Ar Rīgas pilsētas gāzes apgādes sistēmas izveidi un t. sk. arī gāzes fabriku un gāzes torņu būvniecību vēsturiski ir aizsākusies gazifikācija Latvijas teritorijā, kur līdz 19. gs. beigām gāzes apgādes sistēmas bija ierīkotas tikai divās pilsētās – Rīgā un Liepājā.

Gāzes ražošana un apgāde Rīgas pilsētā vēsturiski ir bijusi pašvaldības kompetencē. Projektu Rīgas iekšpilsētas (mūsdienās – Vecrīgas) teritorijas gazifikācijai pirmoreiz izstrādāja 19. gs. 40. gados – laikā, kad šī industrija sāka attīstīties Krievijas Impērijā, taču 1842. gada projekts neguva augstāko apstiprinājumu. Iespēja uzsākt gāzes ražošanu Rīgā parādījās līdz ar pilsētas nocietinājumu nojaukšanu: Rīgas pirmās gāzes fabrikas kompleksa novietojums pirmoreiz iezīmēts Rīgas pilsētas arhitekta Johana Daniela Felsko (Johann Daniel Felsko) 1856.–1857. gadā izstrādātajā Rīgas aizsargvaļņu pārbūves projektā –  t. i., bijušā Jēkaba ravelīna teritorijā pilsētas kanāla malā līdzās Bastejkalnam. Pēc Berlīnes būvinženiera Ādolfa Kīnela (Adolf Kühnell) 1859. gadā izstrādātā projekta 1861. gada 12. jūnijā tika uzsākti Rīgas pilsētas pirmās gāzes fabrikas būvdarbi; tos vadīja Prūsijas galma būvinženieris Pauls Stefanijs (Paul Stephany) un izpildīja mūrniekmeistars Johans Ferdinands Kastners (Johann Ferdinand Kastner). 1861. gada 1. oktobrī tika pabeigta retoršu ēka un viens no diviem gāzes rezervuāriem, un fabrika varēja sākt darboties ar daļēju jaudu, bet otra gāzes rezervuāra un pārējo kompleksa ēku būvdarbi tika pabeigti 1862. gada augustā. Sākotnēji fabrika gāzes apgādi nodrošināja tikai daļā Rīgas teritorijas – Daugavas labajā krastā. Vācu inženieris Emīls Kurgass (Emil Kurgas) no Trīras, kļūdams par Rīgas gāzes iestādes (Gasanstalt) direktoru, 1864. gadā izstrādāja projektu jauna gāzes ražošanas kompleksa būvei Jelgavas priekšpilsētā – Daugavas kreisajā krastā, tomēr šī iecere netika īstenota. Pēc dzelzceļa tilta atklāšanas radās iespēja Pārdaugavā izbūvēt gāzes staciju, pievadot tai gāzi no Daugavas labā krasta fabrikas: pēc vietējā vācbaltiešu izcelsmes arhitekta Karla Felsko (Karl Felsko) 1872. gada projekta Mūkusalas ielā uzbūvēja gāzes staciju ar nelielu gāzes rezervuāru, kas darbību uzsāka 1873. gada novembrī.

Rīgas pilsētas pirmās gāzes fabrikas centrālais novietojums ierobežoja kompleksa turpmāku attīstību, un, gāzes pieprasījumam turpinot augt, 19. gs. 70. gados bija nepieciešams būvēt jaunu gāzes fabriku teritorijā pie Rīgas–Daugavpils un Rīgas–Mīlgrāvja dzelzceļa sazarojuma – kvartālā starp Matīsa ielu, Vagonu ielu un Bruņinieku ielu. Rīgas pilsētas otrā gāzes fabrika darboties sāka 1875. gada janvārī. Pirmo gāzes rezervuāru jaunajā kompleksā uzbūvēja pēc E. Kurgasa 1873. gada projekta, un tā būvdarbus izpildīja mūrniekmeistars Karls Antons Heins (Karl Anton Heyn). 19. gs. 80. gados kompleksā aizsākās pirmie paplašināšanās darbi un pēc vietējā vācbaltiešu izcelsmes būvinženiera Augusta Hartmana (August Hartmann) 1882. gada projekta uzbūvēja otru gāzes rezervuāru; tā būvdarbus izpildīja mūrniekmeistars Eduards Ulrihs Lukass (Eduard Ulrich Lucas) un namdaris Frīdrihs Vilhelms Hopfe (Friedrich Wilhelm Hopfe). 20. gs. sākumā, turpinot kompleksa paplašināšanu, pēc K. Felsko 1901. gada projekta uzbūvēja trešo gāzes rezervuāru.

