestu, joniku, horijambu un paionu metros.

Laika gaitā termins “metrs” tika attiecināts arī uz dzejas rindām ar noteiktu metrisko elementu, piemēram, pēdu vai divpēdu skaitu. Dzejas rindu, kuru veido viena pēda vai dipodija sauc par monometru, divas – dimetru, trīs – trimetru, četras – tetrametru, piecas – pentametru, sešas – heksametru. Līdzīgi termins tika attiecināts arī uz panta formām, piemēram, Sapfo strofa – Sapfo metrs.

Mūsdienu dzejas teorijās termins var tikt lietots visās uzskaitītajās nozīmēs, tomēr visbiežāk to attiecina uz dzejas rindu ar noteiktu struktūru.

Latviešu valodā ir pazīstams gan termins “metrs”, gan “pantmērs”. Teorētiskajā literatūrā to lietojums ir sinonīmisks, taču latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte šo terminu lietojumu ir nošķīrusi. Par metru sauc uzsvaru jeb iktu skaitu un izkārtojumu dzejā. Metra pamatvienība ir pēda. Pēc pēdu veidiem izšķir dažādus metrus, piemēram, trohaja metrs, daktila metrs un citi.  

Pantmērs ir pēdu skaits (sillabotoniskajā un metriskajā vārsmošanas sistēmā) vai uzsvaru skaits (toniskajā vārsmošanas sistēmā) vai zilbju skaits (sillabiskajā vārsmošanas sistēmā) dzejas rindā. Pantmēru nosaukumi atspoguļo pēdu skaitu un veidu, piemēram  četrpēdu trohajs, piecpēdu jambs. Tāpat par pantmēriem sauc arī klasiskās dzejas formas ar noteiktu uzbūvi, piemēram, daktilu heksametrs, jambu trimetrs un citi.