No 19. gs. 60. gadiem līdz 20. gs. sākumam Rīgas pilsētas pasūtījumā tika uzbūvēti kopskaitā seši gāzes rezervuāri.

19. gs. un 20. gs. pirmajā pusē, kad gāze tika ražota fabrikās, gāzes rezervuāri tika būvēti kā centriskas virszemes būves ar standartizētiem darbības principiem: no dzelzs būvēta zvanveida tvertne peldēja ūdens baseinā un cēlās virs ūdens līmeņa, kad tajā ieplūda saražotā gāze. Gāzes rezervuāru funkcija bija uzkrāt fabrikā saražoto gāzi un nodrošināt gāzes apgādes nepārtrauktību. Ja Lielbritānijā, kur klimatiskie apstākļi ir mēreni, gāzes rezervuāru darbības nodrošināšanai nebija nepieciešama papildus virsbūve jeb ārējais būvapjoms, tad Rīgā skarbāku klimatisko apstākļu dēļ gāzes rezervuāriem bija jābūvē arhitektonisks ārējais ietvars, lai ziemā nepieļautu ūdens baseina aizsalšanu un citu nevēlamu ietekmi uz rezervuāru darbību. Gāzes torņiem piešķirtās arhitektoniskā risinājuma kvalitātes noteica to izcilo nozīmi Rīgas pilsētas ainavā.

Rīgas pilsētas pirmā gāzes fabrika (1859–1862, A. Kīnels; fabrikas kompleksa apbūve līdz mūsdienām saglabājusies fragmentāri, abi torņi – zuduši) bija viens no izteiksmīgākajiem neogotikas stila paraugiem Rīgas industriālajā arhitektūrā. Atbilstoši centrālajai novietnei pilsētas kanāla malā un ainavu parka ielokā šīm industriālajām būvēm tika piešķirts izcils arhitektoniskais veidols. Abi gāzes torņi veidoja industriālā kompleksa parādes tēlu: oktagonālos apjomus vainagoja arkatūru un dzeguļu joslas, logailas apvija arhivoltas un sienas rotāja dekoratīvs rustojums. Jaunbūvju arhitektūru 1862. gadā raksturoja vācbaltiešu ķīmiķis Karls Šmits (Carl Schmidt): “Uz bijušā nocietinājuma grāvja salas, kuru ar sauszemi savieno elegants tilts, stāv gaumīga kastellas būve ar diviem impozantiem torņiem. (..) Arhitektoniskā risinājuma ziņā neviena Anglijas gāzes iestāde nevar pat attāli mēroties skaistumā ar Rīgas iestādi, kas ir īsta pilsētas rota.”

19. gs. 70.–80. gados būvēto Rīgas pilsētas gāzes torņu arhitektūra bija racionālas ievirzes: Mūkusalas ielas gāzes stacijas tornim (1872–1873, K. Felsko; nav saglabājies līdz mūsdienām) un senākajiem Rīgas pilsētas otrās gāzes fabrikas torņiem (1873–1874, E. Kurgass; nav saglabājies līdz mūsdienām; 1882, A. Hartmans) bija vienkāršas neapmesta ķieģeļu mūra fasādes. Savukārt jaunākais Rīgas pilsētas otrās gāzes fabrikas tornis (1901, K. Felsko) ir viens no ievērojamākajiem historisma stila paraugiem Rīgas industriālajā arhitektūrā: tam ir masīvs cilindra formas būvapjoms ar kupolveida jumtu un trīsdaļīgām pusaploces formas logailām fasādē.

Rīgas pilsētas pirmajā gāzes fabrikā ražošanas darbi tika pārtraukti 1907. gadā, un drīz vien tika meklēta ēku pārizmantošanas iespēja – 1910. gadā Rīgas pilsētas arhitekts Reinholds Šmēlings (Reinhold Schmaeling) pēc pašvaldības pasūtījuma izstrādāja projektu abu gāzes torņu pārbūvei, lai tajos ierīkotu telpas Rīgas pilsētas arhīva vajadzībām, tomēr projekts netika īstenots. Abiem nefunkcionējošajiem gāzes torņiem 1915. gadā tika demontēti no dzelzs izgatavotie rezervuāri. 20. gs. 20. gadu beigās parādījās vairākas jaunas idejas abu torņu pārizmantošanai, tomēr to īstenošana netika atbalstīta. 1933. gadā tika pieņemts lēmums torņus nojaukt, par ko tika ziņots vietējā laikrakstā “Latvijas Kareivis”, kurā bija rakstīts, ka lietpratēju komisija atzina, ka torņu savešana kārtībā un to pārbūve neatmaksājas, jo tas radītu nelietderīgus izdevumus; ka torņu arhitektūra ieturēta pseidogotiskās formās un sevišķas vēsturiskas vai estētiskas vērtības tiem nav.

Rīgas pilsētas otrā gāzes fabrika turpināja darboties līdz pat 20. gs. 60. gadiem, kad gāzes ražošana tika pārtraukta un notika pāreja uz dabasgāzes lietošanu tautsaimniecībā. Turpmāk visi trīs šī kompleksa gāzes torņi ilgstoši netika izmantoti. 20. gs. 90. gados, uzsākot kompleksa reģenerāciju, tika nojaukts 1873.–1874. gadā būvētais gāzes tornis, bet saglabāti un renovēti 1882. un 1901. gadā celtie gāzes torņi, to plašās telpas izmantojot sporta zāles un noliktavas funkcijām.

Līdz mūsdienām saglabājušies divi no sešiem Rīgas pilsētas gāzes torņiem, un tiem ir piešķirts vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss – Matīsa ielā 108 (1882, A. Hartmans; aizsardzības nr. 7923) un Matīsa ielā 106 (1901, K. Felsko; aizsardzības nr. 7924). Abi vēsturiskie torņi atrodas akciju sabiedrības “Gaso” īpašumā un veido daļu no uzņēmuma administratīvā kompleksa.

Rīgas pirmās gāzes fabrikas torņi kā pilsētas attīstībai nozīmīgas jaunbūves attēlotas gravīrā, kas publicēta 1863. gada Rīgas almanahā (Rigascher Almanach); kā pilsētas 19. gs. tehniskā progresa liecības tie minēti Augusta Deglava romānā “Rīga”; kā ievērojami un ainaviski pievilcīgi pilsētvides objekti tie jau no 19. gs. otrās puses tika iekļauti Rīgas skaistāko skatu albumos un bieži attēloti 19. un 20. gs. mijā izdotajās pastkartēs. Rīgas pilsētas pirmās gāzes fabrikas arhitektūra vēsturiski iemantoja īpašu nozīmi dažādu pilsētas svētku pasākumu iluminācijās, piemēram, 1867. gadā par godu Krievijas imperatora Aleksandra II (Александр II Николаевич Романов) vizītei Rīgā citu ilumināciju starpā tika īstenota arī krāšņa gāzes liesmu uguņošana ap gāzes fabriku pilsētas kanāla malā, kas jūsmīgi aprakstīta Ernesta Dinsberga (Ernst Dünsberg) grāmatā “Ķeizara dienas Rīgā, jūnijā, 1867. gadā” (1876).

Pēc K. Felsko projekta celtais Rīgas otrās gāzes fabrikas tornis attēlots Agneses Aljēnas ilustrācijās bērnu grāmatā “Augstāk par zemi” (2018), kur tas tēlaini salīdzināts ar putukrējuma torti.